VDR Tautas palāta
| Tautas palāta Volkskammer | |
|---|---|
| Vācijas Demokrātiskā Republika | |
 | |
| Tips | |
| Dibināts | 1949. gada 7. oktobrī |
| Tips | vienpalātas parlaments |
| Līderi | |
| Prezidents |
Johanness Dīkmans (pirmais) Sabīne Bergmane-Pola (pēdējā) |
| Locekļi | 400 |
| Vēlēšanas | |
| Balsošanas sistēma | tiešās vēlēšanas |
| Pēdējās vēlēšanas | 1990. gada 18. martā |
| Sēžu zāle | |
 | |
| Republikas pils, Berlīne | |
Tautas palāta (vācu: Volkskammer) bija Austrumvācijas augstākās varas orgāns. Tā bija vienīgā valsts pārvaldes nozare, un saskaņā ar vienotās varas principu tai bija pakļauti visi valsts orgāni.
Tautas palāta sākotnēji bija divpalātu parlamenta apakšpalāta. Augšpalāta bija Pavalstu palāta (Länderkammer), 1952. gadā likvidēja Austrumvācijas pavalstis, bet palātu likvidēja 1958. gadā. Konstitucionāli Tautas palāta bija augstākais valsts varas orgāns VDR, un abas konstitūcijas tai piešķīra lielas likumdošanas pilnvaras. Visas pārējās valdības nozares, tostarp tiesu iestādes, bija atbildīgas tās priekšā. Līdz 1960. gadam palāta iecēla Valsts padomi (VDR kolektīvo valsts vadītāju), Ministru padomi (VDR valdību) un Valsts aizsardzības padomi (VDR kolektīvo militāro vadību).
Tomēr praksē tas bija gumijas zīmoga parlaments, kas tikai ratificēja Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (SED) politbiroja jau pieņemtos lēmumus. Līdz 1970. gadiem un pirms Mierīgās revolūcijas Tautas palāta tikās tikai divas līdz četras reizes gadā.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1949. gada oktobrī Tautas padome (Volksrat), kurai bija uzdots izstrādāt Austrumvācijas konstitūciju, pasludināja sevi par Tautas palātu un pieprasīja oficiālu atzīšanu par neatkarīgu no Padomju militārās administrācijas valsts likumdevēju. To piešķīra padomju ārlietu ministra vietnieks Andrejs Gromiko. Pēc tam Tautas palāta sapulcējās kopā ar Pavalstu palātu, lai ievēlētu Vilhelmu Pīku par pirmo Austrumvācijas prezidentu un Oto Grotevolu par pirmo Austrumvācijas premjerministru.[2]
No palātas dibināšanas 1949. gadā līdz pirmajām konkurētspējīgām vēlēšanām 1990. gada martā, visus Tautas palātas locekļus ievēlēja, izmantojot vienu sarakstu no Nacionālās frontes, tautas frontes apvienības, kurā dominēja SED. Turklāt vietas piešķīra arī dažādām ar SED saistītām organizācijām, piemēram Brīvās vācu jaunatnes savienībai. Faktiski SED kontrolēja Tautas palātas sastāvu.[3] Jebkurā gadījumā Nacionālās frontes mazākās partijas lielā mērā bija pakļautas SED, un tām bija jāpieņem SED "vadošā loma" kā nosacījums tās turpmākai pastāvēšanai.[4]
Tautas palātas locekļus ievēlēja daudzmandātu apgabalos ar četrām līdz astoņām vietām. Lai kandidātu ievēlētu, viņam bija jāsaņem puse no savā vēlēšanu apgabalā nodotajām derīgajām balsīm. Ja kādā vēlēšanu apgabalā nepietiekams kandidātu skaits ieguva nepieciešamo vairākumu, tad, lai aizpildītu visas vietas, 90 dienu laikā notika otrā kārta. Ja šo balsu vairākumu iegūstošo kandidātu skaits pārsniedz attiecīgajā vēlēšanu apgabalā esošo deputātu vietu skaitu, vēlēšanu sarakstā iekļauto kandidātu secība izlēma, kurš iekļūs Tautas palātā. Kandidāti, kuri zaudēja vietu šī iemesla dēļ, stājās rindā, lai aizpildītu nejaušas vakances, kas var rasties palātas darba procesā.[5]
Vēlēšanu zīmē bija tikai viens kandidātu saraksts; vēlētāji vienkārši paņēma vēlēšanu zīmi un iemeta urnā. Tiem, kuri vēlējās balsot pret Nacionālās frontes sarakstu, bija jābalso, izmantojot atsevišķu urnu, bez jebkādas slepenības.[6]
1976. gadā Tautas palāta pārcēlās uz īpaši tai uzbūvētu ēku Marksa Engelsa laukumā (mūsdienās Pils laukums (Schloßplatz)), Republikas pilī (Palast der Republik).
