Virsaitis Džozefs

Virsaitis Džozefs Hinmatóowyalathq’it Virsaitis Džozefs 1903. gadā. Personīgā informācija Dzimis 1840. gada 3. martā Vallovas ieleja, Oregona Miris 1904. gada 21. septembrī (64 gadi) Kolvilas Indiāņu Rezervāts, Vašingtona Tautība nezperss Vecāki Tuekaks (tēvs) Khapkhaponimi (māte) Brāļi Sousoukuee (vecākais) Ollokuts (jaunākais) Māsas 4 Paraksts

Virsaitis Džozefs (dzimis 1840. gada 3. martā, miris 1904. gada 21. septembrī) bija Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju nezpersu cilts virsaitis un viens no izcilākajiem indiāņu karavadoņiem ASV vēsturē. Virsaitis Džozefs pazīstams arī kā Džozefs jaunākais, jo savu vārdu mantoja no tēva Tuekaka (1785—1871), kurš vārdu Džozefs ieguva pēc kristīšanās, bet vēlāk bija zināms kā "Vecais Džozefs" vai "Džozefs vecākais".

Džozefa Jaunākā nezpersu vārds bija Hinmuuttuu-yalatlat' (nezpersu: Pērkons, kas veļas kalnos) vai Hinmatóoyalahtq'it (Pērkons, kas veļas caur kalniem).

Nezpersi apdzīvoja Vallovas upes ieleju Oregonas ziemeļaustrumos. Virsaitim Džozefam nācās vadīt cilti ļoti dramatiskā laikā. Amerikas valdības mēģinājumi pārvietot nezpersus uz rezervātu 1877. gadā pārauga karā, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu Nezpersu karš. ASV armija 1900 kilometru garumā vajāja Virsaiša Džozefa ļaudis, kuri devās Kanādas virzienā, lai tur rastu patvērumu. Atkāpšanās laikā nezpersi Džozefa vadībā vairākās kaujās uzvarēja skaitliski pārāko amerikāņu armiju un bruņotus civilistus, taču tikai 140 kilometru attālumā no Kanādas robežas bija aplenkti un pēc asiņainas kaujas padevās. Padodoties virsaitis teica runu, kuras pēdējie vārdi bija: "Mana sirds ir slima un skumja. No šās vietas, kur tagad stāv saule, es vairs nekad nekarošu".

Mūža otrajā pusē Virsaitis Džozefs daudz laika veltīja, aizstāvot cilts tiesības. Pateicoties amerikāņu žurnālistiem, viņš kļuvis par visbiežāk citēto Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju.

Priekšvēsture

Nezpersi (Nez Percé) ir frančvalodīgo kanādiešu dots eksonīms, kas tulkojas "caurdurtie deguni" (daļa nezpersu degunos nēsāja gliemežvāciņus). Kaut arī paši nezpersu cilts indiāņi mūsdienās visbiežāk izmanto pašnosaukumu niimiipu (burtiski "cilvēki", "mēs, cilvēki"), nosaukums nezpersi ir kļuvis par vispārpieņemtu ASV valdības un vēsturnieku vidū.

1805. gadā nezpersu zemēs ieradās Luisa un Klarka vadītās ekspedīcijas dalībnieki. Nezpersi uzņēma amerikāņus viesmīlīgi. Viņi nodrošināja Amerikas valdības organizēto ekspedīciju ar pārtiku un vairākus mēnešus, kamēr ceļotāji turpināja ceļu Klusā okeāna virzienā ar kanoe, pieskatīja viņu zirgus.

Virsaitis Džozefs Vecākais kļuva piesardzīgs, kad nezpersu zemēs sāka ierasties aizvien vairāk balto ieceļotāju. Jaunatnācēji tās piesavinājās, pāvēršot par ganībām saviem mājlopiem vai apstrādājot lauksaimnieciski, un sākotnējo draudzīgo gaisotni un nezpersu viesmīlību nomainīja saspīlējums.

1855. gadā gubernators Īzaks Stīvens uzaicināja nezpersu pārstājus uz apspriedi. Tika panākts līgums, kas noteica 31 000 km² lielā nezpersu rezervāta robežas. Tas iekļāva lielu daļu cilts tradicinālo teritoriju, ieskaitot Tuekaka grupas apdzīvoto Vallovas ieleju.

