Vientuļniekvēži

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vientuļniekvēži
Paguroidea (Latreille, 1802)
Vientuļniekvēzis (Dardanus calidus)
Vientuļniekvēzis (Dardanus calidus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Apakštips Vēžveidīgie (Crustacea)
Klase Augstākie vēži (Malacostraca)
Kārta Desmitkājvēži (Decapoda)
Apakškārta Pleocimāti (Pleocyemata)
Infrakārta Anomuras (Anomura)
Virsdzimta Vientuļniekvēži (Paguroidea)
Vientuļniekvēži Vikikrātuvē

Vientuļniekvēži jeb eremītkrabji (Paguroidea) ir viena no anomuru infrakārtas (Anomura) virsdzimtām, kas apvieno apmēram 1100 sugas.[1] Lielākā daļa no tām mājo jūrā, bet vairākas tropos dzīvojošas sugas arī uz sauszemes. Tomēr arī šo sugu kāpuri ir ūdenī dzīvojoši, līdz ar to sauszemes vientuļniekvēži uzturas jūras piekrastē. Vientuļniekvēži kopumā mājo mērenās un tropu joslas jūrās un okeānos. Lai arī šie desmitkājvēži sastopami arī dziļos ūdeņos, tomēr tie pamatā sastopami seklajās piekrastēs, kurās ir daudz paslēpšanās iespēju.[2]

Vientuļniekvēži jeb eremītkrabji savu nosaukumu ieguvuši, pateicoties līdzībai ar mūkiem vientuļniekiem, kas dzīvo alās un kurus sauc par eremītiem, jo arī vientuļniekvēži ir vienpatņi un katrs atsevišķi mājo gliemežvākā kā alā.

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vientuļniekvēžs vēders ir mīksts un to neaizsargā eksoskelets, attēlā Bernharda vientuļniekvēzis (Pagurus bernhardus)
Atbilstoši lielā gliemežvākā vientuļniekvēzis var paslēpties pilnībā, attēlā baltpunktu vientuļniekvēzis (Paguristes puncticeps)

Vientuļniekvēži kopumā ir neliela auguma vēžveidīgie dzīvnieki, no kuriem lielākajai daļai ir asimetriski veidots, mīksts vēders, kuru neaizsargā eksoskelets. Aizsargājoša čaula tam ir tikai ķermeņa priekšdaļai. Tādēļ vēders tiek paslēpts tukšā gliemežu čaulā, kura tiek visur nēsāta līdzi. Spirālveida gliemežvākos arī vientuļniekvēža vēders cieši ievijas spirālē. Čaula ir tik liela, lai vientuļniekvēzis tajā varētu paslēpties pilnibā, ar spēlēm nosedzot ieeju. Augot dzīvniekam lielākam, tiek nomainīta atbilstoši lielāka čaula.[2] VIsbiežāk tiek izmantotas jūras gliemežu čaulas, bet tiek izmantotas arī gliemeņu un lāpstkāju čaulas.[3]

Lielākais šajā grupā ir palmu krabis (Birgus latro), kurš var sasniegt 30 cm.[4] Vienlaicīgi tas ir lielākais bezmugurkaulnieks pasaulē.[5] Toties mazākie vientuļniekvēži ir tikai dažus milimerus lieli. Dažas sugas nelieto pārvietojamās čaulu mājas, bet mājo nekustīgās, aizsargājošās struktūrās (koraļļos, sūkļos)[1][3] bet dažas sugas pieaugot izaudzē spēcīgas brunas un pārtrauc nēsāt aizsargājošo gliemežu māju, piemēram, palmu krabis.[4]

Bioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā augot, vientuļniekvēžiem jāpiemeklē arvien jaunas, noderīgas čaulas, kuras reizēm ir ierobežotā daudzumā, starp īpatņiem valda konkurence. Ikvienā vientuļniekvēžu izplatības reģionā šī čaulu pieejamība ir cieši saistīta ar abu populāciju savstarpējo relatīvo lielumu (vientuļniekvēžu un jūras gliemežu). Vēl viens svarīgs faktors čaulu pieejamībai ir dzīvnieku daudzums, kas medī un barojas ar gliemežiem, vienlaicīgi atstājot to vākus neskartus.[6] Tādēļ atsevišķās populācijas starp vientuļniekvēžiem veidojas sīva konkurence un savstarpējās cīņas par labāko mājokli. Cīņas var būt ļoti nežēlīgas, reizēm uz dzību un nāvi, lai tikai iegūtu iekāroto čaulu. Tomēr populācijās, kurās vientuļniekvēžu lielums ir ļoti dažāds vai ir pietiekami daudz tukšu gliemežvāku, šādas cīņas var novērot ļoti reti vai to nav vispār.[7]

