Veidne:Labais raksts/111
Marihuāna (sarunvalodā saukta arī par zālīti, gandžu un kanabisu) ir psihotrops preparāts, ko iegūst, izžāvējot kaņepju virszemes daļas (pārsvarā ziedus). Marihuānas sastāvā ir 70 zināmas un daudzas vēl neatklātas vielas (kanabinoīdi un citas vielas), no kurām iedarbīgākās ir tetrahidrokanabinols (THC) un kanabidols (CBD).
Marihuānu smēķē, tvaicē vai ēd kā sastāvdaļu pārtikas produktos. To pārsvarā lieto izklaidējošiem un ārstnieciskiem mērķiem, bet atsevišķās kultūrās, it īpaši senatnē, arī garīgiem un reliģiskiem mērķiem (kā enteogēnu).
20. gadsimta sākumā sākās aktīva marihuānas un citu kaņepju produktu aizliegšana pasaulē. Mūsdienās lielākajā daļā pasaules marihuāna ir aizliegta un tās izgatavošanu un tirdzniecību apkaro, lai gan vairākās pasaules valstīs notiek virzība uz dekriminalizāciju un legalizāciju.
Vārds "cannabis" cēlies no sengrieķu valodas vārda "kanabis", kas savukārt aizgūts no persiešu valodas. Persiešu vārds "quanuba/kanabosm" savukārt cēlies no ap 6000 gadus senās šumeru/arkadiešu valodas. Seno šumeru/babiloniešu lietotie vārdi "kanaba" vai "qanaba" kaņepju apzīmēšanai ir vecākie vārdi pasaules vēsturē, kas bez īpašām izmaiņām saglabājušies līdz mūsdienām.
Galvenā marihuānas darbīgā viela ir THC jeb tetrahidrokanabinols (ķīmiskais nosaukums — delta-9-tetrahidrokanabinols). Parasti marihuāna satur 4—20% THC. Speciāli selekcionētās kaņepju šķirnēs THC saturs var sasniegt pat 30% no sausnas (vai arī praktiski nebūt vispār atkarībā no selekcijas mērķiem). Marihuāna satur arī citus aktīvus savienojumus (kanabinolus un kanabinolskābes atvasinājumus).