Vienkāršā pūslīšēde

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Izsitumi uz apakšlūpas

Vienkāršā pūslīšēde[1] (sengrieķu: ἕρπης, herpēs — ‘ēde’, latīņu: herpes simplex) ir infekcijas slimība, kuru izraisa vienkāršais herpesvīruss (herpes simplex virus, HSV).

Parasti slimības izraisītie pūslīšveida izsitumi veidojas uz lūpām (izsitumus parasti sauc par aukstumpumpām) un ārējiem dzimumorgāniem.[1] Izsitumi parasti izzūd pēc 2—4 nedēļām. Pēc laika perioda, kurā cilvēkam ir simptomi, var sekot periods bez simptomiem. Sākumā var būt smagāks stāvoklis (ar drudzi, muskuļu sāpēm, palielinātiem limfmezgliem, galvassāpēm). Laika gaitā aktīvās slimības perioda biežums un smagums samazinās.[2]

Ir divu veidu vienkāršais herpesvīruss: 1. (HSV-1) un 2. tipa vienkāršais herpesvīruss (HSV-2).[2] HSV-1 biežāk izraisa mutes dobuma infekcijas, savukārt HSV-2 — dzimumorgānu infekcijas,[3] tomēr abas var izraisīt infekciju jebkurā ķermeņa daļā.[4] Dzimumorgānu herpes tiek klasificētas kā seksuāli transmisīvās slimības. HSV var nonākt zīdaiņa ķermenī dzemdību laikā.[2] Pēc infekcijas vīruss nonāk nervu šūnās, kur tās dzīvo visu dzīvi.[3] Atkārtoti saslimt var, ja ir vāja imunitāte, stress, saules staru iedarbība.[3][5]

Efektīvākā metode, ar kuras palīdzību var izvairīties no dzimumorgānu infekcijas, ir atturēšanās no vaginālā, orālā un anālā seksa. Risku saslimt nedaudz samazina prezervatīva lietošana. Cilvēki, kas ir inficējušies, infekcijas izplatīšanās ātrumu var samazināt, ik dienu lietojot pretvīrusu zāles. Nav izstrādāta vakcīna; ja cilvēks ir inficējies, slimība nav izārstējama.[2]

Visā pasaulē ar HSV-1 vai HSV-2 ir inficēti 60—95% pieaugušo.[4] Ar HSV-1 parasti inficējas bērnībā.[2] Ar HSV-1 ir inficēti 70—80% cilvēku ar zemu sociālekonomisko statusu un apmēram 40—60% cilvēku ar paaugstinātu sociālekonomisko statusu.[4] 2003. gadā ar HSV-2 bija inficējušies apmēram 536 miljoni cilvēku (16% visas pasaules iedzīvotāju), augstāki rādītāji bija starp sievietēm un jaunattīstības valstīs.[6] Lielākā daļa ar HSV-2 inficēto cilvēku neapzinās, ka viņi ir inficējušies.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 65. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 «Genital Herpes - CDC Fact Sheet». cdc.gov. 2014. gada 8. decembris. Skatīts: 2014. gada 31. decembris.
  3. 3,0 3,1 3,2 Balasubramaniam, R; Kuperstein, AS; Stoopler, ET (April 2014). "Update on oral herpes virus infections.". Dental clinics of North America 58 (2): 265–80. doi:10.1016/j.cden.2013.12.001. PMID 24655522.
  4. 4,0 4,1 4,2 Chayavichitsilp P, Buckwalter JV, Krakowski AC, Friedlander SF (April 2009). "Herpes simplex". Pediatr Rev 30 (4): 119–29; quiz 130. doi:10.1542/pir.30-4-119. PMID 19339385.
  5. Elad S; Zadik Y; Hewson I et al. (August 2010). "A systematic review of viral infections associated with oral involvement in cancer patients: a spotlight on Herpesviridea". Support Care Cancer 18 (8): 993–1006. doi:10.1007/s00520-010-0900-3. PMID 20544224.
  6. Looker, KJ; Garnett, GP; Schmid, GP (October 2008). "An estimate of the global prevalence and incidence of herpes simplex virus type 2 infection.". Bulletin of the World Health Organization 86 (10): 805–12, A. doi:10.2471/blt.07.046128. PMC 2649511. PMID 18949218.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]