Vilku bars (flotes taktika)

Vācu zemūdene U-52

Vilku bars bija konvoja uzbrukuma taktika, ko izmantoja Otrajā pasaules karā. To galvenokārt izmantoja vācu Kriegsmarine zemūdenes Atlantijas kaujas laikā un ASV jūras kara flotes zemūdenes Klusā okeāna karā. Ideja par koordinētu zemūdeņu uzbrukumu konvojiem tika ierosināta Pirmā pasaules kara laikā, taču tai nebija panākumu. Atlantijas okeānā Otrā pasaules kara laikā vācieši guva ievērojamus panākumus ar vilku baru uzbrukumiem, bet galu galā tos sakāva sabiedrotie. Klusajā okeānā amerikāņu zemūdeņu spēki spēja izpostīt Japānas tirdzniecības floti, lai gan tas nebija saistīts tikai ar vilku baru taktiku vien. Vilku bara taktika aukstā kara laikā zaudēja savu nozīmīgumu, jo mainījās zemūdeņu loma un okeāna konvoji vairs netika izmantoti.

Pirmais pasaules karš

Handelskrieg (Vācijas karš pret tirdzniecības floti) laikā sabiedroto kuģi ceļoja neatkarīgi pirms konvoju sistēmas ieviešanas un bija neaizsargāti pret zemūdeņu uzbrukumiem, kas darbojās kā "vientuļie vilki". Savācot tirdzniecības kuģus konvojā, Lielbritānijas Admiralitāte noliedza tiem mērķus un piedāvāja vairāk aizsargājamu fronti, ja tas tika atrasts un neitralizēts.

1917. gada sākumā Hermans Bauers, okeāna zemūdeņu komandieris (vācu: Führer der Unterseeboote [FdU]), ierosināja izveidot zemūdeņu patruļas līnijas pāri konvoju maršrutiem, lai uzbruktu jebkurai konvojam, par kuru ziņots. Šīs laivas atbalstītu uz priekšu izvietota bāze uz sauszemes un štābs un piegādes kuģis, piemēram, Deutschland klases pārveidotie U-kreiseri, kas aprīkoti ar radio un nodrošināti ar degvielas un torpēdu piegādēm. Krasta stacija uzraudzītu radio pārraides, un štāba laivas komandieris koordinētu uzbrukumu.

Tas izrādījās vieglāk ierosināt nekā īstenot, un, mēģinot to, tas izrādījās postoši. 1918. gada maijā Lamanšā darbojās sešas U-boat U-103 KL Rikera vadībā; U-103 sazinājās ar karaspēka konvoju, taču britu kuģis Olympic to taranēja un nogremdēja, pirms vācieši varēja uzbrukt. U-70 atrada kovoju HS 38, bet spēja veikt tikai vienu torpēdas uzbrukumu, kas netrāpīja mērķī. UB-72 jūras virspusē notvēra britu zemūdene D4, un to torpedēja un nogremdēja. Ekspluatācijas laikā patrulēšanas zonu bez zaudējumiem izbrauca britu 19 reizes izejošie un 11 reizes ienākošie konvoji un tika iznīcinātas divas zemūdenes (trešdaļa no vācu spēkiem).

1918. gada oktobrī tika veikts vēl viens koordinēta uzbrukuma mēģinājums Vidusjūrā, kad divas zemūdenes mēģināja saskaņoti uzbrukt konvojam, viena no tām tika nogremdēta un tās komandieris Oberleitnants Karls Dēnics tika saņemts gūstā.

Starpkaru periods

Starpkaru gados Vācijas flotei bija aizliegts izmantot zemūdenes, taču 1935. gadā tā sāka atkārtoti apbruņoties. Kārļa Denica vadībā FdU izstrādāja koordinētu uzbrukuma taktiku, pamatojoties uz Bauera plānu un viņa paša pieredzi un jaunās taktikas izmēģinājumi 1936. gadā izrādījās veiksmīgi. Dēnics savu zemūdeņu kara stratēģiju nosauca par "Rudeltaktik", kas burtiski tiek tulkots kā "bara taktika", bet īpaši atsaucās uz vilku medību taktiku, un zemūdenes bija pazīstamas ar iesauku graue Wölfe (pelēkie vilki).

