Latvijas okupācijas hronoloģija (1944—1945)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas Konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas ķēniņvalsts, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls
Sarkanās armijas uzbrukums 1943.—1944. gadā

Latvijas okupācijas hronoloģija 1944.—1945. gadā ietver būtiskākos datus par karadarbību Latvijas teritorijā no 1944. gada 18. jūlija līdz 1945. gada 10. maijam, ar ko beidzās nacistiskās Vācijas Latvijas okupācija (1941—1945) un sākās Latvijas PSR pastāvēšanas otrais periods (1944—1990).

1944. gada 10.-13. jūlijā Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes daļas pārrāva Vērmahta karaspēka grupas "Ziemeļi" (Heeresgruppe Nord) aizsardzības līniju gar Veļikajas upi (Panther-Stellung jeb "Austrumu valni") un 18. jūlijā šķērsoja Latvijas-Krievijas un Latvijas-Baltkrievijas robežu. Sarkanās armijas daļas iebruka Latvijā no austrumiem (2. Baltijas fronte), no dienvidiem (1. Baltijas fronte) un ziemeļiem (3. Baltijas fronte), uzbrukumā piedalījās kopumā vairāk kā 1,35 miljoni karavīru (119 kājnieku un 6 tanku divīzijas, viens mehanizētais korpuss, 11 atsevišķas tanku armijas).

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujas pie "Austrumu vaļņa"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada janvārī Vērmahta karaspēka grupa "Ziemeļi" atkāpās no Volhovas aizsardzības līnijas uz pirms kara sākuma līdztekus Latvijas—PSRS robežai izbūvēto Veļikajas upes nocietināto rajonu (t.s. Staļina līniju), kas 1943. gadā otrajā pusē bija pārbūvēta par Panteras pozīciju (Panther-Stellung) jeb t.s. "Austrumu valni" (Ostwall). Tas sastāvēja no galvenās aizsardzības līnijas Panther gar Veļikajas upi, otrās aizsardzības līnijas Reiner OpočkaSebežaOsveja ar papildus aizsardzības līniju Blau gar Zilupi (Синяя) un Latvijas—Krievijas robežu līdz Daugavai. Aizmugures aizsardzības līnija bija ierīkota gar Ludzas upi (Лжа) dienvidu virzienā līdz RundēniemDagdaiKrāslavai.

"Austrumu vaļņa" aizsardzībai 1944. gada martā divas latviešu SS grenadieru divīzijas uz laiku apvienoja 6. SS korpusā, ko komandēja ģenerālis fon Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer-Wildenbruch). 16. — 26. martā Veļikajas labajā krastā notika kauja par augstieni 93,4, ko kopš 1952. gada atzīmēja kā Latviešu leģiona karavīru dienu. Pirms iebrukuma Latvijā 1944. gada 5. jūnijā Sarkanās armijas sastāvā tika izveidots 130. latviešu strēlnieku korpuss (komandieris ģenerālmajors Detlavs Brantkalns), kura sastāvā iegāja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija (komandieris pulkvedis Alfrēds Kalniņš) un līdz 7. jūlijam steigšus izveidotā 308. latviešu strēlnieku divīzija (komandieris ģenerālmajors Voldemārs Dambergs).[1] 1944. gada jūlija sākumā trīs Vērmahta divīzijas steigšus pārdislocēja uz Baltkrieviju un "Austrumu valni" aizsargāja kopumā 72 tūkstoši Vērmahta karavīru ar 1229 lielgabaliem un mīnmetējiem, 80 tanku un 223 lidmašīnu.

Uzbrukums Latgalē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada 10. — 27. jūlijā Sarkanā armijas veica Rēzeknes-Daugavpils uzbrukuma operāciju (Режицко-Двинская фронтовая наступательная операция) ar mērķi pārraut Vērmahta 16. armijas aizsardzības līnijas gar Veļikajas upi un ieņemt Latgali. 2. Baltijas frontes ziemeļu daļā uzbrukumā piedalījās 3. triecienarmija un 10. gvardes armija, bet dienvidu daļā 4. triecienarmija un 22. armija. Rezervē atradās 5. tanku korpuss, bet gaisa uzbrukumus veica 15. aviācijas armija ar 546 lidmašīnām. Kopējais karavīru skaits bija 391 200, no tiem 12 880 gāja bojā un 45 115 tika ievainoti.[2].

