Klusā okeāna karš

Klusā okeāna karš (angļu: Pacific War) bija Otrā pasaules kara laikā notikušās kaujas Tālajos Austrumos, Dienvidaustrumāzijā un Klusā okeāna reģionā. Vietējā karadarbība šajā reģionā norisinājās kopš 1931. gada, kad Japāna okupēja Mandžūriju. Japānas ekspansija turpinājās līdz 1942. gadam.

1941. gada 7. un 8. decembrī Japāna bez brīdinājuma uzbruka britu bāzēm Āzijā (Honkongā) un amerikāņu bāzēm Klusajā okeānā (Pērlhārborā). Šis uzbrukums kļuva par argumentu, lai ASV iesaistītos Otrajā pasaules karā.

Japāņu ofensīvas, 1941—1942

Sīkākai informācijai skatīt Filipīnu operācija (1941—1942).

Pēc ilgstošas spriedzes starp Japānu un Rietumu lielvarām IJN un IJA vienības 7. decembrī (8. decembrī Āzijas/Klusā okeāna rietumu laika zonās) veica vienlaicīgus negaidītus uzbrukumus ASV un Britu impērijai. Šī pirmā Japānas uzbrukumu viļņa atrašanās vietas ietvēra ASV teritorijas Havaju salas, Filipīnas, Guamu un Veika salu, kā arī Lielbritānijas teritorijas Malaju, Singapūru un Honkongu. Vienlaikus Japānas spēki iebruka Taizemes dienvidos un austrumos, kur tiem izrādīja pretestību vairākas stundas, pirms Taizemes valdība parakstīja pamieru un noslēdza aliansi ar Japānu. Lai gan Japāna pieteica karu ASV un Lielbritānijas impērijai, deklarācija tika iesniegta tikai pēc uzbrukumu sākuma.

Pērlhārboras bombardēšana

Sīkākai informācijai skatīt Pērlhārboras bombardēšana.

7. decembra agrās stundās (pēc Havaju laika) Japāna bez nepārprotama brīdinājuma veica masīvu aviācijas uzlidojumu ASV flotes bāzei Pērlhārborā Honolulu, kas radīja smagus zaudējumus ASV Klusā okeāna flotei, bojāja astoņus amerikāņu karakuģus, iznīcināja 188 amerikāņu lidmašīnas, un nogalināja 2403 amerikāņus karavīrus.^[1] Japāņi bija prognozējuši, ka amerikāņi, saskaroties ar tik pēkšņu un milzīgu uzbrukumu, piekritīs izlīgumam sarunu ceļā. Tomēr šī iedoma neatmaksājās, jo amerikāņu zaudējumi bija mazāk nopietni, nekā sākotnēji domāts: trīs amerikāņu aviācijas bāzeskuģi atradās jūrā, un dzīvībai svarīga jūras infrastruktūra, zemūdeņu bāze un radiosignālu izlūkošanas vienības bija neskartas, un fakts, ka bombardēšana notika laikā, kad ASV oficiāli nebija iesaistīta karadarbībā izraisīja sašutuma vilni visā ASV sabiedrībā.^[1] Japānas atkāpšanās stratēģija, kas balstījās uz karu līdz izsīkumam, pārsniedza Japānas flotes un armijas iespējas.

Opozīcija pret karu ASV sabiedrībā izzuda uzreiz pēc uzbrukuma. 8. decembrī Apvienotā Karaliste,^[2] ASV,^[3] Kanāda^[4] un Nīderlande^[5] pieteica karu Japānai, kam sekoja Ķīna^[6] un Austrālija^[7] nākamajā dienā. Četras dienas pēc Pērlhārboras uzbrukuma Vācija un Itālija pieteica karu Amerikas Savienotajām Valstīm, ievelkot valsti karā uz divām frontēm. Tas ir plaši atzīts par lielu stratēģisku kļūdu ko pieļāva ASV pretinieki.

Sabiedroto pārgrupēšanās, 1942.–1943

1942. gada sākumā mazāko valstu valdības sāka censties izveidot starpvaldību Āzijas un Klusā okeāna kara padomi. Klusā okeāna kara padome tika izveidota Vašingtonā 1942. gada 1. aprīlī ar prezidentu Franklinu Rūzveltu, viņa galveno padomnieku Hariju Hopkinsu un pārstāvjiem no Lielbritānijas, Ķīnas, Austrālijas, Nīderlandes, Jaunzēlandes un Kanādas tās sastāvā. Vēlāk tika pievienoti pārstāvji no Indijas un Filipīnām. Padomei nekad nebija tieša operatīvā kontrole, un visi tās pieņemtie lēmumi tika nodoti ASV un Apvienotās Karalistes armijas štāba priekšnieku komitejai. Austrālijas un Nīderlandes spēki vadīja civiliedzīvotājus ilgstošā partizānu kampaņā Portugāles Timorā.