Vācu zemūdenes Otrā pasaules kara laikā

Sākoties Otrajam pasaules karam, vācu zemūdeņu kapteiņi atklāja, ka pirmskara izmēģinājumu panākumi ir radījuši zināmu pašapmierinātību; kad šī taktika pirmo reizi tika izmēģināta 1939. gada oktobrī ("Hartmana vilku bars"), tā bija neveiksme; Hartmans atklāja, ka jūrā no savas zemūdenes nespēj veikt taktisko kontroli un uzbrukums konvojam bija neveiksmīgs, savukārt operācijā tika zaudētas trīs zemūdenes. Otrais mēģinājums nākamajā mēnesī arī neizdevās. Vēl viens mēģinājums 1940. gada jūnijā pēc Norvēģijas kampaņas ("Rēsinga vilku bars") arī cieta neveiksmi, liekot pārdomāt vācu zemūdeņu taktiku.

Pārskatītā pieeja paredzēja, ka Dēnics pārvaldīja operācijas jūrā no sava galvenā štāba okupētajā Francijā, paļaujoties uz it kā nesalaužamo Enigma kodu, lai nosūtītu un saņemtu pavēles un koordinētu zemūdeņu kustību. Zemūdeņu kustības kontrolēja augatākā vācu zemūdeņu spēku pavēlniecība vācu: UBefehlshaber der U-Boote (BdU) no Kernevālas. Zemūdenes parasti patrulēja atsevišķi, un bieži vien tās bija sastājušas rindās pāri iespējamajiem konvoja maršrutiem, lai iznīcinātu tirdzniecības kuģus un mazos neaizsargātos iznīcinātājus, un tām tika dots rīkojums pulcēties tikai pēc tam, kad viena zemūdene ir atradusi konvoju un brīdinājusi BdU štābu. Vilku bars sastāvēja no tik daudz zemūdenēm, cik varēja sasniegt uzbrukuma vietu. Atsevišķos gadījumos saņemot BdU štāba dotās pavēles, zemūdeņu komandieri varēja uzbrukt kuģiem pēc saviem ieskatiem. Bieži vien viņiem tika dots iespējamais zemūdeņu skaits, kas ieradīsies, un, kad viņi kontrolēja konvoju, nodeva radio signālus, lai redzētu, cik daudz bija ieradušās zemūdenes. Ja zemūdeņu skaits būtu pietiekami liels, salīdzinot ar gaidāmajiem konvoju aizsadzības kuģu pavadoņu draudiem, vācu zemūdenes veiktu uzbrukumu. Tas noveda pie vairākiem veiksmīgiem "vilku baru" uzbrukumiem sabiedroto konvojiem 1940. gada otrajā pusē (zemūdeņu flotes vīriem šis periods ir pazīstams kā "laimīgais laiks").

Kopumā no 1940. līdz 1945. gadam tika organizēti 248 “vilku bari”, kas sastāvēja no 3 līdz 34 zemūdenēm.

ASV zemūdenes Otrā pasaules kara laikā

Līdz 1943. gada septembrim amerikāņu zemūdenes darbojās vienas, taču, pastiprinoties Japānas konvoju pretzemūdeņu aizsardzībai, tās sāka pielietot grupu taktiku. Tās plaša izmantošana sākās 1944. gada pavasarī. Kopumā pirms karadarbības beigām Klusā okeāna karadarbības teātrī tika veiktas 116 amerikāņu zemūdeņu izejas grupās.

Tāpat kā vācu zemūdenes, arī amerikāņi savas grupas sauca par “vilku bariem”. Grupā bija trīs līdz sešas zemūdenes. Sākumā grupas komandēja uz vienas no zemūdenēm izvietoto formējumu komandieri, vēlāk viens no laivu komandieriem. Grupas laivas savā starpā sazinājās ar radio (izmantojot augstfrekvences radiotelefonus), vizuālo un dažreiz arī balss starpniecību. Darbojoties grupā, laivas pagriezās pa līniju, kas ir perpendikulāra vēlamā konvoja paredzamajam kursam ar aptuveni 10 jūdžu intervālu. Ienaidnieku atklājošā zemūdene par to informēja citus, pēc kā laivas, pietuvojušās ienaidniekam, uzbruka tam patstāvīgi. Tā rezultātā notika kopīga meklēšana un cieši izvietoti uzbrukumi ar intervālu līdz 20 minūtēm.

ASV zemūdene USS Grayback

Lai sagatavotu grupas, amerikāņu zemūdenes kara laikā veica mācības, kuru laikā grupas, pamatojoties uz aviācijas datiem, uzsāka mācību uzbrukumus saviem konvojiem, kas virzījās no Sanfrancisko uz Pērlhārboru.

Literatūra

• Peter Maas, The Terrible Hours: The Man Behind the Greatest Submarine Rescue in History (HarperCollins New York, 1999)
• E. B. Potter and Chester W. Nimitz, eds; Sea Power: A Naval History (Englewood Cliffs, N.J.: Prentice-Hall, 1960)