10. - 13. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Idricas un Drisas pilsētas Panteras pozīcijās, bet 14. jūlijā sākās kaujas pie otrās aizsardzības līnijas. 15. jūlijā tika ieņemta Opočka, 17. jūlijā Sebeža. 16. jūlijā notika smagas cīņas pie Latvijas-Krievijas robežas, kuru laikā kaujā pie Zilupes gandrīz pilnībā tika iznīcināts 15. divīzijas 32. pulks. 17. jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpās pāri Latvijas-Krievijas robežai. 18. jūlija naktī 22. armija pārvarēja papildus aizsardzības līniju gar Zilupi un pārgāja Latvijas-Krievijas un Latvijas-Baltkrievijas robežu pie Šķaunes, kur kapteiņa Ernesta Veisa komandētajai vienībai uzdeva pacelt sarkano karogu virs kādas mājas Borkuicu sādžā. Nākamajā dienā ar paceltiem karogiem robežu pārgāja citas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas daļas.

No 21. līdz 23. jūlijam notika smagas kaujas gar Ludzas upes - Rundēnu - Dagdas - Krāslavas aizsardzības līniju. Pēc tās pārvarēšanas Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes vienības 23. jūlijā ieņēma Kārsavu, Ludzu un Krāslavu, bet 27. jūlijā Rēzekni. 5. tanku korpuss no ziemeļiem, bet 1. Baltijas frontes 6. gvardes armija no dienvidiem 27. jūlijā ieņēma Daugavpili, ielu kaujā krita līdz 1500 Vērmahta karavīru.

18. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. Baltijas frontes 22. armija pārvarēja Vērmahta papildus aizsardzības līniju gar Zilupi un pārgāja Latvijas-Krievijas robežu. Ieņemta Zilupe.

22. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Krāslava.

23. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Kārsava, Ludza un Dagda.

24. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Viļaka.

27. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Rēzekne, Preiļi un Daugavpils.

28. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemti Viļāni.

Uzbrukums Zemgalē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ielu kaujas Jelgavā 1944. gada augusta sākumā.

1. Baltijas frontes 43. un 51. armijas, kā arī piekomandētā 2. gvardes armija un 3. gvardes mehanizētais korpuss no dienvidiem 1944. gada jūlija beigās šķērsoja Latvijas-Lietuvas robežu un veica pēkšņu uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai sasniegtu Rīgas jūras līča krastu un ielenktu Vērmahta karaspēka grupu "Ziemeļi". Tika ieņemts Ilūkstes apriņķis un daļa no Jēkabpils, Bauskas un Jelgavas apriņķiem. Vērmahta sapieri saspridzināja Ķeguma HES tiltu. Vācu armija Jelgavas pilsētu pasludināja par "cietoksni", tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Sarkanās armijas 3. gvardes mehanizētā korpusa tanku brigāde veica izrāvienu pa Jelgavas-Tukuma šoseju un 31. jūlijā sasniedza Rīgas jūras līča krastu pie Klapkalnciema.

Vērmahta karaspēka grupas "Centrs" 3. tanku armijas 39. un 40. tanku korpusi 16.-20. augustā no Kurzemes puses veica pretuzbrukumu ar kodēto nosaukumu "Dubultgalvas operācija" (Unternehmen Doppelkopf), kura laikā atguva 30 km platu koridoru gar jūru no Ķemeriem līdz Tukumam. Mēģinājums atgūt Jelgavu bija nesekmīgs, un vairākas kaujas par Jelgavu ilga līdz 10. oktobrim. Vērmahta 3. tanku armija "Dubultgalvas operācijas" laikā zaudēja ap 15,5 tūkstošus kritušo un ievainoto karavīru un 80 tanku.

29. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Ilūkste.

31. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Subate un Dobele.

30. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākās uzbrukums Jelgavai, ieņemts Tukums.

31. jūlijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemts Klapkalnciems.

7. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc nedēļu ilgām ielu kaujām ieņemta Jelgavas Lielupes kreisā daļa.

9. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Viesīte un Jēkabpils.

16.-20. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērmahta "Dubultgalvas operācija" (Unternehmen Doppelkopf).

Uzbrukums Vidzemē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. augustā sākās 2. Baltijas frontes (kopā ap 390 000 karavīru, no tiem ap 16 000 latviešu strēlnieku korpusa divīzijās[3]) uzbrukums Vērmahta aizsardzības līnijai Lubāna līdzenumā, kas stiepās no Balviem un Gulbenes līdz Līvāniem. Uz ziemeļiem no Lubāna no aizsargāja Vērmahta 18. armija, bet dienvidu daļu 16. armija, kopā 10 divīzijas un 5 atsevišķi pulki, rezervē Madonas apkārtnē izvietojās SS korpuss. Uzbrukums tiek dēvēts par Madonas operāciju ar mērķi sasniegt Galgauskas — Madonas — Pļaviņu līniju un līdz 10. augustam ieņemt Rīgu, taču stiprās pretestības dēļ tas neizdevās un kaujas ievilkās divu mēnešu garumā.

1. augustā 4. triecienarmija gar Daugavas labo krastu ieņēma Līvānus, bet 10. gvardes armija forsēja Pededzi, sasniedza Lubānas—Balvu lielceļu un turpināja uzbrukumu Gaujas virzienā. 2. augustā tika ieņemti Varakļāni, 3. augustā — Barkava. 3. triecienarmija uz ziemeļiem no Krustpils—Rēzeknes dzelzceļa šķērsoja Teiču purvu un forsēja Aivieksti. 6. augustā 22. armija ar 130. latviešu strēlnieku korpusu aplenca un 7. augustā ar 5. tanku korpusa palīdzību ieņēma Krustpili. 7. augustā 10. gvardes armija forsēja Aiviekstes upi un ieņēma Lubānu un Meirānus, 12. augustā — Lazdonu, 13. augustā pēc trīs dienu smagām kaujām — Madonu. Lubānas zemienes kaujās tika sagrauta Vērmahta 32., 227. un 263. kājnieku divīzija un smagus zaudējumus cieta latviešu 19. divīzija.

14. augustā 2. Baltijas frontes armijām tika pavēlēts sākt jaunu uzbrukumu Rīgas virzienā, taču tas uz mēnesi tika apstādināts Vidzemes augstienē, kur notika kaujas pie Vietalvas (21.—24. augustā) un Ērgļiem. Smagus zaudējumus 23. augusta kaujā pie Vietalvas skolas cieta 130. latviešu strēlnieku korpusa 43. divīzijas 125. pulks. 28. augustā tika dota pavēle uzbrukumu Rīgai uz laiku pārtraukt. Pēc padomju datiem Madonas uzbrukuma operācijā 14 669 Sarkanās armijas karavīru gāja bojā un 50 737 tika ievainoti, toties Vērmahta zaudējumus lēsa ap 20 000 karavīriem.

1. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemti Līvāni.

2. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemti Varakļāni.

3. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Barkava.

7. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Krustpils, Lubāna un Meirāni.

12. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Ļaudona.

13. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Madona.

17. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Kalsnavas stacija.

18. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Alūksne.

21.-24. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujas Vidzemes augstienē pie Vietalvas un Ērgļiem.

27. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Ape.

28. augustā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Gulbene.

Rīgas operācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

14. septembrī Sarkanā armija izvērsa strauju uzbrukuma operāciju Vidzemes un Zemgales teritorijā, kas tiek dēvēta par Rīgas operāciju (Рижская операция).

Vidzemē uzbruka Baltijas 2. frontes un Baltijas 3. frontes armijas. Vērmahta 18. armijas vienības, tajā skaitā Latviešu leģiona 19. divīzija, atkāpās līdz Siguldas aizsardzības līnijai, kur 25. septembrī Sarkanās armijas uzbrukums tika apstādināts.

