Ultravioletais starojums

Ultravioletais starojums ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu, kas ir mazāks nekā redzamajai gaismai, bet lielāks nekā rentgenstariem. Pēc viļņu garuma UV starus iedala tuvajos (300—400 nm), vidējos (200—300 nm) un tālajos (122—200 nm) jeb vakuuma UV staros, jo tos absorbē gaiss. Fotomateriāli (fotofilma) un fotodiodes ir jutīgi pret UV starojumu.

Ultravioleto starojumu izstaro Saule, taču lielākā daļa no tā līdz Zemes virsmai nenonāk tāpēc, ka to absorbē atmosfēra. Absorbcija atmosfērā palielinās, samazinoties viļņa garumam. Ultravioleto starojumu var iegūt arī dzīvsudraba gāzizlādes spuldzēs.

Vēsture

Ultravioletā starojuma atklājums saistīts ar 19. gadsimta beigu zinātniskajiem sasniegumiem. Pirmais cilvēks, kurš atklāja ultravioletā starojuma esamību, bija vācu zinātnieks Johans Vilhelms Ritters 1801. gadā. Viņš izmantoja ķīmiskos procesus, lai pētītu gaismas ietekmi uz dažādiem materiāliem, un, veicot pētījumus ar sudraba halogenīdiem, secināja, ka ir kāds "neuztverams" starojums ārpus violetās gaismas spektra, kas var ietekmēt ķīmiskas reakcijas. Šo starojumu viņš nosauca par ultravioletu (no latīņu valodas vārda ultra, kas nozīmē "pāri").

Turpmākos gadsimtus zinātnieki veica plašākus pētījumus, lai izprastu UV starojuma ietekmi uz materiāliem, bioloģiju un atmosfēru. 20. gadsimta sākumā tika atklāts, ka ultravioletais starojums ir atbildīgs par ādas apdegumiem un ka tas spēj izraisīt arī vēzi.

Pirmajās desmitgadēs ultravioletais starojums tika izmantots dažādiem zinātniskiem eksperimentiem, tostarp medicīnā, kur tika novērtēts tā spējas iznīcināt baktērijas. Piemēram, 1903. gadā Nils Finsens saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā par viņa darbu, kas saistīts ar ultravioletā starojuma izmantošanu tuberkulozes ārstēšanā.

Ar laiku ultravioletais starojums guva plašu pielietojumu ne tikai medicīnā un zinātnē, bet arī tehnoloģijā un rūpniecībā, piemēram, UV lampu un desinfekcijas sistēmu izstrādē, kā arī fotogrāfijas industrijā.

Mūsdienās ultravioletais starojums tiek izmantots ne tikai zinātniskos pētījumos, bet arī masveida industrijās, piemēram, kosmetoloģijā (pārmērīgas UV iedarbības risks uz ādu) un teleskopiju (UV observatorijas pētījumi, kas ļauj izpētīt dažādas zvaigznes un galaktikas).