Japāņu stratēģija un Dūlitla reids

Pamatraksts: Dūlitla reids

Otrā japānas spēku darbības fāze tika plānota, lai paplašinātu Japānas stratēģisko darbību dziļumu, iekarojot Jaungvinejas austrumu daļu, Jaunbritānijas reģionu, Aleutu salas, Midveju, Fidži, Samoa un stratēģiskus punktus Austrālijas piekrastē. Jūras spēku ģenerālštābs atbalstīja virzību uz dienvidiem, lai sagrābtu Austrālijas teritorijas, taču, tā kā Ķīnā un Mandžūrijā bija iesaistīts liels japāņu karavīru skaits, Japānas impērijas armija atteicās sniegt operācijai nepieciešamos sauszemes spēkus. Jūras spēku ģenerālštābs joprojām vēlējās pārraut jūras transporta savienojumus starp Austrāliju un ASV, ieņemot Jaunkaledoniju, Fidži un Samoa. Tā kā tam vajadzēja daudz mazāk karaspēka, 13. martā Japānas Jūras spēku ģenerālštābs un armija vienojās sagatavoties operācijām Fidži un Samoa ieņemšanai. Otrā darbības fāze sākās, kad 8. martā tika sagrābtas Lae un Salamaua salas, kas atrodas Jaungvinejas austrumos. Tomēr 10. martā amerikāņu klāja lidmašīnas uzbruka Japānas iebrukuma spēkiem un nodarīja tiem ievērojamus zaudējumus. Reidam bija lielas operatīvās sekas, jo tas lika japāņiem atlikt tālāku virzību Klusā okeāna dienvidu daļā līdz brīdim, kad Apvienotā flote piešķīra pietiekamus jūras spēkus, lai aizsargātu turpmākās ofensīvas operācijas reģionā.

Vienlaikus ASV 1942. gada aprīlī veica Dūlitla reidu Japānas kontinentālajā daļā, kurā 16 bumbvedēji pacēlās no aviācijas bāzeskuģa USS Hornet 970 km attālumā no Japānas. Reids nodarīja minimālus materiālos zaudējumus Japānai, bet bija ievērojams pacēlums amerikāņu morālei; tam bija arī psiholoģiskas sekas Japānā, parādot ka Japānas teritoriju arī var apdraudēt pretinieki. Tā kā tikai pie Markusa salas un plašajos ūdeņos, kas atdala Veika salu un Kamčatku, patrulēja japāņu pārveidotu traleru patruļas, Japānas austrumu krasts tika atstāts neaizsargāts turpmākiem uzbrukumiem, līdzīgi kā Dūlitla reids.

Strupceļš Ķīnā un Dienvidaustrumāzijā

Pamatraksts: Birmas kampaņa (1942—1943)

Pēc japāņu veiktās Birmas iekarošanas Indijas austrumos bija plaši izplatītas sabiedriskās nekārtības un neatkarības aģitācija, kā arī Bengālijā izraisījās bads, izraisot līdz pat 3 miljonus nāves gadījumu. Britu feldmaršals Arčibalds Veivels (Indijas spēku virspavēlnieks) ļoti vēlējās veikt britu spēku pretuzbrukumus Birmai.

Pēc tam briti uzsāka ofensīvu Arakānā, lai nosargātu Akjabas salu, kas tika uzskatīta par ļoti svarīgu ostu un lidlauku. 14. Indijas kājnieku divīzija virzījās pa sauszemi lejup pa Maju pussalā. Ofensīva apstājās pie Ratedongas un Donbaikas, kas atrodas tikai dažas jūdzes uz ziemeļiem no Akjabas, ko izraisīja skaitliski mazāki, bet labi nocietinājušies japāņu spēki. Sadraudzības spēku atkārtotie uzbrukumi no 1942. gada janvāra līdz martam nespēja pārvarēt šīs pozīcijas. Japāņu divīzija tika pārdislocēta uz Arakānu no Centrālās Birmas, un tā devās uzbrukumā sabiedroto 14. Indijas divīzijas atklātajam kreisajam flangam, atsitot vairākas vienības. 26. Indijas kājnieku divīzijas štābs pārņēma frontes vadību un plānoja veikt pretuzbrukumu, taču tās karavīri bija pārguruši un maija pirmajā nedēļā divīzija bija spiesta atkāpties uz Indijas pierobežu.