Zelta meklētāju pieplūdums kļuva par cēloni 1863. gadā sasaukt nākamo apspriedi ar nezpersu virsaišiem, lai tos pierunātu pārcelties uz teju 10 reizes mazāku rezervātu. Nākamā rezervāta platība bija 3200 km², un tas vairs neiekļāva Vallovas ieleju. Līgumam piekrita divi virsaiši, taču Džozefs Vecākais un virkne citu virsaišu atteicās to parakstīt. Tuekaks teica:

"Šī zeme bija radīta bez robežām, un nevienam cilvēkam nav ļauts to dalīt... Es redzu — baltie šajā zemē kļūst aizvien bagātāki, es redzu — viņi vēlas mums atdot neauglīgu zemi... Šī zeme un es esam viens vesels... Iespējams, jūs uzskatiet, ka Radītājs jūs ir atsūtījis lemt par mūsu zemi. Ja es zinātu, ka jūs esat Radītāja sūtīti, es samierinātos ar domu par jūsu tiesībām izlemt mūsu likteni. Nesaprotiet mani nepareizi, bet uzklausiet manis teikto, ņemot vērā manu pieķeršanos savai zemei. Es nekad neesmu apgalvojis, ka zeme ir mans īpašums, un es drīkstu ar to, ko vien vēlos. Vienīgi tam, kas to radījis, ir šādas tiesības. Es pieprasu tiesības dzīvot savā zemē un atstāju jums tiesības dzīvot savā."

Džozefa Vecākā atteikums parakstīt līgumu sašķēla cilti. Cilts daļa, kas apceptēja līgumu, pārcēlās uz jauno rezervātu. Savukārt nezpersi, kas līgumu noraidīja, palika savā zemē. Tuekaks iezīmēja Vallovas robežas ar vairākām mietiem un pasludināja: "Šīs robežas iekšpusē bija piedzimuši visi mūsu ļaudis. Tur atrodas mūsu tēvu kapi, un mēs nevienam nekad tos neatdosim."

Salmonas upe Aidaho ir viena no upēm, kuras krastos mājoja nezpersi.

Cilts priekšgalā

Džozefs Jaunākais kļuva par virsaiti pēc tēva nāves 1871. gadā. Pirms nāves viņš dēlam teica:

"Mans dēls, mans ķermenis atgriežas pie mātes Zemes, un mans gars ļoti drīz redzēs Lielā Gara Virsaiti. Kad es būšu aizgājis, domā par savu zemi. Tu esi šo ļaužu vadonis. Viņi raugās uz tevi, lai tu viņus vadītu. Vienmēr atceries, ka tavs tēvs nekad nepārdeva šo zemi. Tev vienmēr jāaizslēdz savas ausis, kad tev jautās noslēgt līgumu, lai pārdotu savas mājas. Vēl daži gadi, un baltie cilvēki būs tev visapkārt. Viņu acis pievērstas šai zemei. Mans dēls, nekad neaizmirsti manus pirmsnāves vārdus. Šī zeme glabā tava tēva ķermeni. Nekad nepārdod sava tēva un savas mātes kaulus."

Džozefs stāstīja: "Es paspiedu sava tēva roku un apsolīju darīt kā viņš lūdza. Tas, kas nespēj aizsargāt sava tēva kapus, ir sliktāks par plēsīgu zvēru." Jaunais virsaitis atbildēja valdības ierēdņiem, kas pavēlēja nezpersiem pamest Vallovas ieleju un doties uz rezervātu:

"Ne vienam virsaitim nav tiesības pārdot šo zemi. Tā vienmēr piederējusi manai tautai. Mākoņi nepulcējās virs tās, kad viņu ieguva mūsu tēvi, un mēs aizstāvēsim mūsu zemi tik ilgi, kamēr kaut viena asins lāse sildīs mūsu vīriešu sirdis".

Virsaitis iesniedza lūgumu prezidentam Ulisam Grāntam, kurā lūdza ļaut viņa tautai palikt dzīvot tur, kur tā vienmēr ir dzīvojusi. 1873. gada 16. jūnijā prezidents izdeva norādījumu, kas aizliedza amerikāņiem kolonizēt Vallovas ieleju.

Džozefam bija noraidoša attieksme pret baznīcu. Uz pilnvarotā jautājumu, kāpēc jums nav vajadzīgas baznīcas, viņš atbildēja: "Tajās mūs māca strīdēties par Dievu. Mums tas nav vajadzīgs. Dažkārt mēs strīdamies par zemes lietām, bet nekad nestrīdamies par Dievu".

Viens no Virsaiša Džozefa tuvākajiem līdzgaitniekiem Stikla Acis.

