Urīnizvadkanāls

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmajā attēlā redzams sievietes urīnizvadkanāls, bet otrajā vīrieša urīnizvadkanāls.

Urīnizvadkanāls ir orgāns, kas izvada urīnu no urīnpūšļa. Urīnizvadkanāla struktūra sievietēm un vīriešiem ir dažāda. Vīrieša urīnizvadkanāla garums ir ap 15—20 cm, bet sievietes urīnizvadkanāls ir ap 3—5 cm. Šī iemesla dēļ sievietēm ievadīt urīna katetru ir daudz vieglāk nekā vīriešiem.[1]

Vīriešiem urīnizvadkanālā atveras dažādi dziedzeri, tādēļ dzimumakta laikā pa to izdalās arī sperma. Urīnizvadkanālam ir iekšējais un ārējais sfinkters jeb slēdzējmuskulis. Pirmais atrodas pie urīnizvadkanāla iekšējās atveres. Iekšējā sfinktera darbība nav pakļauta cilvēka gribai. Ārējais slēdzējmuskulis atrodas ap urīnizvadkanālu vietā, kur tas iet cauri starpenei. Abiem sfinkteriem atslābstot, var notikt urinēšana.

Vīrieša urīnizvadkanāla uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vīrieša urīnizvadkanālam izšķir trīs daļas:

  • pars prostatica (3–4 cm) izklāj pārejas epitēlijs, attālinoties no urīnpūšļa, kļūst par daudzkārtu cilindrisko epitēliju. Šajā daļā mugurējā sienā atveras arī ductus ejaculatorius un mazie prostatas dziedzeri.
  • pars membranacea (1–2 cm) iet caur diaphragma urogenitalis, kuras muskuļapvalks apkārt veido musculus sphincter urethrae externus. Gļotādu veido daudzkārtu cilindrisks epitēlijs.
  • pars spongiosa (15 cm) stiepjas cauri dzimumloceklim un atveras dzimumlocekļa galviņā (glans penis). Gļotādu veido cilindrisks epitēlijs, kas fossa navicularis apvidū pāriet daudzkārtainajā plakanajā epitēlijā.[2] Tajā ir daudz glikogēna ieslēgumu, kas ir barošanās substrāts fossa navicularis normālajai mikroflorai, tādējādi pasargājot urīnizvadkanālu no patogēnās mikrofloras. Pars spongiosa atveras arī izvadi no glandula bulbourethralis. Gļotādā ir arī daudz gļotu dziedzeru — Litrē dziedzeri.[1]

Vīrieša urīnizvadkanāls ir 15—29 cm garš. [3]

Sievietes urīnizvadkanāla uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sievietes urīnizvadkanāla augšējo trešdaļu klāj pārejas epitēlijs, bet divas apakšējās trešdaļas — daudzkārtainais plakanais nepārragotais epitēlijs.

Gļotāda veido gareniskas krokas. Gļotādas saistaudi (lamina propria) satur lielu daudzumu elastīgo šķiedru un labi attīstītu venozo pinumu. Gandrīz visā garumā sievietes urīnizvadkanāla gļotādā atrodami glandulae urethrales (līdzīgi Litrē dziedzeriem). Turklāt urīnizvadkanāla apakšējā trešdaļā lamina propria kreisajā un labajā pusē atrodami parauretrālie dziedzeri, kas pēc savas struktūras un funkcijām atbilst prostatai. Šo dziedzeru kreisais un labais izvadkanāls atveras urīnizvadkanāla ārējās atveres apvidū, dziedzeri savu sekrētu sāk izdalīt sievietes seksuālā uzbudinājuma laikā.

Muskuļslānis (tunica muscularis) labi attīstīts, to veido iekšējais gareniskais un ārējais cirkulārais slānis. Urīnizvadkanāla diafragmas daļu aptver m. sphincter urethrae.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina.
  2. Manual of Obstetrics. (3rd ed.). Elsevier. pp. 1-16. ISBN 9788131225561.
  3. Kohler TS, Yadven M, Manvar A, Liu N, Monga M (2008). "The length of the male urethra". International Braz J Urol 34 (4): 451–4; discussion 455–6. doi:10.1590/s1677-55382008000400007. PMID 18778496.