Ungārijas pilsoņu karš (1527-1538)
Ungārijas pilsoņu karš (ungāru: Magyar belháború) bija 1527–1538. gada karš par Ungārijas kroni starp Ferdinandu Hābsburgu un Jānošu I Sapoju.
Konflikts, kurā bija iesaistīta arī Osmaņu impērija, bija viens no lielākajiem pilsoņu kariem Ungārijas vēsturē.
Cīņa par Jagellonu mantošanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bezbērnu Bohēmijas un Ungārijas karaļa Lajoša II Jagellona nāve Mohāčas kaujā izvirzīja jautājumu par viņa plašo īpašumu mantošanu, ņemot vērā osmaņu agresijas turpināšanos. Bohēmijā 1526. gada 1. oktobrī ieceltie 24 elektori (8 no katras šķiras) 24. oktobrī ievēlēja Ferdinandu Hābsburgu par karali. Viņa konkurenti vēlēšanās bija Sigismunds I Vecais un Bavārijas hercogi Vilhelms un Ludvigs. Austrijas erchercogs 1527. gada februārī ieradās Prāgā un 24. februārī Prāgas pilī tika kronēts, pēc tam viņu atzina Morāvija un Silēzija.
Ungārijā situācija bija daudz sarežģītāka. Lajoša II atraitne karaliene Marija kopā ar savu galmu aizbēga un pavēlēja Ištvanam Batorijam sasaukt Seimu Komaromā, bet 1526. gada 10. novembrī Ungārijas magnātu vairākums ar sultāna Suleimana I atļauju Sēkešfehērvārā par karali ievēlēja Transilvānijas karavadoni Jānošu Sapoju. Viņš bija ungāru "nacionālās" partijas vadītājs, kas vērsās pret vācu mēģinājumiem ieņemt Ungārijas troni, un 1505. gada Seimā pieņēma likumu, kas aizliedza ārzemniekiem mantot kroni.
17. decembrī neliels skaits Hābsburgu atbalstošu magnātu pasludināja Ferdinandu par karali. Šajā gadījumā erchercogs balstījās uz 1515. gada Vīnes līgumu, kas noteica Hābsburgu pēctecību Ungārijas kronī Jagellonu dinastijas sabrukšanas gadījumā.
Arī Horvātijā sākās cīņa starp Hābsburgu atbalstītājiem un Sapoju, kuru atbalstīja lielākais magnāts Krsto Frankopans. Horvātijas muižnieki par karali ievēlēja Ferdinandu, kurš solīja militāru palīdzību pret turkiem un brīvību nostiprināšanu. Jānošs Sapojai tika ievēlēts par Slavonijā.
Polijas karalis Sigismunds, kurš bija zaudējis karaļa vēlēšanās Bohēmijā un baidījās, ka pie viņa robežām varētu veidoties spēcīga Hābsburgu valsts, mēģināja samierināt pretiniekus, rīkojot kongresu Olomoucā. Ferdinands piedāvāja Sapojam Bosnijas karaļa oficiālo titulu un pabalstu, savukārt Zapolāi apmaiņā pret Hābsburgu atteikšanos no Ungārijas kroņa piekrita atdot viņam Morāviju, Silēziju un Lauzicu. Puses bija nesamierināmas, un sarunas cieta neveiksmi.
Karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1527. gada jūlijā Ferdinands iebruka Ungārijā ar čehu un vācu algotņu vienībām. Liela daļa Augšungārijas rietumu daļas atradās viņa atbalstītāju rokās. Visā karalistē norisinājās kaujas, abām pusēm cenšoties nostiprināt kontroli.
Viena no ievērojamākajām kaujām šīs kampaņas laikā bija Budas aplenkums 1527. gadā, kad Jānoša Sapoja spēki ar osmaņu atbalstu aplenca stratēģiski svarīgo Budas pilsētu, kuru turēja Ferdinanda karaspēks. Aplenkums ilga vairākus mēnešus, un to raksturoja sīvas kaujas un lieli abu pušu zaudējumi.
1528. gada 28. oktobrī Sapojai noslēdza līgumu ar turku sabiedroto karali Fransuā I, līdz ar to Francija materiāli atbalstīja Sapoju.
Karadarbība ar dažādiem panākumiem turpinājās vēl vairākus gadus. Robežas pastāvīgi mainījās, bet lielākā daļa teritorijas palika Zapolāia kontrolē.
Rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cīņas rezultātā tika panākts kompromiss, kas ilga tikai divus gadus. 1540. gada 7. jūlijā Sapojam piedzima dēls Jānošs II, un pirms viņa nāves 22. jūlijā karalis no magnātiem pieņēma zvērestu, ka viņi nepildīs Nagīvradas līgumu (kas izbeidza karu, bet bija vērsts pret osmaniem). Tas izraisīja jaunu pilsoņu karu, kas ātri pārauga otrajā Austrijas un Turcijas karā un jau 1541. gadā noveda pie Ungārijas nacionālās karalistes likvidēšanas. Tas izraisīja jaunu pilsoņu karu, kas ātri pārauga otrajā Austrijas—Turcijas karā un jau 1541. gadā noveda pie Ungārijas karalistes likvidācijas.