Zemgalē Sarkanās armijas 1. Baltijas frontes karaspēks pēc Bauskas ieņemšanas septembra otrajā pusē izlauzās līdz Iecavai un Jaunjelgavai, bet tika apstādināts pie Ķekavas un Baldones. Pēc tam, kad Sarkanā armija veica Klaipēdas uzbrukuma operāciju (Мемельская операция) no Šauļiem un 1944. gada 10. oktobrī sasniedza Baltijas jūras krastu pie Palangas, Vērmahts atkāpās no Siguldas līnijas un Sarkanā armija 13.-15. oktobrī ieņēma Rīgu. Latviešu korpusa 43. divīzija pēc nesekmīga 12. oktobra uzbrukuma no Ķekavas puses pārcēlās pāri Daugavai pie Dārziņiem un 15. oktobrī ar paceltiem karogiem caur Purvciemu ienāca Rīgas pilsētā, savukārt 308. divīzija ienāca Pārdaugavā. 22. oktobrī Esplanādes laukumā tika organizēts svinīgs mītiņš ar 130. latviešu korpusa piedalīšanos.

14. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sešu nedēļu kaujām ieņemta Bauska.

16. - 19. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērmahta pretuzbrukums pie Dobeles.

18. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Jaunjelgava.

19. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Valka.

23. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Smiltene un Strenči.

24. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Rūjiena.

25. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Mazsalaca, Sarkanā armija uzbrukuma virzienā Nītaure-Sigulda-Saulkrasti-Rīga sasniedza Vērmahta Siguldas aizsardzības līniju.

26. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemti Limbaži un Cēsis. Sākas Mores kaujas starp Siguldu un Nītauri.

27.-29. septembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mores kaujas starp Siguldu un Nītauri, kuru laikā Sarkanā armija nespēja pārraut Vērmahta Siguldas aizsardzības līniju.

6. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērmahta vienības atstāja Siguldas aizsardzības pozīcijas.

7. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Sigulda.

8. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Ogre un Ikšķile.

13. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Rīgas centrālā daļa.

15. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņemta Rīgas Pārdaugava.

Kurzemes kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kurzemes cietoksnis
Frontes līnijas izmaiņas no 1944. gada 27. oktobra (ar sarkanu) līdz 1945. gada 8. maijam (ar punktētu). Ar karodziņiem iezīmēta Karaspēka grupas "Kurzeme" štāba atrašanās vieta Pelču muižā pie Kuldīgas (NORD), 16. armijas pie Kandavas, 16. armijas pie Aizputes.

15. oktobrī sākās Kurzemes cietokšņa kaujas, kas ilga līdz par Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.

15.-22. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Kurzemes cietokšņa lielkauja. Sarkanā armija gar jūras krastu 16.-18. oktobrī spēja ieņemt Rīgas Jūrmalu, Sloku un Ķemerus, taču cieta neveiksmi uzbrukumā no Dobeles uz Džūksti, Vērmahta karaspēku izdevās atspiest tikai par 2 km.

27. oktobrī - 25. novembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā Sarkanā armija 28. oktobrī ieņēma Auci un pēc mēnesi ilga nesekmīga uzbrukuma Liepājas virzienā ar lieliem zaudējumiem ieņēma 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules-Vaiņodes sektorā.

21. - 31. decembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešā Kurzemes cietokšņa lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas sākās Saldus apvidū, vēlāk arī Vaiņodes un Dobeles sektoros. Kaujās starp Dobeli un Džūksti Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām, bet Vērmahta sastāvā latviešu 19. ieroču SS grenadieru divīzija.

23. janvārī - 3. februārī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceturtās Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā Sarkanā armija nesekmīgi mēģināja ieņemt Liepāju un Saldu. Liepājas virzienā uzbrukošajiem padomju spēkiem izdevās izveidot priekštilta nocietinājumus Bārtas un Vārtājas krastos.

12. februārī - 14. martā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piektās Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā notika Sarkanās armijas uzbrukums Džūkstes-Irlavas virzienā, ieņemot Džūksti. 18. februārī 19. divīzijas 43. pulks pretuzbrukumā atguva Lesteni. 20. februārī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Liepājas virzienā un 21. februārī ieņēma Priekuli. 5. martā sākās uzbrukums austrumos no Saldus, Sarkanās armijas vienības sasniedza Saldus-Liepājas šoseju.

