Cēsis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilsētu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Cēsis (stacija)
Cēsis
Cēsu pilsdrupas
Cēsu pilsdrupas
Karogs: Cēsis
Karogs
Ģerbonis: Cēsis
Ģerbonis
Cēsis (Latvija)
Cēsis
Cēsis
Koordinātas: 57°18′45″N 25°16′31″E / 57.31250°N 25.27528°E / 57.31250; 25.27528Koordinātas: 57°18′45″N 25°16′31″E / 57.31250°N 25.27528°E / 57.31250; 25.27528
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Cēsu novads
Pilsētas tiesības kopš 1323. gada[1]
Citi
nosaukumi
igauņu: Võnnu
lībiešu: Venden
poļu: Kieś
vācu: Wenden
Platība
 • Kopējā 19,3 km2
Iedzīvotāji (01.01.2015.)[2]
 • kopā 17 407
 • blīvums 901,9/km²
Demonīms Cēsnieks[3]
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-41(01-03)
Tālruņu kods (+371) 641
Mājaslapa www.cesis.lv
Cēsis Vikikrātuvē

Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un viena no Livonijas ordeņa meistara rezidencēm (1237—1561). Cēsis bija viena no Latvijas pilsētām, kas piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2014. gadā, taču 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.[4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Cēsu vēsture
Cēsu pilsdrupas 1793. gadā (no Broces kolekcijas)
Cēsu pilsētas panorāma pirms Pirmā pasaules kara

Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi.

1271. gadā dokumentā ir minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. 1284. gadā tiek iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. 1383. gadā Cēsis jau minēta kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. Arī ceļotājs Žilbērs de Lanuā 1413. gadā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils."[5] Livonijas-Maskavijas karu laikā 1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis atkal kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku — vairāk kā 40 gadus.

Livonijas kara laikā 1559.-1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1577. gadā Cēsu pilī apmetās Livonijas karalis Magnuss. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, to skaitā arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis 1625. gadā ieņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs.[6] Lielā Ziemeļu kara laikā 1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gājis bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Kārlis Eberhards fon Zīverss. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. 1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas). 1939. gadā uzcela Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāziju. Trešāš atmodas laikā Cēsis kļuva par vienu no neatkarības atjaunošanas kustības centriem. 1988. gadā Cēsīs tika nodibināta pirmā Latvijas Tautas frontes nodaļa ārpus Rīgas.[7]

Kultūrvēsturiskie pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ordeņa pils bija viens no stiprākajiem Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā un Livonijas ordeņa mestru rezidence, kura celtniecība sākta 1207. gadā. Pils stipri cieta 16. un 17. gs. karos, un pēc postījumiem Lielā Ziemeļu kara laikā tā vairs netika atjaunota. Pils gidi tērpušies 16. gs. vidus pils kalpotājiem atbilstošā apģērbā.
  • Jaunā pils uzcelta vecās ordeņpils vārtu nocietinājuma vietā 18. gs. beigās. Sākumā tā kalpojusi kā grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja, vēlāk tajā darbojusies ūdens dziedinātava, virsnieku klubs un pēc Otrā pasaules kara te tika ierīkoti apmēram 40 dzīvokļi. Kopš 1949. gada pilī iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.
  • Sv. Jāņa baznīca ir viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā. 1284. gadā iesvētīta, kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. Kontrreformācijas laikā no 1582. līdz 1621. gadam tā kļuva par katoļu bīskapa rezidenci. 1629. gadā tā tiek atdota luterāņiem. Baznīca degusi 1568., 1607., 1640., 1665., 1671., 1686. 1694., 1746. un 1748. gados. 1853.gadā neogotiskā stilā tika pārbūvēts baznīcas tornis. 1907. gadā tika uzstādītas jaunas ērģeles.
  • Rīgas ielas apbūve ir 18. un 19. gs. ielu apbūves paraugs. No viduslaikiem ir saglabājušās pilsētas vārtu paliekas (Raunas vārti) un tirgus laukuma vieta (Līvu laukums). Vērtīgākie nami ir Vecais rātsnams (Rīgas iela 7), Tirgotāja nams (Rīgas iela 16) un Harmonijas nams (Rīgas iela 24).

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 18 137 Cēsu iedzīvotājiem 15 130 ir latvieši, 2 113 — krievi, 225 — baltkrievi, 194 — poļi, bet pārējie 475 — citas tautības.

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki, kas dzimuši vai auguši Cēsīs:

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm Cēsīs ir tūrisms. 2009. gadā Cēsis apmeklēja 405 tūkstoši tūristu.[8] Lielākais rūpniecības uzņēmums Cēsīs ir Cēsu alus.

Sadraudzības pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsīm ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pilsētas tiesības iespējams piešķirtas 1224. gadā- 1226. gadā dokumentos minēts Cēsu rātskungs, taču tikai 1323. gadā Cēsis minētas kā pilsēta, skat.: Cēsu hronika. Kultūras biedrība Harmonija. Cēsis. 2006. ISBN9984984028. 20.lpp. un 25.lpp.
  2. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2015. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2015. gada 1. janvārī).
  3. Vallija Dambe (1990). Latvijas apdzīvoto vietu un to iedzīvotāju nosaukumi. Zinātne. 32. lpp. ISBN 5796602640.
  4. Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta Latvijā, IP/09/1324, EUROPA — Press releases. Europa.eu.
  5. Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15.gadsimta pirmā puse).
  6. Cēsu hronika. Kultūras biedrība Harmonija. Cēsis. 2006. ISBN9984984028. 46.lpp.
  7. Ārpus Rīgas pirmo Latvijas Tautas frontes nodaļu nodibināja Cēsu rajonā
  8. Cēsu novads faktos
  9. Cēsu sadraudzības pilsētas

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]