Zaļā mušmire

Vikipēdijas lapa
Zaļā mušmire
Amanita phalloides
Zaļā mušmire
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseAgaricomycetes
ApakšklaseHimēnijsēnes (Hymenomycetes)
KārtaAtmatenes (Agaricales)
DzimtaMušmiru dzimta (Amanitaceae)
ĢintsMušmires (Amanita)
SugaZaļā mušmire (A. phalloides)
Sinonīmi
Nāves cepurīte
Zaļā mušmire Vikikrātuvē

Zaļā mušmire (latīņu: Amanita phalloides) ir indīga bazīdijsēņu nodalījuma sēņu suga. Tā ir tikai viena no daudzajām mušmiru ģints sugām.

Izskats un izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā mušmire ir plaši izplatīta visā Eiropā un tā aug lapu koku mežos. Dažreiz tā arī aug tai neierastās vietās, piemēram, pie ozoliem, kastaņkokiem un priedēm. Samērā daudz atrodama Latvijas rietumu daļā. Sēnes augļķermenis (t.i., sēne) nogatavojas vasarā un rudenī. Šīs sēnes cepurīte ir zaļganā krāsā, kātiņš tai ir balts, ap kuru ir sēņu plātnīte. Cepurīte zaļa, parasti bez zvīņām, forma kā panteru mušmirei. Izaug līdz 10 cm plata, sausā laikā ar zīdainu spīdumu, mitrā laikā mazliet lipīga. Kātiņš balts, apakšgalā paresnināts, bez dobuma, ietverts baltā makstī, kurai zaļa iekšpuse; garāks par cepurītes diametru. Gredzens plats, balts, ar vāji zaļganu nokrāsu, nokarājies. Zem gredzena kātiņš, apsarmots vai ar sīkām pārslām. Lapiņas baltas, ar zaļganu nokrāsu. Mīkstums balts, zem miziņas zaļgans, ar saldenu smaržu.

Indīgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā mušmire tiek uzskatīta par Latvijas indīgāko sēni,[1] tā ir viena no indīgākajām sēnēm pasaulē. Lielākā daļa cilvēku, kas ir miruši no saindēšanās ar sēnēm, ir miruši tieši no zaļās mušmires apēšanas.[2] Sēnes galvenā toksiskā viela ir alfa-amanitīns, kurš izraisa neatgriezeniskus aknu un nieru bojājumus, kas ļoti bieži beidzas ar nāvi. Zaļā mušmire satur arī citas indīgas vielas — amanitīnus un falloidīnus.

Zaļās mušmires indīgās vielas ir ļoti izturīgas un saglabājas arī pēc sēnes žāvēšanas, saldēšanas un vārīšanas.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. www.liis.lv Zaļā mušmire
  2. Denis R. Benjamin. Mushrooms: poisons and panaceas — a handbook for naturalists, mycologists and physicians. New York : WH Freeman and Company, 1995. ISBN 0-7167-2600-9. (angliski)
  3. Trim Geoffrey M. et al. (September 1999). "Poisoning by Amanita phalloides ("deathcap") mushrooms in the Australian Capital Territory". Medical Journal of Australia 171 (5): 247–249. PMID 10495756. Atjaunināts: 2007-05-22.(angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]