17. martā - 3. aprīlī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sestās Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā notika Sarkanās armijas uzbrukums Saldus virzienā, sasniedzot Jelgavas-Liepājas dzelzceļu rietumos no Blīdenes stacijas. 21. martā sākās arī uzbrukums uz ziemeļiem no Dobeles un 24. martā Liepājas telpā abpus Vārtājas upei. Sarkanā armija nespēja pārraut frontes līniju Jūrmalciems-Priekule-Pampāļi-Saldus-Grenči-Radziņciems-Klapkalnciems.

8. maijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ezerē karaspēka grupas "Kurzeme" vadība parakstīja kapitulācijas aktu. Sarkanā armija ieņēma Kandavu. Liepājas ostu atstāja pēdējie kuģi ar apmēram 27 700 pasažieru.

9. maijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā armija ienāca Liepājā, Saldū, Sabilē un Talsos.

10. maijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā armija ienāca Grobiņā, Kuldīgā, Valdemārpilī un Piltenē.

Pretinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1. Baltijas fronte (1-й Прибалтийский фронт, komandieris Ivans Bagramjans). No Lietuvas puses iebruka Zemgalē, pēc tam piedalījās Rīgas operācijā un Kurzemes cietokšņa kaujās.
    • 4. triecienarmija (4-я ударная армия, komandieris P. Mališevs) 1. augustā ieņēma Līvānus. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Auces un Saldus, 1945. gada 2. februārī iekļauta 2. Baltijas frontes sastāvā, bet 1. aprīlī Ļeņingradas frontes sastāvā
    • 5. gvardes tanku armija (5-я гвардейская танковая армия, komandieris V. Voļskis), uzbruka Zemgalē
    • 6. gvardes armija (6-я гвардейская армия, komandieris I. Čistjakovs) 27. jūlijā šķērsoja Latvijas-Baltkrievijas robežu un no dienvidu puses uzbruka Daugavpilij. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Vaiņodes, 1945. gada 2. februārī iekļauta 2. Baltijas frontes sastāvā, bet 1. aprīlī Ļeņingradas frontes sastāvā.
    • 43. armija (43-я армия, komandieris A. Beloborodovs) 1944. gada jūlijā no Lietuvas iebruka Zemgalē, tika apturēta pie Lielupes, 13. augustā piedalījās kaujās pie Bauskas. 14. septembrī forsēja Lielupi un uzbruka Rīgas virzienā, tika apturēta pie Baldones.
    • 51. armija (51-я армия, komandieris J. Kreizers) 1944. gada jūlijā no Lietuvas iebruka Zemgalē. Cieta sakāvi kaujās pret Vērmahta 3. tanku armiju pie Auces.
    • 3. aviācijas armija (3-я воздушная армия)
  • 2. Baltijas fronte (2-й Прибалтийский фронт, komandieris Andrejs Jerjomenko). Iebruka Latgalē, pēc tam piedalījās Madonas un Rīgas operācijās unKurzemes cietokšņa kaujās. Izformēta 1. aprīlī un tās daļas iekļautas Ļeņingradas frontes (6. un 10. gvardes armija un 15. gaisa armija) sastāvā.
    • 3. triecienarmija (3-я ударная армия) piedalījās Madonas operācijā (komandieris V. Juškevičs), Rīgas operācijā (komandieris M. Gerasimovs) un Kurzemes kaujās (komandieris N. Simoņjaks) līdz 1945. gada janvārim, kad tika nosūtīta uz Poliju.
    • 10. gvardes armija (10-я гвардейская армия, komandieris M. Kazakovs), 27. jūlijā ieņēma Rēzekni, 13. augustā Madonu, taču tika apturēta pie Valkas aizsardzības līnijas gar Gaujas upi, kur kaujas noritēja līdz 18. septembrim. 8. oktobrī ieņēma Ogri, piedalījās Rīgas ieņemšanā 13. oktobrī. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Auces un Saldus, 1945. gada aprīlī iekļauta Ļeņingradas frontes sastāvā.
    • 22. armija (22-я армия, komandieris G. Korotkovs) ieņēma 7. augustā Krustpili. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Džūkstes.
    • 5. tanku korpuss (5-й танковый корпус) šķērsoja Latvijas-Krievijas robežu un 23.-27. jūlijā no ziemeļu puses uzbruka Daugavpilij.
    • 15. gaisa armija (15-я воздушная армия)
  • 3. Baltijas fronte (3-й Прибалтийский фронт, komandieris Ivans Masļeņņikovs) iebruka Vidzemē no Igaunijas puses, piedalījās Vidzemes un Rīgas ieņemšanā 13.-15. oktobrī. Izformēta 16. oktobrī un tās daļas iekļautas Ļeņingradas frontes (67. armija), 1. Baltijas frontes (61. armija) un 2. Baltijas frontes (1. triecienarmija un 14. gaisa armija) sastāvā.
    • 1. triecienarmija (1-я ударная армия, komandieris N. Zahvatajevs), ieņēma Valku (19. septembrī), Strenčus un Valmieru (24. septembrī), Rīgu (15. oktobrī), Jūrmalu (17. oktobrī).
    • 54. armija (54-я армия, komandieris S. Roginskis), ieņēma Alūksni (19. augustā), Api (27. augustā) un Gulbeni (28. augustā), taču tika apturēta pie Valkas aizsardzības līnijas gar Gaujas upi, kur kaujas noritēja līdz 18. septembrim. 23. septembrī ieņēma Smilteni, bet nespēja pārraut Siguldas aizsardzības līniju un 10. oktobrī tika pārvietota uz aizmuguri un 31. decembrī izformēta.
    • 61. armija (61-я армия, komandieris P. Belovs), piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Priekules un Vaiņodes.
    • 67. armija (67-я армия, komandieris N. Simonjaks), ieņēma Mazsalacu, 27. septembrī tika apturēta pie Siguldas aizsardzības līnijas, piedalījās Rīgas ieņemšanā 13. oktobrī un Kurzemes cietokšņa kaujās pie Džūkstes.
    • 14. gaisa armija (14-я воздушная армия, komandieris I. Žuravļovs)

