Vennemara fon Brigeneja laikā Tallinā kaltais artigs.
Vennemars fon Brigenejs (vācu: Wennemar von Bruggenei) jeb Valdemārs Brigenējs (latīņu: Woldimarus a Bruggeney) bija Livonijas ordeņa mestrs no 1389. gada līdz 1401. gada jūlijam.
1399. gadā mestrs Vennemars fon Brigenejs agrākās latgaļu koka pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru uzcēla Ludzas pili. Pils atradās pie pašas Pleskavas republikas dienvidrietumu robežas.
Valdemārs Brigenējs, 29. Vācu ordeņa mestris, sāka valdīt 1394.gadā. Viņš noveda līdz galam kaŗu ar Tērbatu. Tērbata bija atsaukusi palīgā pret ordeni neticīgos Pliskavaskrievus, leišus un šamaišus, kuŗi, gar Peipusa ezeru palīgā nākdami, ļoti izpostīja Livoniju. Mestris ar saviem ordeņbrāļiem, labi apbruņojies, padzina ienaidniekus. Zaudējumi bija lieli abās pusēs. Vēlāk Dancigā šo lietu izmeklēja, nokārtoja un izbeidza. Šī mestŗa valdīšanas laikā Harijas un Virijas bruņniekiem virsmestris Konrāds Jungingens piešķiŗ sevišķi lielas brīvības un privilēģijas, salīdzinot ar citiem. bruņniekiem Livonijā. Minētās zemēs mantošanas tiesības uz kustamiem un nekustamiem īpašumiem, kā muižām, sādžām un pilīm tika piešķirtas kā muižnieku dēliem, tā arī meitām līdz piektam augumam, pretēji noteikumiem par lēņu tiesībām. Šīs privilēģijas izdeva un apstiprināja virsmestris Dancigā 1397.gadā, Mārgrietas dienā.
Arī Virijas un Harijas muižniekiem Dāņu ķēniņš un vēlāk arī virsmestris deva lielas bruņnieku tiesības, kuŗās ietilpa arī tiesa, sastāvoša no 6 Virijas un 6 Harijas padomniekiem un 2 ordeņa priekšniekiem: no Rēveles komtura un Vezenbergas fogta. Visi tiesas spriedumi tika atzīti par galīgiem un abām pusēm viņiem bija jāpadodas. Viņu izpildīšanu izvest piekrita soģiem, kuŗi pēc Livonijas bruņniecības tiesībām bija fogti. Visi spriedumi tika izpildīti bez kavēšanās. Apelacijas tiesība, arī pat pie zemes firsta, bija izslēgta. Tāļāk muižniekiem, visiem un katram atsevišķi, bija dota vara muižas robežās apcietināt un nogādāt drošā vietā ļaundari, kas bija noziedzies pret kādu citu personu vai arī pret pašu muižnieku. Bez tā katram muižniekam savā muižā bija īpaša muižas tiesa, kuŗā sprieda par dzīvību un nāvi. Ja kādu ļaundari noķēra kāda muižnieka robežās, tad viņu tiesāja nevis valdības tiesa, bet muižas tiesa. Skatoties pēc nozieguma, ja bija paredzams sods, tad muižnieks aicināja uz tiesu dažus citus muižniekus un dažus vecākos saimniekus. Muižnieks un ataicinātie draugi sēdās pie galda un lika ievest ļaundari. Pēc apsūdzības muižnieki, kuŗi piedalījās tiesā, klusēja. Ataicinātiem vecākiem zemniekiem pēc veca paraduma bija jāatrod taisnība un jānoliek soda mērs. Muižniekiem bez tam bija vēl daudz citu privilēģiju, kuŗas visas bija noskaņotas viņiem par labu un patikšanu.
Cik lieliski muižnieki bija apbalvoti Livonijā ar privilēģijām, tik nabadzīgi bija zemnieki šinī zemē tiesas un taisnības ziņā. Katram zemniekam bija tik daudz tiesību, cik viņam gribēja dot muižnieks vai fogts. Neviens nedrīkstēja sūdzēties augstākai valdīšanai par varmācībām un netaisnībām. Ja nomira kāds zemnieks reizē ar sievu un atstāja bērnus, tad bērni tika ņemti aizbildniecībā tādā kārtā, ka kungi paņēma visu, ko vecāki bija atstājuši, un bērniem vajadzēja kailiem un plikiem meklēt patvērumu pie muižnieka pavārda jeb iet pilsētās ubagot, jo viņiem bija atņemts viss tēvu mantojums. Par savu mantu, kas nabaga zemniekam piederēja, viņš nebij kungs; visa manta piederēja muižniekam. Par katru mazāko noziegumu bez kādas žēlastības un cilvēcības muižnieks jeb zemes fogts, jeb zemes kalps, kā viņu sauca, nesaudzēja pat vecumā stāvošus zemniekus un kailus sita ar gaŗām asām rīkstēm. Neviens zemnieks nebija brīvs no šīs tirānijas. Izņēmumu darīja tikai ar bagātiem, kuŗi varēja uz visiem laikiem atpirkties ar ievērojamu naudas sumu. Bija arī tādi muižnieki, kuŗi savus zemniekus un apakšniekus apmainīja pret suņiem. Šādu un tamlīdzīgu patvaļību, netaisnību un tirāniju vajadzēja panest nabaga zemniekiem no muižniekiem un zemes fogtiem, un augstākā zemes valdīšana nepiegrieza tam nekādas vērības.
Zemniekiem Livonijā pašiem savā starpā bija pagāniska tiesa. Viņi mazāk vainojami nekā muižnieki, kuŗi to atļāva. Ja kāds zemnieks tika nokauts, tad viņa tuvākie draugi tiesāja slepkavu pēc savas tiesas, nonāvēdami viņu bez kāda sprieduma, bez bendes, tur, kur viņu saķēra, pat neraugoties uz to, ka slepkavība bija notikusi pašaizstāvēšanās gadījumā. Ja īsto slepkavu nevarēja atrast, tad ļoti bieži bija jācieš viņa tuvākiem draugiem; pat bērnam šūpulī bija jācieš par savu tēvu. Šis mestris valdīja 8 gadus".
