Bioloģiskais piesārņojums ir videi svešu sugu savairošanās noteiktā ekosistēmā, kā rezultātā mainās vides kvalitāte. Bioloģisko piesārņojumu rada dzīvi organismi. Piemēram, svešzemju augi un dzīvnieki, nokļūstot savvaļā, bieži vien izmaina dzīves apstākļus ekosistēmās. Šādu sugu savairošanās var notikt gan dabiskā, gan cilvēka darbības rezultātā. 1948. gadā Latvijā no Krievijas taigas ieveda jenotsuņus un sākumā tos saudzēja un aizliedza medīt. Šie dzīvnieki strauji savairojās un ievērojami samazināja zemu ligzdojošo putnu skaitu, jo barojās ar tiem. Turklāt kopā ar jenotsuņiem pie mums ieceļoja taigas ērces, kas pārnēsā bīstamu slimību — ērču encefalītu. Arī Sosnovska latvānis ir suga, kas kādreiz tika izmantota kā lopbarības augs, bet vēlāk pārgāja savvaļā. Sosnovska latvānis Latvijas ekosistēmā nav vēlams, jo tas plaši izplatās, nomāc un iznīcina dabiskajām ekosistēmām raksturīgos augus. Šim latvānim ir dziļa sakņu sistēma, tādēļ no tā atbrīvoties ir gandrīz vai neiespējams. Tā sula rada cilvēkam bīstamus apdegumus. Bioloģisko piesārņojumu rada arī dažādu slimību izraisītāji, piemēram, gripas vīrusi, kas pārceļo no valsts uz valsti un izraisa iedzīvotāju masveida saslimšanu, īpaši — lielajās pilsētās. Gripas vīruss izplatās pa gaisu, tāpēc gripas epidēmijas laikā jāizvairās no lielveikalu un citu sabiedrisku vietu apmeklēšanas. Katra slimnieka pienākums ir palikt mājās un ārstēties, lai neaplipinātu citus cilvēkus.
Fizikālais piesārņojums ir starojuma vai trokšņa radīts piesārņojums, kas nelabvēlīgi ietekmē vides kvalitāti.[2]
Ķīmiskais piesārņojums ir mākslīgi iegūtu kaitīgu vielu radīts piesārņojums, kas nelabvēlīgi ietekmē ekosistēmas. Pie šādām kaitīgām vielām pieder naftas produkti, dažādi neorganiskie sāļi u.c.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Piesārņojums.
