Ziāds el Harīrī

Vikipēdijas lapa
Ziāds el-Harīrī

Ziāds el Harīrī (arābu: الحريري ‎زياد, dzimis 1930. gadā Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijā) ir bijušais Sīrijas Republikas un Apvienotās Arābu Republikas armijas ģenerālmajors. Kā dedzīgs arābu nacionālists, atbalstīja Sīrijas un Ēģiptes apvienošanos 1958. gadā; neatbalstīja 1963. gada apvērsumu un pēc 1966. gada apvērsuma uz dažiem mēnešiem bija Sīrijas armijas ģenerālštāba priekšnieks un arī Aizsardzības ministrs. Amatus zaudējis 1963. gada 8. jūlijā pēc Baas piekritēju veiktās armijas tīrīšanas.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Hamā liela zemes īpašnieka ģimenē. Mācījies Homsas Militārajā Akadēmijā un 1954. gadā kļuvis par virsnieku Sīrijas armijā. Politikā atbalstīja Nāseru un bija Sīrijas un Ēģiptes apvienošanās atbalstītājs. Pēc Apvienotās Arābu Republikas izveidošanas nosūtīts uz nenozīmīgu posteni Ēģiptē. Pēc 1961. gada apvērsuma un Sīrijas neatkarības atjaunošanas el-Harīrī bija pulkvedis un tika iecelts par Dienvidu frontes komandieri. Šis bija lielākais Sīrijas armijas grupējums un atradās pie robežas ar Izraēlu. El-Harīrī bija aktīvs jaunā Sīrijas režīma pretinieks un iesaistījās sazvērestībās, lai panāktu Sīrijas un Ēģiptes savienības atjaunošanu. Šī iemesla dēļ valdība sāka plānot viņa pārcelšanu uz Bagdādi par militāro atašeju. Lai nezaudētu savu ietekmi, el-Harīrī iesaistījās Militārās komitejas apvērsuma plānošanā un īstenošanā.[1]

Naktī uz 1963. gada 8. martu el-Harīrī piedalījās valsts apvērsuma īstenošanā, vedot savā pakļautībā esošās armijas daļas uz Damasku. Pēc apvērsuma el-Harīrī tiek paaugstināts rangā par ģenerālmajoru un iecelts par armijas ģenerālštāba priekšnieku.

Lai arī el-Harīrī spēlēja ievērojamu lomu veiksmīgajā apvērsumā, viņa vara bija ierobežota un situāciju aizvien vairāk kontrolēja radikālie Baas partijas virsnieki. Attiecības starp nāserītiem un bāsistiem kļuva aizvien saspringtākas, kad izrādījās, ka bāsistiem nav vēlēšanās īstenot 1963. gada 17. aprīlī panākto vienošanos par Ēģiptes, Sīrijas un Irākas apvienošanos. Nāseristi zaudēja varu — vai nu atkāpās paši, vai tika pakļauti tīrīšanām. Kad 19. jūnijā el-Harīrī devās vizītē uz Alžīriju, bāsisti izmantoja iespēju, lai 23. jūnijā no amatiem atbrīvotu ap 30 viņam draudzīgus virsniekus. 8. jūlijā arī el-Harīrī tika atbrīvots no militārajiem amatiem un iecelts par Sīrijas militāro atašeju Vašingtonā. El-Harīrī atteicās no šī amata un devās brīvprātīgā trimdā uz Franciju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Patrick Seale, Maureen McConville. Asad of Syria: The Struggle for the Middle East. University of California Press, January 1990. 83. lpp. ISBN 978-0-520-06976-3.