Nieres

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nieres
Gray1120.png
Cilvēka nieres, skats no mugurpuses, mugura noņemta
Latīniski Ren

Niere (Ren) ir pāra orgāns, kur nepārtraukti norit urīna veidošanās. Ar urīnu no organisma izdalās vairāk nekā 80% vielmaiņas galaproduktu. Nieres piedalās ūdens — sāļu maiņā un ārpusšūnu šķidruma daudzuma regulēšanā, nodrošinot skābju un sārmu līdzsvaru organismā. Diennaktī veidojas apmēram 1—1,5 l urīna. Nierēm ir arī citas funkcijas (izstrādā renīnu, eritropoetīnus u.c.). Nieres izmēri ir 12 x 6 x 4 cm.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds "nieres" ir ģermānisms, kas aizstāja latviešu valodā jau esošās "īkstis" (sal. ar lietuviešu: inkstas), kas kļuvis par vecvārdu.

Ārējais apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nierei ir augšējais un apakšējais gals (extremitas superior et extremitas inferior), priekšējā virsma un mugurējā virsma (facies anterior et facies posterior), iekšējā mala un ārējā mala (margo medialis et margo lateralis). Mediālā mala ieliekta, uz tās atrodas nieres vārti (hilus renalis), kas ved nieres dobumā (sinus renalis). Pa vārtiem ieiet nieres artērija (a. renalis) un nervi, bet iznāk nieres vēna (v. renalis), limfvadi un urīnvads (ureter). Nieri klāj 3 apvalki:

  • Fibrozā kapsula (capsula fibrosa) — pārklāj nieri no ārpuses, izklāj nieres dobumu un ir viegli atdalāma no parenhīmas.
  • Tauku kapsula (capsula adiposa) — apņem nieri no visām pusēm un atrodas nieres dobumā starp asinsvadiem, nieres piltuvītēm un nieres bļodiņu. Mugurpusē apvalks ir biezāks, jo pasargā nieres no atdzišanas un mazina satricinājumu.
  • Nieres fascija (fascia renalis) — tai ir 2 lapiņas — priekšējā un mugurējā (lamina prerenalis et lamina rertorenalis). Pie nieres laterālās malas un virs nieres, abas lapiņas savienojas; mediālā virzienā priekšējā lapiņa pārklāj vēdera aortu un apakšējo dobo vēnu (aorta abdominalis et v. cava inferior) un viduslīnijā savienojas savā starpā, bet mugurējā lapiņa pieaug mugurkaulam. Virzienā uz leju lapiņas iet šķirti līdz iegurnim, kur pāriet retroperitoneālajos audos. Nieres novietojas retroperitoneāli.

Iekšējā uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nieres uzbūve:
1. Nieres piramīdas (Pyramides renales)
2. Izejošā kamoliņa artērija (Arteriola glomerularis efferens)
3. Nieres artērija (Arteria renalis)
4. Nieres vēna (Vena renalis)
5. Nieres vārti (Hilus renalis)
6. Nieres bļodiņa (Pelvis renalis)
7. Urīnvads (Ureter)
8. Mazās nieres piltuvītes (Calices minores renales)
9. Nieres fibrozā kapsula (Capsula fibrosa renalis)
10. Apakšējais gals (Extremitas inferior)
11. Augšējais gals (Extremitas superior)
12. Ieejošā kamoliņa arteriola (Arteriola glomerularis afferens)
13. Nefrons (Nephron)
14. Nieres dobums (Sinus renalis)
15. Lielās nieres piltuvītes (Calices majores renales)
16. Nieres kārpiņas (Papillae renales)
17. Nieres stabi (Columna renalis)

Frontālā griezumā redzama nieres parenhīma un nieres dobums (sinus renalis). Parenhīmai izšķir:

  • nieres garozu (cortex renis) — 4—5 mm biezs slānis nieres perifērijā, iestiepjas starp piramīdām, izveidojot nieres stabus (columnae renalis);
  • nieres serdi (medulla renis) — tā atrodas centrā, to veido 12—15 nieres piramīdas (pyramides renales), kuru pamatnes vērstas uz garozu (cortex renis), bet virsotnes uz dobumu (sinus renalis). Vienas vai vairāku piramīdu virsotnes saplūstot veido nieres kārpiņas (papillae renales), kas iespiežas nieres dobumā, uz tām ir sīkas atverītes (foramina papillaria). Katru atveri aptver mazā nieres piltuvīte (calyx renalis minor), kuras, saplūstot kopā, izveido 2—3 lielās piltuvītes (calyces renales majores), kuras saplūst nieres bļodiņā (Pelvis renalis). Tā pie nieres vārtiem sašaurinās un pāriet urīnvadā (ureter).

Nieres dobumu (sinus renalis) izklāj nieres kapsula (capsula renalis). Dobumā atrodas mazās un lielās nieru piltuvītes (calyces renales minores et majores), pelvis renalis, a.renalis, v.renalis, limfvadi un nervi, brīvo telpu aizpilda tauku kapsula (capsula adiposa).

Nieres audu funkcionālā pamatvienība ir nefrons (nephronum).

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielāko daļu galaproduktu (galvenokārt slāpekli saturošus galaproduktus — urīnvielu, urīnskābi u.c.) no organisma izdala nieres. No organisma izdalās arī ūdens un minerālsāļu pārpalikums. Nieres ir galvenie izvadorgāni, jo  tajās veidojas urīns. Ar  nieru palīdzību asinīs tiek uzturēts pastāvīgs skābju un sārmu līdzsvars. Tās funkcionē arī kā endokrīnie orgāni, sekretējot renīnu un piedaloties eritropoetīna un aktīvas D vitamīna formas veidošanā.

Vielu reabsorbcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reabsorbcijas vieta Reabsorbētā viela Piezīmes
Proksimālais kanāliņš Glikoze (100%), aminoskābes (100%), bikarbonāti (90%), Na+ (65%), Cl, fosfāti un H2O (65%)
Henles cilpas tievais kanāliņš H2O
  • Reabsorbē ūdeni, jo serdes daļā tiek uzturēta hipertoniska vide, tādējādi pēc ūdens reabsorbcijas urīnu padara hipertonisku
Henles cilpas resnais kanāliņš Na+ (10–20%), K+, Cl; netieši arī paracelulāri transportē Mg2+, Ca2+
  • Šis reģions ir necaurlaidīgs ūdenim, tādēļ pēc jonu reabsorbcijas urīns paliek mazāk koncentrēts.
Distālais izlocītais kanāliņš  Na+, Cl
  • Parathormons izraisa Ca reabsorbciju
Savācējkanāliņi Na+(3–5%), H2O
  • Na+ tiek reabsorbēts apmaiņā pret K+, un H+, šo procesu šeit regulē hormons aldosterons.
  • Antidiurētiskais hormons jeb vazopresīns iedarbojas uz V2 receptoru un palielina akvaporīnu daudzumu, caur kuriem tiek transportēts ūdens.[1]

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eksokrīnā:

Endokrīnā:

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Le, Tao. First Aid for the USMLE Step 1 2013. New York: McGraw-Hill Medical, 2013. Print.
  2. Līga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. 516. lpp. ISBN 978-9984-26-294-9.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nieres Populārā medicīnas enciklopēdija