Ja vientuļniekvēzim mājiņa ir par mazu, tas aug lēnāk, kā arī tas nevar pilnībā noslēpties, līdz ar to, visticamākais, tas tiek nomedīts un apēsts.[8] Ar vientuļniekvēžiem barojas haizivis, lielās zivis, astoņkāji un kalmāri.[2]

Starp vientuļniekvēžiem var novērot arī nosacīti savstarpējo mājiņu apmaiņu. Ja dzīvnieka vecā čaula tam kļuvusi par šauru, tas sāk meklēt sev jaunu mājiņu. Atradis jaunu lielāku gliemežvāku, vientuļniekvēzis pamet veco namiņu un ielien jaunajā. Ja tas tam ir par lielu, krabis lien atpakaļ vecajā namiņā un blakus atrastajam gliemežvākam gaida līdz pat 8 stundām, līdz parādīsies cits vientuļniekvēzis, kurš meklē jaunu mājiņu. Ja jaunpienācējam lielākais gliemežvāks ir tieši laikā, tā mājiņa atbrīvojas un pirmais vientuļniekvēzis ielien pamestajā namiņā, turklāt viņa čaulā var ievākties cits vēl mazāks īpatnis. Reizēm izveidojas vesela rinda (līdz pat 20 īpatņiem) ar vientuļniekvēžiem, kas pāriet viens otra namiņā.[9][10] Dažas sugas, lai aizsargātu savu čaulu, nēsā sev līdzi aktīnijas, kuras atbaida iespējamos plēsējus un mājiņu zagļus.[11]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad vientuļniekvēzis paslēpjas pilnībā, ieeju čaulā viņš nosedz ar spīlēm

Lielākā daļa vientuļniekvēžu ir aktīvi nakts laikā. Tie ir visēdāji un barojas gandrīz ar jebko, ko var atrast. Tās ir nelielas zivis, dažādi bezmugurkaulnieki (kukaiņi, tārpi), planktons un citas iespējamās barības vielas, kas peld ūdenī.[2]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Hermit Crabs - Paguroidea
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 A-Z Animals: Hermit crab
  3. 3,0 3,1 Jason D. Williams; John J. McDermott (2004). "Hermit crab biocoenoses: a worldwide review of the biodiversity and natural history of hermit crab associates". Journal of Experimental Marine Biology and Ecology 305: 1–128. doi:10.1016/j.jembe.2004.02.020
  4. 4,0 4,1 Encyclopedia: Hermit crab
  5. Ecology of Terrestrial Decapod Crustaceans on Aldabra
  6. Elena Tricarico & Francesca Gherardi (2006). "Shell acquisition by hermit crabs: which tactic is more efficient?". Behavioral Ecology and Sociobiology 60 (4): 492–500. doi:10.1007/s00265-006-0191-3
  7. Randi D. Rotjan, Jeffrey R. Chabot & Sara M. Lewis (2010). "Social context of shell acquisition in Coenobita clypeatus hermit crabs". Behavioral Ecology 21 (3): 639–646. doi:10.1093/beheco/arq027
  8. Jennifer E. Angel (2000). "Effects of shell fit on the biology of the hermit crab Pagurus longicarpus (Say)". Journal of Experimental Marine Biology and Ecology 243 (2): 169–184. doi:10.1016/S0022-0981(99)00119-7
  9. Randi, D.; Rotjan, Jeffrey R. Chabot, and Sara M. Lewis (2010). "Social context of shell acquisition in Coenobita clypeatus hermit crabs". Behav. Ecol. (Oxford University Press) 21 (3): 639–646. ISSN 1465-7279
  10. Jabr, Ferris (5 June 2012). "On a Tiny Caribbean Island, Hermit Crabs Form Sophisticated Social Networks". Scientific American. Scientific American,. Retrieved 6 November 2014.
  11. A. Klicpera, Paul D. Taylor & H. Westphal (2013). "Bryoliths constructed by bryozoans in symbiotic associations with hermit crabs in a tropical heterozoan carbonate system, Golfe d'Arguin, Mauritania". Marine Biodiversity 43 (4): 429. doi:10.1007/s12526-013-0173-4
  12. WoRMS: Paguroidea Latreille, 1802

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]