Sākotnēji vēlētāji Austrumberlīnē nevarēja piedalīties Tautas palātas vēlēšanās, kurās viņus pārstāvēja netieši ievēlēti deputāti bez balsstiesībām, taču 1979. gadā vēlēšanu likumu mainīja, paredzot 66 tieši ievēlētus deputātus ar pilnām balsstiesībām.[7]
Tautas palātas priekšsēdētāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tautas palātas priekšsēdētājs bija trešais augstākais valsts amats VDR (aiz Ministru padomes priekšsēdētāja un Valsts padomes priekšsēdētāja) un bija valsts prezidenta vietnieks. Tādējādi Tautas palātas priekšsēdētājs divas reizes īsu laiku pildīja prezidenta pienākumus 1949. un 1960. gadā. Pēdējā Tautas palātas priekšsēdētāja Sabīne Bergmane-Pola bija arī pagaidu valsts vadītāja Austrumvācijas pēdējo sešu mēnešu pastāvēšanas laikā, jo tika atcelta Valsts padome. Tautas palātas priekšsēdētāja amatu lielāko daļu šīs organizācijas pastāvēšanas laikā ieņēma Bloka partijas pārstāvis; tikai viens SED loceklis jebkad ieņēmis šo amatu.
| Vārds | Stājies amatā | Atstājis amatu | Partija |
|---|---|---|---|
| Johanness Dīkmans | 1949. gada 7. oktobris | 1969. gada 22. februāris | LDPD |
| Geralds Gētings | 1969. gada 12. maijs | 1976. gada 29. oktobris | CDU |
| Horsts Zindermans | 1976. gada 29. oktobris | 1989. gada 13. novembris | SED |
| Gunters Maloida | 1989. gada 13. novembris | 1990. gada 5. aprīlis | DBD |
| Sabīne Bergmane-Pole | 1990. gada 5. aprīlis | 1990. gada 2. oktobris | CDU |
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Norbert F. Pötzl. «Letzte DDR-Volkskammer-Wahl vor 30 Jahren: Sieg der D-Mark». Der Spiegel (vācu), 2020-03-18. ISSN 2195-1349. Skatīts: 2023-11-09.
- ↑ Naimark, Norman M. The Russians In Germany: a History of the Soviet Zone of Occupation, 1945-1949. E-book, Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1995
- ↑ Kurt Sontheimer & Wilhelm Bleek. The Government and Politics of East Germany. New York: St. Martin's Press. 1975. p. 66.
- ↑ Andreas Malchya: Der Ausba des neuen Systems 1949 bis 1961, Bundeszentrale für politische Bildung, last retrieved 2022-07-28.
- ↑ «German Democratic Republic». Chron. XX (1985-1986). Inter-Parliamentary Union. 75–77. lpp. Skatīts: 2020. gada 29. aprīlis.
- ↑ Victor Sebetsyen. Revolution 1989: The Fall of the Soviet Empire. New York City : Pantheon Books, 2009. ISBN 978-0-375-42532-5.
- ↑ Adrian Webb. Longman Companion to Germany since 1945, 2014. gada 9. septembris. 244. lpp. ISBN 9781317884231.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: VDR Tautas palāta.- Veiksmīga politika, kas īstenota cilvēku vajadzībām — Volkskammer apspriedes par kodolatbruņošanos, 1981.
|