Vanguard 1 (no angļu: "avangards") bija ceturtais Zemes mākslīgais pavadonis (otrais ASV) un ir vecākais mākslīgais objekts kosmosā, lai arī tas vairs nav aktīvs. Tas arī bija pirmais kosmiskais aparāts, kurš elektroenergiju ieguva ar saules bateriju palīdzību. Tas tika projektēts Vanguard projekta ietvaros, lai izmēģinātu nesējraķetiVanguard un pētītu kosmosa vides iedarbību uz pavadoni. Starts notika 1958. gada 17. martā, pirms tam bija divi neveiksmīgi analoģisku pavadoņu palaišanas mēģinājumi, kuros nesējraķete avarēja.
Vanguard 1 bija alumīnija lode 152 mm diametrā ar masu 1,47 kg. Tajā bija 10 mW, 108 MHz radioraidītājs, kuram enerģiju deva dzīvsudraba-cinka baterija, kā arī 5 mW, 108,03 MHz raidītājs, kuru baroja seši saules bateriju elementi, kas piemontēti pavadoņa ārpusē. Kosmiskajam aparātam bija sešas antenas. Raidītāji tika izmantoti galvenokārt telemetrijas datu iegūšanai, bet to signālus arī izmantoja, lai noteiktu elektronu skaitu starp pavadoni un zemes stacijām. Aparātā bija arī divi termistori iekšējās temperatūras noteikšanai 16 dienu laikā, lai novērtētu siltumaizsardzības efektivitāti.
Derīgās kravas atdalītas ar aizzīmēm ( · ), starti ar vertikālā svītrām ( | ). Pilotējamie lidojumi izcelti treknā tekstā. Startu avārijas atzīmētas nosvītrotas; nepareizā orbītā ievadīts vai citas kļūmes, kuru dēļ kosmisko aparātu nevar lietderīgi izmantot, apzīmēts kursīvā. Derīgās kravas, kas palaistas no citiem kosmiskajiem aparātiem, iekļautas (iekavās).