Sabiedroto ofensīvas, 1943—1944

Midveja kauja izrādījās pēdējā lielā jūras kauja divu gadu laikā. ASV izmantoja sekojošo periodu, lai pārvērstu savu milzīgo rūpniecisko potenciālu, palielinot kuģu, lidmašīnu un apmācītu lidmašīnu apkalpju skaitu.^[8] Kara laikā ASV uzbūvēja aptuveni 1200 karakuģus, tostarp 99 aviācijas bāzeskuģus, savukārt Japāna varēja nodot ekspluatācijā tikai dažus lielus karakuģus. Stratēģiskā ziņā sabiedrotie sāka ilgu virzību Klusā okeāna reģionā, sagrābjot vienu salu bāzi pēc otras. Daži japāņu cietokšņi, piemēram, Truka, Rabaula un Formozas, tika neitralizēti ar gaisa uzbrukumu un apieti. Mērķis bija pietuvoties pašai Japānai, pēc tam veikt masīvus stratēģiskus gaisa uzbrukumus, uzlabot zemūdeņu blokādi un visbeidzot (tikai nepieciešamības gadījumā) veikt desanta iebrukumu.

Iebrukums Gilberta un Māršala salās

1943. gada novembrī ASV jūras kājnieki cieta lielus zaudējumus, salaužot 4500 japāņu garnizona pretestību Taravas atolā. Tas palīdzēja sabiedrotajiem uzlabot desanta paņēmienus, ieviešot tādas izmaiņas kā rūpīga preventīva bombardēšana, rūpīgāka plānošana attiecībā uz jūras plūdmaiņām un desanta grafikiem, kā arī labāka koordinācija starp karaspēka vienībām. Operācijām Gilberta salās 1944. gada janvāra beigās un februāra vidū sekoja tālāka, ar mazākiem upuriem desanta operācija Māršala salās.

Japāna kapitulēja sabiedrotajiem 1945. gada 14. augustā, kad Japānas valdība paziņoja, ka tā ir pieņēmusi Potsdamas deklarāciju. Nākamajā dienā, 15. augustā, imperators Hirohito pa radio uzrunāja tautu un paziņoja par Japānas beznosacījumu kapitulāciju. 1945. gada 2. septembrī ap plkst. 9.00 Japānas Impērijas pārstāvji oficiāli parakstīja Japānas kapitulācijas aktu. Šo dienu uzskata par Otrā pasaules kara pēdējo dienu.

Fināla posms

Ivodzimas kauja

Sīkākai informācijai skatīt Ivodzimas kauja.

Lai gan Marianas salas bija drošas un amerikāņu bāzes bija stingri izveidotas, garais (1900 km) attālums no Marianām nozīmēja, ka B-29 lidmašīnas apkalpes, kas bombardēja Japānu, nevarēja atgriezties sauszemē un iekrita jūrā, ja tās tika nopietni bojātas. Uzmanība tika pievērsta mazajai Ivodzimas salai, kas atrodas apmēram pusceļā starp Marianām un Japānu. Amerikāņu plānotāji atzina salas stratēģisko nozīmi. Japāņi salu izmantoja kā agrīnās brīdināšanas staciju pret gaidāmajiem gaisa uzbrukumiem Japānas pilsētām.

Okinavas kauja

Sīkākai informācijai skatīt Okinavas kauja.

Lielākā un asiņainākā kauja, kur amerikāņi cīnījās pret japāņiem, notika Okinavā. Rjūkjū salas sagrābšanai bija jābūt pēdējam solim pirms faktiskā iebrukuma Japānas galvenajās salās. Okinava, lielākā no Rjukju salām, atradās (550 km) no Kjusju salas. Okinavas ieņemšana nodrošinātu aviācijas bāzes, lai pastiprinātu Japānas bombardēšanu no gaisa un tiešu sauszemes gaisa atbalstu iebrukumam Kjusju salā. Salas varētu arī ļaut pastiprināt Japānas kuģniecības blokādi un izmantot kā pieturvietu un piegādes bāzi jebkuram iebrukumam galvenajās salās.