Vērmahts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1944. gada septembra tajā ietilpa 16. armija, 18. armija, armijas nodaļa "Grasser" (Armee-Abteilung Grasser), no 1944. gada novembra 16. armija, 18. armija, armijas nodaļa "Kleffel" (Armee-Abteilung Kleffel), no 1944. gada decembra 16. armija, 18. armija. No 1944. gada 23. jūlija to komandēja ģenerālpulkvedis Ferdinands Šerners (Schörner).

    • 16. armija (16. Armee) Logo-armee-16.jpg. Komandieri: kājnieku ģenerālis Pauls Laukss (1. jūnijs - 3. septembris†), ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts (3. septembris - 10. marts), kājnieku ģenerālis Ernsts Antons fon Krozigs (Ernst-Anton von Krosigk, 10.-16. marts†).
      • 6. SS korpuss (VI. Armeekorps)
      • 16. armijas korpuss (XVI. Armeekorps)
      • 43. armijas korpuss (XXXXIII. Armeekorps)
    • 18. armija (18. Armee, komandieris kājnieku ģenerālis Ērenfrīds Bēge).
      • XXXVIII Armeekorps emblem.svg 38. armijas korpuss (XXXVIII. Armeekorps)
      • 28. armijas korpuss (XXVIII. Armeekorps)
      • 1 Armeekorps emblem.svg 1. armijas korpuss (I. Armeekorps)
      • 39. tanku korpuss (XXXIX. Panzerkorps, komandieris ģenerālis Dītrihs fon Zaukens), piedalījās kaujās Zemgalē un Kurzemē
      • 50. armijas korpuss (L. Armeekorps)
        • 15. latviešu SS grenadieru divīzija
        • 19. latviešu SS grenadieru divīzija
        • 93. kājnieku divīzija
        • 126. kājnieku divīzija
        • 218. kājnieku divīzija
  • Karaspēka grupa "Vidus" (Heeresgruppe Mitte).
    • 3. tanku armija (3. Panzerarmee, komandieris ģenerālpulkvedis Erhards Rauss) piedalījās operācijā "Dubultgalva" Zemgalē.
      • 9. armijas korpuss (IX. Armeekorps, komandieris artilērijas ģenerālis Rolfs Vutmans)
      • 28. armijas korpuss (XXVIII. Armeekorps)
      • 40. tanku korpuss (XXXX. Panzerkorps)
      • gaisa desanta tanku korpuss "Hermanis Gērings" (Fallschirm-Panzerkorps „Hermann Göring“)