Nezpersi, kas atteicās dotie uz rezervātu, cieta dažādus pārnodarījumus no kolonistiem un zelta meklētājiem, kas pamazām iespiedās Vallovas ielejā. Zelta meklētāji aizdzina indiāņu zirgus, bet lopkopji lopus un tos pārapzīmogoja, lai nezpersi nevarētu apstrīdēt īpašnieka tiesības. Džozefs nekad nepieļāva vardarbību no nezpersu puses, cerot ar savu piekāpību saglabāt mieru.

Taču 1877. gadā valdības uzdevumā Vallovas ielejā ieradās armijas ģenerālis Olivers Hauards. Viņš piedraudēja uzbrukt Džozefa grupai, ja tā atteiksies doties uz rezervātu, kurā jau dzīvoja citi nezpersi. Lai pārliecinātu Džozefa ļaudis, ģenerālis Lapvajas fortā (Aidaho ziemeļos) organizēja apspriedi. Virsaitis centās vērst uzmanību uz cilvēku vienlīdzību: "Jāšaubās, ka Lielais Gars būtu devis vienai cilvēku daļai tiesības teikt otrai, kas tai būtu jādara." Hauards jau pirms četriem gadiem bija centies būt taisnīgs ar apačiem. Pa šo laiku viņš bija sapratis, ka armijā necieš tos, kas "jūt līdzi indiāņiem." Tagad Hauards ieradās ziemeļrietumu apgabalā, pilns apņēmības atjaunot armijas aprindās savu reputāciju.

Bez Virsaiša Džozefa nezpersus sarunā pārstāvēja viņa brālis Ollokots, gaišreģis Tuhulhulzote, Baltais Putns un Stikla Acis. Sarunās ģenerālim aktīvi polemizēja Tuhulhulzote un Hauards iekarsa: "Divdesmit reizes no vietas tu atkārto, ka zeme jūsu māte, un mums jāatgriežas šajā zemē — mātes klēpī. Negribu vairs to dzirdēt, nekavējoties pārejam pie lietas." "Kurš man drīkst pavēlēt, kas man jādara sava paša zemē?" — asi atbildēja gaišreģis. Horvards nolēma, ka laiks nodemonstrēt spēku. Viņš pavēlēja arestēt Tuhulhulzoti un ieslodzīja to uz piecām dienām, bet nākamajā dienā pavēstīja Džozefam, ka viņa ļaudīm ir trīsdesmit dienas laika, lai savāktu mantas un dotos uz rezervātu. Virsaitis lūdza dot tam vairāk laika, taču Hauards atbildēja: "Ja jūs aizkavēsities kaut vienu dienu, zaldāti jūs aizdzīs uz rezervātu. Bet visus zirgus un lopus, kas tajā laikā atradīsies ārpus rezervāta robežām, iegūs baltie."

Vallovas ielejas nezpersiem pievienojās pārējās cilts grupas. Virsaiši apspriedē nolēma nekavējoties savākt lopus, lai dotos uz rezervātu. Kopējais nezpersu skaits bija ap 800 cilvēku — ap 250 karotāju un vairāk kā 500 sieviešu un bērnu. Daļa virsaišu uzstāja, ka nepieciešams sākt bruņotu pretestību. Taču Džozefs saprata, ka būtu bezprātīgi censties aizstāvēt ieleju, kurā jau bija zaldāti:

"Balto cilvēku bija daudz, un mēs nespētu tiem pretoties. Mēs bijām kā brieži. Viņi bija kā grizli lāči. Mūsu zeme bija maza. Viņu zeme liela. Mēs esam apmierināti ja viss saglabājas tā, kā to radīja Lielais Gars. Bet viņi neapmierināti un gatavi pārtaisīt upes un kalnus pēc sava prāta."

Pametot dzimto kanjonu, kādā no upes pārejām kolonisti aizdzina nezpersu lopus. Kad indiāņi steigā centās pārdzīt pārējos lopus, daudzi no tiem noslīka straujajā straumē. Situācija bija nokaitēta līdz pēdējam. Nezpersi pārtrauca kustību caur kanjonu, un sasauca sapulci. Kara piekritēji nosauca Džozefu par gļēvuli, bet viņš atteicās piekāpties. Lai atriebtos par lopu aizdzīšanu un padzīšanu no ielejas, 14. jūnija naktī karotāju grupa pameta nometni un nogalināja vismaz 18 kolonistus. Uzbrukumos piedalījās arī nezperss Vahlitits, kura tēvu pirms diviem gadiem bija nogalinājuši ieceļotāji. Joprojām cerot izvairīties no turpmākas asinsizliešanas, Džozefs nolēma doties uz Kanādu. Tur viņš plānoja pievienoties hunkpapa lakotu virsaiša Sēdošā Bizona grupai, kas 1876. gadā Kanādā bija atradusi patvērumu. Taču 17. jūnijā amerikāņu pirmais uzbrukums piespieda indiāņus pieņemt kauju.