Zaudējumi

Klusā okeāna karā ASV zaudēja aptuveni 200 000 karavīru.

Kopējie padomju armijas zaudējumi Padomju-japāņu karā (ņemot vērā kritušos, ievainotos un bez vēsts pazudušos) bija 36 tūkstoši cilvēku.

Jaunzēlandes bruņotie spēki Klusā okeāna kampaņā zaudēja 578 vīrus.

Ķīnas zaudējumi karā ar Japānu sasniedza aptuveni 1,5 miljonus kritušo kaujās, 750 000 bez vēsts pazudušo un 1,5 miljonus mirušo no slimībām.

Karā tika nogalināti vairāk nekā 2,1 miljons japāņu karavīru un aptuveni 800 000 civiliedzīvotāju. 1,2 miljoni nogalināto karā ar ASV, 480 000 karā ar Ķīnu un 84 000 karā ar PSRS.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Evans, David C; Peattie, Mark R (1997). Kaigun: Strategy, Tactics, and Technology in the Imperial Japanese Navy, 1887—1941. Annapolis: Naval Institute Press. ISBN 0-87021-192-7.
↑ "Prime Minister's Declaration". Parliamentary Debates (Hansard). 8 December 1941. Archived from the original on 12 September 2014. Retrieved 3 May 2015.
↑ "Declaration of War with Japan". United States Congress. 8 December 1941. Archived from the original on 26 September 2011.
↑ "Canada Declares War on Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 24 September 2015. Retrieved 8 April 2015 — via Pearl Harbor History Associates, Inc.
↑ "The Kingdom of the Netherlands Declares War with Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 14 January 2010. Retrieved 3 October 2009 — via Pearl Harbor History Associates Inc.
↑ "China's Declaration of War Against Japan, Germany and Italy". Contemporary China. jewishvirtuallibrary.org. 1 (15). 15 December 1941. Archived from the original on 17 July 2011. Retrieved 10 September 2010.
↑ "Australia Declares War on Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 13 May 2008. Retrieved 3 October 2009 — via Pearl Harbor History Associates Inc.
↑ Evans, David C; Peattie, Mark R (1997). Kaigun: strategy, tactics, and technology in the Imperial Japanese Navy, 1887—1941. Annapolis, Maryland: Naval Institute Press. ISBN 0-87021-192-7.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Klusā okeāna karš.
"The Pacific War Online Encyclopedia" compiled by Kent G. Budge, 4000 short articles
Film Footage of the Pacific War Arhivēts 6 November 2011 Wayback Machine vietnē.
Animated History of the Pacific War Arhivēts 24 June 2019 Wayback Machine vietnē.
The Pacific War Series – at The War Times Journal
Imperial Japanese Navy Page
-EsW_uvnSao "Japan's War in Colour" YouTube

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[Evans,_David_C_1997-1] 1,0 ^1,1 Evans, David C; Peattie, Mark R (1997). Kaigun: Strategy, Tactics, and Technology in the Imperial Japanese Navy, 1887—1941. Annapolis: Naval Institute Press. ISBN 0-87021-192-7.

[2] "Prime Minister's Declaration". Parliamentary Debates (Hansard). 8 December 1941. Archived from the original on 12 September 2014. Retrieved 3 May 2015.

[3] "Declaration of War with Japan". United States Congress. 8 December 1941. Archived from the original on 26 September 2011.

[4] "Canada Declares War on Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 24 September 2015. Retrieved 8 April 2015 — via Pearl Harbor History Associates, Inc.

[5] "The Kingdom of the Netherlands Declares War with Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 14 January 2010. Retrieved 3 October 2009 — via Pearl Harbor History Associates Inc.

[6] "China's Declaration of War Against Japan, Germany and Italy". Contemporary China. jewishvirtuallibrary.org. 1 (15). 15 December 1941. Archived from the original on 17 July 2011. Retrieved 10 September 2010.

[7] "Australia Declares War on Japan". Inter-Allied Review. 15 December 1941. Archived from the original on 13 May 2008. Retrieved 3 October 2009 — via Pearl Harbor History Associates Inc.

[8] Evans, David C; Peattie, Mark R (1997). Kaigun: strategy, tactics, and technology in the Imperial Japanese Navy, 1887—1941. Annapolis, Maryland: Naval Institute Press. ISBN 0-87021-192-7.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]