1945. gada janvārī Karaspēka grupa „Ziemeļi” tika pārdēvēta par Karaspēka grupu "Kurzeme", tās komandieris no 1945. gada 27. janvāra bija ģenerālpulkvedis Lotārs Rendulics, no 12. marta ģenerālpulkvedis Valters Veiss (Weiß).

    • 16. armija (16. Armee) Logo-armee-16.jpg. Komandieri: ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts (3. septembris - 10. marts), kājnieku ģenerālis Ernsts Antons fon Krozigs (Ernst-Anton von Krosigk, 10.-16. marts†), ģenerālis Frīdrihs Jobsts Folkamers fon Kirhenzitenbahs (Volckamer von Kirchensittenbach, 16. marts - 8. maijs).
      • 6. SS korpuss (VI. SS-Armeekorps)
        • 24. kājnieku divīzija (24. Infanterie-Division)
        • 122. kājnieku divīzija (122. Infanterie-Division)
        • 218. kājnieku divīzija (218. Infanterie-Division)
        • 12. tanku divīzija (12. Panzer-Division)
        • 19. latviešu SS-grenadieru divīzija (19. SS-Grenadier-Division (lett.))
      • 16. armijas korpuss (XVI. Armeekorps)
        • 81. kājnieku divīzija (81. Infanterie-Division)
        • 205. kājnieku divīzija (205. Infanterie-Division)
        • 300. kājnieku divīzija (300. Infanterie-Division z.b.V.)
        • 21. gaisa desanta divīzija (21. Luftwaffen-Feld-Division)
      • XXXVIII Armeekorps emblem.svg 38. armijas korpuss (XXXVIII. Armeekorps)
        • 290. kājnieku divīzija (290. Infanterie-Division)
        • 329. kājnieku divīzija (329. Infanterie-Division)
    • 18. armija (18. Armee, komandieris kājnieku ģenerālis Ērenfrīds Bēge).
      • 1 Armeekorps emblem.svg 1. armijas korpuss (I. Armeekorps)
        • 132. kājnieku divīzija (132. Infanterie-Division)
        • 225. kājnieku divīzija (225. Infanterie-Division)
      • 2. armijas korpuss (II. Armeekorps)
        • 87. kājnieku divīzija (87. Infanterie-Division)
        • 126. kājnieku divīzija (126. Infanterie-Division)
        • 263. kājnieku divīzija (263. Infanterie-Division)
        • 563. kājnieku divīzija (563. Infanterie-Division)
      • 10. armijas korpuss (X. Armeekorps)
        • 30. kājnieku divīzija (30. Infanterie-Division)
        • 121. kājnieku divīzija (121. Infanterie-Division)
      • 50. armijas korpuss (L. Armeekorps)
        • 11. kājnieku divīzija (11. Infanterie-Division)
        • 14. tanku divīzija (14. Panzer-Division)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Д. Муриев, Описание подготовки и проведения балтийской операции 1944 года. Военно-исторический журнал, сентябрь 1984. (krieviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ЦАМО, ф. 143, оп. 1, д. 1, л. 15; ф. 130-го Лск, оп. 156718, д. 9, л. 123. No: Савченко В. И. Латышские формирования на фронтах Великой Отечественной войны. Рига: Зинатне, 1975. — С. 339.
  2. http://www.soldat.ru/doc/casualties/book/chapter5_10_1.html Россия и СССР в войнах XX века. Потери вооруженных сил. Статистическое исследование под ред. Г. Ф. Кривошеева. М.:Олма-Пресс, 2001.
  3. ЦАМО, ф. 22-й армии, оп. 10803, д. 259, л. 83. No: Борьба латышского народа в годы Великой Отечественной войны 1941—1945. Рига: Зинатне, 1970. — С. 604.