Ultravioletais starojums

Vikipēdijas lapa

Ultravioletais starojums ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu, kas ir mazāks nekā redzamajai gaismai, bet garāks nekā rentgenstariem. Pēc viļņu garuma UV starus iedala tuvajos (380—200 nm) un tālajos (200—10 nm) jeb vakuuma UV staros, jo tos absorbē gaiss. Fotomateriāli (fotofilma) un fotodiodes ir jutīgi pret UV starojumu. Ultravioleto starojumu izstaro Saule, taču lielākā daļa no tā līdz Zemes virsmai nenonāk tāpēc, ka to absorbē atmosfēra. Absorbcija atmosfērā palielinās, samazinoties viļņa garumam. Ultravioleto starojumu var iegūt arī dzīvsudraba gāzizlādes spuldzēs.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]