Viļums Vēveris

Viļums Vēveris;
Personīgā informācija
Dzimis	1881. gada 6. aprīlī ; Rīga, Latvija
Miris	1910. gada 27. martā (28 gadi); Berlīne
Dzīves vieta	Rīga - Berlīne - Ķelne
Tautība	latvietis
Nodarbošanās	aktieris, režisors

Viļums Vēveris (1881—1910) bija latviešu aktieris un režisors Jaunajā Latviešu teātrī un dažādos Vācijas teātros. Viņš ir viens no 20. gadsimta sākuma latviešu teātra modernizētājiem.

Biogrāfija

Vēveris dzimis un uzaudzis, domājams, Rīgā, trūcīgā ģimenē, kas spējusi nodrošināt viņam tikai pieticīgu izglītību. Taču pašizglītojoties Vēveris realizēja savu mīlestību uz teātri, daudz lasīdams sava laika modernos autorus. Ap gadsimtu miju viņš kļuva par Rīgas Latviešu biedrības teātra koristu, vēlāk par Pilsētas vācu teātra koristu.

1902. gadā, kad nodibinājās Jaunais Latviešu teātris, Vēveris kļuva par tā aktieri un atveidoja vairākas nozīmīgas lomas.

1905. gada rudenī Vēveris aizbrauca uz Berlīni un iestājās Emanuēla Reihera dramatiskās mākslas augstskolā. Studijas vinš beidza 1907. gadā un kļuva par Ķelnes teātra aktieri, kurā viņam uzticēja tikai epizodiskas lomas. 1909. gadā viņš pameta Ķelnes teātri, spēlēja Kudovas kūrorta vasaras teātra trupā, rudenī kļuva par aktieri Pozenes (Poznaņas) provinces teātrī, kurā viņam uzticēja nozīmīgas lomas.

Brīvajā laikā Vēveris regulāri viesojās Latvijā un iestudēja modernās dramaturģijas darbus kopā ar saviem draugiem un domubiedriem Birutu Skujenieci, Pāvilu Gruznu un Nadju Gruznu. Viņš pirmoreiz latviešu teātra vēsturē atteicās no sufliera klātbūtnes izrādē un pievērsa lielu uzmanību visu izrādes elementu saskaņotībai, lai nekas netraucētu aktieriem iedzīvināt savus tēlus. Viņa nozīmīgākais sasniegums režijā ir S. Pšibiševska lugas "Laime" iestudējums.

Tomēr Vēveris nesaskatīja savu nākotni ne trūcīgajās iespējās, ko piedāvāja Latvijas teātri, ne arī uz Vācijas skatuvēm, kur viņš bija tikai nelielu lomu tēlotājs, un kur viņam nebija iespēju realizēt savas ieceres. Viņš nevienā teātrī nepalika ilgu laiku, viņa trauksmainais, nestabilais raksturs nespēja samierināties ar dzīves realitāti.

1910. gada 27. martā Vēveris atrasts nošāvies Berlīnes Tīrgartenā, zooloģiskajā dārzā.

Lomas

Jaunajā latviešu teātrī

konsuls Berniks (H.Ibsena “Sabiedrības balsti”, 1902)
Pēteris Stokmanis (H.Ibsena “Tautas naidnieks”, 1903)
Mežainis (G.Hauptmaņa “Nogrimušais zvans”, 1903)
Dikojs (A.Ostrovska “Negaiss”, 1904)
Skolotājs (G.Hauptmaņa “Nogrimušais zvans”, 1904)
Dankairo (Ž.Bizē “Karmena”, 1904)
Vagrē (E.Briē “Sarkanais tiesneša mētelis”, 1905)

Pozenes teātrī

Nātans (G.E. Lesinga "Nātans Gudrais", 1909)

Režijas

M.Meterlinka “Neaicinātais” (1905, Jaunā latv. t-ra telpās)
E.Vulfa „Tea Moreni” (arī Arno Borga lomā) un S.Pšibiševska „Laime” (arī Mlicka lomā; 1906 Rīgā un Liepājā)
J.Jaunsudrabiņa „Traģēdija” (arī Jāņa lomā; 1906 biedrības „Uļeja” telpās)
G.Hauptmaņa „Vientuļi cilvēki” (arī Johannesa lomā; 1908 Rīgā un Jūrmalā)

Bibliogrāfija

Amtmanis-Briedītis, Alfrēds. Pretim saulei. Rīga: LVI, 1963.
Gruzna, Pāvils. Bursaki. Jaunā strāva. Rīga: Zinātne, 1992.
Gruzna, Pāvils. “Kā Viļums Vēveris stāvēja sardzē”. Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 276.
Kārkliņš, D. „Atmiņas par Viļumu Vēveri”. Tēvija, 1944, 22. apr.
Radzobe, Silvija (red.). 20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā. Rīga: Jumava, 2002.
Vulfs, Edvards. [Nekrologs]. Dzimtenes Vēstnesis, 1910, 6. apr., Nr. 78.
Zeltmatis. “Viļuma Vēvera piemiņai”. Dzimtenes Vēstnesis, 1911, Nr. 59.