Nezpersu karotāji.

Nezpersu karš

Nezpersu karš bija turpinājās no 1877. gada jūnija līdz oktobrim. Tā laikā amerikāņu armijas vajātie Virsaiša Džozefa indiāņi, lai rastu patvērumu Kanādā, šķērsoja Oregonas, Vašingtonas, Aidaho, Vaiomingas un Montānas štatus, kopumā veicot ap 1880 km lielu attālumu. Nezpersu grupā bija ap 200 karotāju un 500 sieviešu un bērnu, kā arī vairāk kā 2000 zirgu un citu mājlopu liels ganāmpulks. Vairākām apvienotajām nezpersu cilts grupām bija pievienojies neliels skaits palousu cilts indiāņu. Nezpersiem nebija ne mazākā pieredzes cīņā pret regulāro armiju, taču vairākās kaujās un sadursmēs tiem izdevās sakaut armiju.

Pirmajā kaujā 17. jūnijā pret Džozefa grupu vērsās 106 zaldāti, 11 civilisti, kā arī 13 nezpersu skauti, kas bija parakstījuši līgumu un pārcēlušies uz rezervātu. Kaujas iznākumu izšķīra Džozefa nezpersu zināšanas par apkārtni un lieliskie apalūzas šķirnes zirgi. Kaujā krita 34 armijas kavalēristi, kā arī divi kavalēristi un divi civilisti bija ievainoti. Savukārt nezpersu pusē bija tikai trīs ievainotie un viņi ieguva 63 karabīnes, daudz pistoles un lielu skaitu munīcijas.

Ļoti asiņaina tā sauktā Lielās Cauruma upes kauja, kas beidzā neizšķirti, notika 9. augustā. Agrā rītausmā ap 206 amerikāņu kavalēristiem izdevās pārsteigt nezpersus nesagatavotus. Indiāņi vēl gulēja savos tipi, kad nometnē ielauzās zaldāti. Amerikāņi šāva nešķirojot sievietes un bērnus no karotājiem, taču arī vairākas sievietes bija bruņotas un atbildēja ar šāvieniem. Uzbrucēju krita ap 29 (23 zaldāti un 6 civilisti), bet 40 bija ievainoti (36 zaldāti un četri civilisti). Nezpersi zaudēja no 70—90 cilvēku, no kuriem karotāju bija ap 30. Nezperss Dzeltenais Vilks (ap 1855—1935), kas arī piedalījās kaujā, vēlāk apgalvoja, ka krita tikai 12 karotāju. Džozefs un viņa brālis Ollokots bija ievainoti.

Septembra beigās ap 520 vīru liels karaspēks aplenca nezpersus tikai 60 km attālumā no Kanādas robežas. Pēc piecu dienu kaujām, nosaluši, palikuši bez segām un pārtikas, 5. septembrī nezpersi padevās. Džozefa teiktie vārdi padošanās laikā ir viena no visbiežāk citētajām Amerikas pamatiedzīvotāju runām:

"Sakiet ģenerālim Hauardam, ka es zinu viņa sirdi. Es saglabāju savā sirdī to, ko viņš bija teicis. Es esmu noguris no cīņas. Mūsu virsaiši ir miruši; Stikla Acis ir miris, Tuhulhulzote ir miris. Vecie vīri arī miruši. Jaunieši tagad saka jā un nē. Tas kurš vadīja jauniešus (brālis Ollokots) ir miris. Ir auksti un mums nav segu; bērni ir nosaluši līdz nāvei. Daudzi mani ļaudis ir aizbēguši kalnos un viņiem nav segu, nav ēdamā. Neviens nezina kur tie atrodas — iespējams, viņi ir nosaluši. Man nepieciešams laiks, lai atrastu savus bērnus un redzētu, cik daudzus no tiem vēl varu atrast. Varbūt es tos atradīšu jau mirušus. Uzklausiet mani, mani virsaiši. Es esmu noguris, mana sirds ir slima un skumja. No šīs vietas, kur tagad stāv saule, es vairs nekad nekarošu."

Literatūra

• Deivids Mērdoks. Ziemeļamerikas indiāņi. Rīga. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984046206
• Ди Браун. Схороните моё сердце у Вундед-ни. Москва. Прогресс. 1984

Ārējās saites

• Today in History: October 5^{[novecojusi saite]}, U.S. Library of Congress
• Friends of the Bear Paw, Big Hole & Canyon Creek Battlefields
• PBS biography
• A Personal Web Tribute