Vārdšķira

Vārdšķiras ir leksiski gramatiskas vārdu klases, kurās ir apvienoti vārdi pēc kopīgām pazīmēm to leksiskajā nozīmē (resp., semantikā) un to gramatiskajā (resp., morfoloģiskajā un sintaktiskajā) lietojumā. Latviešu valodā parasti šķir desmit vārdšķiras: lietvārdus, darbības vārdus, īpašības vārdus, vietniekvārdus, apstākļa vārdus, skaitļa vārdus, partikulas, izsauksmes vārdus, prievārdus un saikļus. Dažus vārdus, piemēram, ‘kaut’, ‘lai’, ‘vai’, var iekļaut vairākās vārdšķirās.

Vēsture

Vārdu iedalīšana vārdšķirās ir viena no senākajām gramatikas tradīcijām. Tās aizsākumi meklējami Senajā Grieķijā, kur valodnieki un filozofi centās sistemātiski aprakstīt valodas uzbūvi. Jau Platons un Aristotelis nošķīra dažādus vārdu tipus, īpaši lietvārdus un darbības vārdus, saistot tos ar teikuma uzbūvi un nozīmi.

Plašāku vārdšķiru sistēmu izveidoja hellēnisma laikmeta gramatiķi. Īpaši nozīmīgs bija Dionīsijs Trāķietis, kura darbā Téchnē grammatikḗ tika aprakstītas astoņas vārdšķiras. Šis dalījums kļuva par pamatu vēlākajai gramatikas tradīcijai Eiropā un būtiski ietekmēja arī latīņu gramatikas attīstību.

Romiešu gramatiķi, tostarp Donāts un Prisciāns, pārņēma un pielāgoja grieķu vārdšķiru klasifikāciju latīņu valodai. Tā kā latīņu valodā nebija artikula kā atsevišķas vārdšķiras, klasifikācija tika nedaudz pārveidota. Viduslaikos latīņu gramatikas modelis kļuva par galveno valodas apraksta sistēmu Eiropas skolās un universitātēs.

Renesanses un jauno laiku periodā, sākot sistemātiski aprakstīt Eiropas nacionālās valodas, klasisko gramatiku vārdšķiru sistēma tika pielāgota katras valodas īpatnībām. Tomēr ilgu laiku vārdšķiru klasifikācija galvenokārt balstījās uz latīņu valodas gramatikas paraugu, pat ja konkrētās valodas struktūra no latīņu valodas ievērojami atšķīrās.

19. un 20. gadsimtā līdz ar valodniecības attīstību vārdšķiru jēdziens tika pārskatīts. Vārdu klasifikācijā arvien lielāku nozīmi sāka piešķirt ne tikai semantikai, bet arī morfoloģiskajām un sintaktiskajām pazīmēm. Atšķirīgās valodniecības skolās vārdšķiru skaits un robežas varēja būt atšķirīgas, jo dažas vārdu grupas tika interpretētas dažādi.

Latviešu gramatikas tradīcijā vārdšķiru klasifikācija nostiprinājās 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, attīstoties latviešu valodas zinātniskajai aprakstīšanai. Mūsdienu latviešu valodniecībā parasti izšķir desmit vārdšķiras, taču atsevišķu vārdu piederība konkrētai vārdšķirai joprojām var būt diskutabla atkarībā no to nozīmes un funkcijas teikumā.

Mūsdienu valodniecībā vārdšķiras bieži aplūko kā leksiski gramatiskas kategorijas, kuru noteikšanā tiek kombinēti vairāki kritēriji — nozīme, vārda formu sistēma, spēja locīties vai nelocīties un sintaktiskā funkcija. Tādēļ universāla, visām pasaules valodām vienādi piemērojama vārdšķiru sistēma nepastāv.