Pāriet uz saturu

Vietalvas – Ērgļu kaujas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Vietalvas kaujas)
Kaujas laikā sagrautā Vietalvas baznīca, kurā līdz 1989. gadam bija ierīkots Sarkanās armijas kauju slavas muzejs

Vietalvas — Ērgļu kaujas bija aizsardzības kaujas Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrajā pasaules karā, kas notika 1944. gada 21.—24. augustā Vidzemes augstienē pie Vietalvas un Ērgļiem. Tajās Sarkanā armija Madonas operācijas laikā mēģināja pārraut Vērmahta Cēsu—Ērgļu—Kokneses aizsardzības līniju un izlauzties līdz Rīgai. 28. augustā padomju uzbrukums apsīka.

1944. gada 6. augustā padomju 3. triecienarmija (tās sastāvā bija 5. tanku korpuss, 79., 93. un 100. strēlnieku korpusi) šķērsoja Aiviekstes upi un spēja izlauzties cauri Madonas-Pļaviņu aizsardzības līnijai. 18. augustā tai izdevās ieņemt stratēģiski svarīgo Ērgļu ciematu, bet nākamajā dienā Vērmahta 18. armijas 10. korpuss devās pretuzbrukumā, atspieda padomju karaspēku un trīs dienās ar artilērijas palīdzību iznīcināja 93 tankus un pašgājējus 3. triecienarmijas sastāvā esošajā 5. tanku korpusā. Sarkanās armijas uzbrukums Rīgas virzienā šajā frontes sektorā atjaunojās tikai pēc mēneša, kad Vērmahts atkāpās uz Siguldas aizsardzības līniju, kur notika Mores kaujas.

Savukārt padomju 22. armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss 2. — 6. augustā uzbruka no Steķiem, Medņu—Antužu virzienā un sasniedza Aiviekstes austrumu krastu, 7. un 8. augustā tā vienības piedalījās uzbrukumā Krustpils pilsētai, 10. augustā forsēja Aivieksti un izveidoja placdarmu upes rietumu krastā pie Kalsnavas stacijas. 17. augustā 130. latviešu korpuss saņēma uzdevumu uzbrukt Vietalvas virzienā, kuru tā vienības sasniedza 20. augustā. 23. augusta rītā 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 125. pulka karavīri sāka uzbrukumu un ieņēma Vietalvas skolas ēku, kurā izturēja astoņus Vērmahta pretuzbrukumus, kaujās sagrāva arī Vietalvas baznīcu. 24. augustā cīņas norima un 43. korpusa daļas nosūtīja padomju 22. armijas rezervē.

130. latviešu strēlnieku korpusa cīņu vietā Vietalvā 1968. gadā uzcēla pieminekli ar 18 metrus augstu durkļa smaili — zvanu torni un skulpturālu grupu, kas attēlo Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņu (arhitekts Edgars Šēnbergs). Vietalvas brāļu kapos apbedīti 500 sarkanarmieši un vācu karavīri.[1]