43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija (krievu: 43-я гвардейская стрелковая Латышская дивизия) bija nacionāls karaspēka formējums Sarkanās Armijas sastāvā Otrā Pasaules kara laikā no 1942. gada 5. oktobra. Gatavojoties kaujām Latvijas teritorijā, 1944.gada 5.jūnijā divīzija kopā ar jaunizveidoto 308. latviešu strēlnieku divīziju tika iekļauta 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā. Pēc Rīgas ieņemšanas divīzijai piešķīra nosaukumu 43. gvardes Rīgas latviešu strēlnieku divīzija (43-я гвардейская стрелковая Латышская Рижская дивизия).

Izveide un piedalīšanās karadarbībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija tika izveidota 1942. gada 5. oktobrī uz 201. latviešu strēlnieku divīzijas (201-я стрелковая Латышская дивизия) bāzes pēc smagām kaujām pie Staraja Rusas. No 1943. gadā piedalījās Demjanskas operācijā, 1944. gadā Ļeņingradas-Novgorodas kaujas operācijā. 1944. gada 18. jūlijā pārgāja Latvijas robežai un piedalījās Madonas un Rīgas kaujas operācijās. Pēc tam piedalījās garnizona dienestā Rīgā un Kurzemes cietokšņa kaujās.

Kaut arī politisku apsvērumu dēļ divīzija tika saukta par latviešu strēlnieku divīziju, pirms karadarbības sākuma Latvijas teritorijā latvieši bija palikuši mazākumā: 1944. gada 1. jūlijā divīzijas personālsastāvā bija apmēram 47% krievu, 36% latviešu, 9% ebreju, 2% ukraiņu, 2% tatāru, 1% baltkrievu, 1% čuvašu un 2% citu tautību pārstāvju. Latvijas teritorijā divīzijas nacionālais sastāvs pamazām mainījās - 1944. gada 18. oktobrī pēc Rīgas ieņemšanas tajā bija apmēram 40% krievu, 40% latviešu, 10% ebreju, 2% ukraiņu un 8% citu tautību pārstāvju, bet 1945. gada 30. martā Kurzemes cietokšņa kauju laikā tajā jau bija apmēram 83% latviešu, 9% krievu, 6% ebreju, 1% ukraiņu un 1% citu tautību pārstāvju.[1]

Sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 121. gvardes strēlnieku pulks,
  • 123. gvardes strēlnieku pulks,
  • 125. gvardes strēlnieku pulks,
  • 94. gvardes artilērijas pulks,
  • 48. gvardes atsevišķais iznīcinātāju prettanku divizions
  • 44. gvardes atsevišķā zenītbaterija (līdz 1943. gada 25. martam)
  • 45. gvardes izlūku rota
  • 47. gvardes sapieru bataljons
  • 65. gvardes atsevišķais sakaru bataljons
  • 46. medicīnas sanitārais bataljons
  • 603. gvardes atsevišķā ķīmiskās aizsardzības rota
  • 516. autotransporta rota
  • lauka maizes ceptuve, lauka pasts, lauka kase

1944. gada augusta sākumā 43.gvardes latviešu strēlnieku divīzijā bija 7537 karavīri.[2]

Divīzijas komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • ģenerālmajors Jānis Veikins (1942. gada jūnijs - 30. decembris);
  • ģenerālmajors Detlavs Brantkalns (1942. gada 31. decembris - 1944. gada 5. jūnijs);
  • ģenerālmajors Alfrēds Kalniņš (1944. gada 7. jūnijs - 1945. gada 9. maijs);
  • ģenerālmajors Voldemārs Dambergs (1946. gada jūlijs - 1947. gada aprīlis, 1950. gada jūnijs - 1952. gada jūnijs).

Pakļautība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • no 1943. gada 1. janvāra - 11. armijas sastāvā, Ziemeļrietumu frontē,
  • no 1943. gada 1. aprīļa - 27. armijas sastāvā, Ziemeļrietumu frontē,
  • no 1943. gada 1. jūlija - Ziemeļrietumu frontes vadības tiešā pakļautībā,
  • no 1943. gada 1. oktobra - 12. gvardes strēlnieku korpusa sastāvā, Ziemeļrietumu frontes vadības tiešā pakļautībā,
  • no 1943. gada 20. oktobra - 22. armijas sastāvā, 2. Baltijas frontē,
  • no 1944. gada 1. jūlija - 22. armijas 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā, 2. Baltijas frontē,
  • no 1944. gada 1. oktobra - Kurzemes karaspēka grupas 42. armijas 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā, Ļeņingradas frontē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. jewniverse.ru
  2. «www.win.ru». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. decembrī. Skatīts: 2011. gada 27. jūnijā.