Silēzijas reģions ir bagāts ar dažādiem derīgajiem izrakteņiem un citiem dabas resursiem, reģionā ir atrodamas ogles, varš, cinks, sudrabs, kadmijs, svins. Reģions ģeogrāfiski ir kalnains. Silēzijas reģionā atrodas vairāki industriālās rūpniecības apgabali. Lielākā pilsēta ir Vroclava, kas ir vēsturiskā reģiona galvaspilsēta. Aiz Vroclavas seko Katovice Polijā un Ostrava Čehijā kā nākamās lielākās pilsētas reģionā. Silēzijas lielākā upe ir Odera.
Silēzija un valstis, kurās ietilpst tās bijušie reģioni.
Silēzija, kurā dzīvoja dažādu etnisko grupu pārstāvji, dažādos vēstures posmos ir piedzīvojusi ļoti lielas robežu izmaiņas. Pirmās vēsturiski zināmās valstis, kuras valdīja šajā reģiona, ir Lielmorāvija un Bohēmija. 10. gadsimtā Silēzijas reģionu ieguva poļi, kuru valsts tikai sāka veidoties, tomēr drīz vien reģions sašķēlās vairākās hercogistēs, kam par pamatu kalpoja vāciešu pieaugošā ietekme Silēzijas reģionā. Hercogistes pakļāvās Bohēmijas kronim, tomēr jau 1526. gadā tās pārgāja Hābsburgu dinastijas rokās. Pēc kara par Austrijas mantojumu Silēziju ieguva Prūsija. Vēlāk reģions kā daļa no Prūsijas iekļāvās Vācijas impērijā. Lielākā daļa Silēzijas austrumu daļas kļuva par Polijas daļu pēc Pirmā pasaules kara. Atlikušās teritorijas kļuva par daļu no Čehoslovākijas. Pēc Otrā pasaules kara ar Potsdamas konferences lēmumu lielākā daļa no tām arī tika pievienota Polijai. Nelielas daļas no Silēzijas kļuva par daļu no Vācijas un vēlākās Čehijas.
Reģiona iedzīvotāji lielākoties mūsdienās runā savu valstu nacionālajās valodās, respektīvi, poļu, čehu un vāciešu, tomēr reģionā pastāv dažādi specifiski dialekti, kuros runā vairāki desmiti tūkstoši kādreizējā Silēzijas reģiona iedzīvotāji. Pēc 1905. gada datiem Silēzijas reģionā iedzīvotāju lielākā daļa bija vācieši (ap 75%) un poļi (vairāk kā 20%). Lielākā daļa vāciešu no šī reģiona tika deportēti pēc Otrā pasaules kara, kad faktiski visa Silēzijas nokļuva Polijas rokās.
