Urīnceļu infekcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Urīnceļu infekcija ir infekcija, kas skar urīnceļus. Biežāk ar to slimo sievietes, tas saistāms ar anatomiskām īpatnībām – īsu urīnizvadkanālu. Galvenokārt ierosinātāji ir gramnegatīvi mikroorganismi. Pirmajā vietā ir Escherichia coli, kas ierosina aptuveni 80 % akūtu urīnceļu infekciju. Ja skarti augšējie urīnceļi (nieres) vairāk izteikti sistēmiskie simptomi - paaugstināta ķermeņa temperatūra, nespēks, svīšana, sāpes nieru apvidū, bet ja apakšējie (urīnpūslis, urīnizvadkanāls) – biežāka, sāpīga urinācija un urīna nesaturēšana.

Patoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nozīmīgākais ir ascendējošais jeb augšupejošais izplatīšanās veids. Urīnizvadkanāls normā ir baktēriju kolinizēts, taču urīnpūslis ir praktiski sterils. Tas, ka urīnceļu infekciju biežāk novēro sievietēm, uzsver ascendējošā ceļa nozīmi – sievietēm urīnizvadkanāls ir īss; kaunuma lūpu un perirektālā rajonā siltā, mitrā vide veicina urīnizvada kolonizāciju ar tur esošajām baktērijām. Sievietēm urīnizvadkanāla masāža un dzimumkontakts veicina baktēriju iekļūšanu urīnpūslī, tādējādi izraisot urīnpūšļa iekaisumu jeb cistītu.

Pastāvot vezikouretrālam atvilnim, kas atvieglo mikroorganismu nokļūšanu nierēs, var rasties augšējo urīnceļu infekcija. Retākos gadījumos var novērot infekcijas izplatīšanos hematogēnā (no asinīm) veidā pacientiem ar bakterēmiju.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1)     pēc lokalizācijas:

  • augšējo urīnceļu infekcija (pielonefrīts),
  • apakšējo urīnceļu infekcija (cistīts, uretrīts);

2)     pēc gaitas:

  • akūtās,
  • hroniskās;

3)     pēc klīniskās simptomātikas:

  • simptomātiskās (sāpes, dizūrija, drudzis u.c.)
  • asimptomātiskās;

4)     pēc prognozes un ārstēšanas taktikas:

  • nekomplicētās,
  • komplicētās. [1]

Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenokārt ierosinātāji ir gramnegatīvi mikroorganismi. Pirmajā vietā ir Escherichia coli, kas ierosina aptuveni 80 % akūtu UCI (kā augšējos, tā apakšējos urīnceļos). No citām gramnegatīvām baktērijām nozīme ir Klebsiella, Proteus, Pseudomona spp (gadījumos, kad urīnceļos ir organiskas pārmaiņas vai arī notikusi intrahospitāla inficēšanās.

Jaunām sievietēm Staphylococcus saphrophyticus ir ierosinātājs 10 % gadījumu.

Diagnostika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laboratoriskā diagnostika:

  • urīna analīze – leikocitūrija, bakteriūrija, reizēm hematūrija un tikai nedaudz palielināts olbaltumvielu daudzums (parasti <1 g/l);
  • asins analīze – var būt leikocitoze ar "novirzi pa kreisi", palielināts eritrocītu grimšanas ātrums. Iekaisuma aktivitāti parasti raksturo paaugstināts C-reaktīvais olbaltums.
  • bioķīmiskie izmeklējumi – atkarībā no anamnēzes vajadzētu meklēt citus nieru slimības rādītājus. Būtu nozīmīgi noteikt kreatinīna līmeni asinīs, pēc kura jāaprēķina glomerulu filtrācijas ātrums.
  • urīna bakterioloģiskie izmeklējumi – var noteikt infekcijas ierosinātāju, baktēriju daudzumu [koloniju veidojošās vienības/ml (kvv/ml)], kā arī baktērijas jutību pret antibiotikām.

No nieru vizualizācijas metodēm pielieto nieru ultrasonogrāfiju, kas sniedz informāciju par nieru izmēriem, lokalizāciju, patoloģiskiem veidojumiem, urīna stāzi. Atsevišķos gadījumos var būt indicēta intravenozā urogrāfija, pirms tam izvērtējot nieru funkcionālo stāvokli. Datortomogrāfiska izmeklēšana, nieru pārskata rentgenuzņēmums var būt noderīgi diagnostikā.

Tādas radioloģiskās izmeklēšanas metodes kā nieru dinamiskā scintigrāfija indicētas tikai hroniskos gadījumos, lai spriestu par katras nieres funkcijām atsevišķi. [1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Čerņevskis H. "Klīniskā medicīna prof. Aivara Lejnieka redakcijā. 1.daļa" 2010. 675-677