Sosnovska latvānis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sosnovska latvānis
Heracleum sosnowsky
Sosnovska latvānis
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Apiales
Dzimta Čemurziežu dzimta (Apiaceae)
Ģints Latvāņi (Heracleum)
Suga Sosnovska latvānis (H. sosnowsky)
Sosnovska latvānis Vikikrātuvē

Sosnovska latvānis (latīņu: Heracleum sosnowsky) ir latvāņu ģints suga, kas Latvijā ieviesta mākslīgi (introducēta). Sosnovska latvānis ir vienīgā Latvijas oficiālajā invazīvo augu sarakstā ietvertā suga.[1]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sosnovska latvāņa ziedi

Latvijā Sosnovska latvānis ieviests jau 1948. gadā, to no Kaukāza republikām atvedot kā lopbarības augu. Tas sāka ieviesties arī savvaļā, un tagad tā ir bīstamākā no Latvijas sastopamajām invazīvajām sugām. Tas izplatās nekoptās lauku zemēs, kurās agrāk tika veikta lauksaimnieciskā darbība, vietām pāriet mežos, upju ielejās, krūmājos. Auglīgā augsnē tas var sasniegt līdz 4 m lielu augstumu. Latvānim ir ļoti attīstīta sakņu sistēma. Uz viena auga var attīstīties 3-15 tūkstoši sēklu. Sosnovska latvāņi ir gaismasprasīgi augi un attīstības sākumā grūti pacieš noēnojumu. Latvāņi, bet it īpaši Sosnovska latvānis, ir bagāti ar fotodinamiski aktīvām vielām - furokumarīniem (psoralēniem). Šīs vielas organismā nonāk caur ādu, gļotādu, kā arī caur kuņģa un zarnu traktu. Fotokumarīni, nonākuši uz ādas, saules ultravioleto staru ietekmē izraisa smagus apdegumus. Ādas bojājumi parādās vairāku stundu laikā pēc saskares ar latvāņa daļām. Tie izpaužas kā ādas iekaisumi, kas atgādina I - III pakāpes apdegumus: tā ir nieze, plankumaini vai svītraini apsārtumi, ādas pietūkums, čūlas. To pavada vispārējs organisma nespēks, galvas sāpes, reiboņi, slikta dūša, sāpes vēderā.

Augsta fotokumarīnu koncentrācija organismā izraisa pastiprinātu acu jutību pret gaismu, acu iekaisumu, redzes traucējumus. Acu bojājumu gadījumos iesaka nēsāt polaroidās saulesbrilles, kas aiztur ultravioletos starus.

Izplatība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sosnovska latvāņa izplatības reģions Eiropas Savienībā

Sosnovska latvāņa introducēšana masveidā Latvijā notika pagājušajā gadsimta 60.-70. gados,[2] un tā izplatība astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Latvijā kļuva nekontrolējama. Latvānis strauji piesārņo ne tikai atklātās platības, bet arī platības gar ūdenskrātuvēm, ceļiem, kā arī mežus. Pašlaik latvāņa izplatība ir izgājusi no cilvēka kontroles un tas ir savairojies vai visā Latvijā, lielākoties nekoptās zemes platībās un grāvjos. Tā izplatības tempu paātrināšanos veicina pamestas zemes, kurās agrāk tika veikta saimnieciskā darbība. Augu aizsardzības speciālists un botāniķis A. Rasiņš jau 1986. gadā latvāni dēvēja par botānisko "jenotsuni" un atzina par sevišķi bīstamu karantīnas nezāli.[3] Vairums speciālistu tagad joprojām atzīst, ka latvānis ir bīstams un latvāņa audzes iznīcināt ir grūti. Latvāņi pie mums nav dabas katastrofa, bet traucējoša parādība, kas jāierobežo, tomēr ir arī secinājumi, ka latvānis, pārejot savvaļā, kļuvis par grūti apkarojamu nezāli.

Sula[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Roka pēc saskarsmes ar Sosnovska latvāni.

Sosnovska latvāņa sula ir fototoksiska; tai nonākot kontaktā ar ādu, Saules ultravioletā starojuma ietekmē tā tiek aktivēta. Ja sula nekavējoties netiek nomazgāta, tā izraisa ādas kairinājumu, apdegumu un uztūkumu, kā arī sūrstošas, ilgi nedzīstošas čūlas. Gadījumos, kad cilvēks saskāries ar latvāni, tās ķermeņa daļas, kuras bijušas saskarē ar augu, jāpasargā no saules iedarbības, no ultravioleto staru ietekmes. Āda, kas saskārusies ar latvāni, jāmazgā ar ūdeni un ziepēm.

Apkarošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar latvāni piesārņoto platību analīze liecina, ka visvairāk nezāle izplatīta rajonos, kur to mēģināja pirms 50 gadiem ieviest ražošanā kā perspektīvu lopbarības augu. Latvāņu apkarošana ir vairāk ekonomiska un lauksaimnieciskās ražošanas organizatoriskā, nekā tehnoloģiskā problēma atklātās platībās. Jau ievērojami sarežģītāk ir šīs nezāles izplatību ierobežot ūdens baseinu krasta joslās, grāvmalās, ceļmalās un mežos, kur herbicīdu lietošana ir ierobežota vai nav pieļaujama. Latvāņa izplatību sekmē ne tikai tas, ka augs ražo ārkārtīgi daudz sēklu, kuras izplata gan vējš, ūdens, putni u.c., bet arī apstāklis, ka latvāņi pavasarī sadīgst ļoti ātri un augšanā apsteidz jebkuru citu augu, ko noēno un izspiež no vides. Daudzviet, kur pirms 2 gadiem vēl kupli auga dažādi savvaļas augi, tagad zeļ tikai 3 - 4 metru garu latvāņu audze. Šis process ir neiedomājami straujš. Eksperti (zinātnieki un praktiķi) nonākuši pie slēdziena, ka nezāles izplatības minimālais pieaugums gadā ir ~ 10 % un savulaik prognozēja, ka 2007. gadā šīs platības Latvijā jau varētu būt 18 271 ha.

Lauksaimnieciskā prakse rāda, ka uz mājlopiem, turot tos brīvā dabā, augu toksiskās vielas neatstāj gandrīz nekādu iespaidu, it īpaši, ja vienlaikus tie var papildus baroties arī ar citiem augiem. Tomēr latvāņu toksiskumu mājlopiem var novērot tad, ja latvāņus izbaro monozaļbarības veidā stāvēšanas laikā kūtīs. Zemnieku pieredze rāda, ka gaļas liellopi un zirgi Sosnovska latvāņus sekmīgi ierobežo ganībās, neļaujot tiem veģetācijas periodā veidot ziednešus. Lopu saindēšanās nav novērota arī, lietojot no latvāņiem sagatavoto skābbarību.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]