Ziemeļu Vei dinastija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ziemeļu Vei valsts (gaišzilā) ap 440. gadu
Ziemeļu Vei valsts ap 500. gadu

Ziemeļu Vei dinastija, ilgstošākā un spēcīgākā no Ziemeļu un Dienvidu dinastiju perioda ziemeļu dinastijām, kas pastāvēja no 386. gadam līdz 535. gadam. Dinastiju nodibināja tjurku vai mongoļu izcelsmes šanbei tautas Tuoba klans, kuru ķīnieši uzskatīja par barbariem. Tuoba iekaroja vājās Ziemeļķīnas valstiņas un pēc teritorijas iekarošanas Šaņsji provincē pieņēma senās ķīniešu Vei dinastijas nosaukumu. Pēc tam viņi iekaroja teritorijas Hebei, Henaņas, Šaaņsji, Gaņsu provincēs un Mandžūrijā. Lai izbeigtu uzbrukumus no ziemeļu nomadu ciltīm, Ziemeļu Vei 429. gadā iebruka Mongolijā un 439. gadā apvienoja visu Ziemeļķīnu vienā valstī.

Lai arī Ziemeļu Vei bija militāri spēcīga dinastija, tai nebija nekādu zināšanu par valsts pārvaldi, tāpēc administratīvais aparāts tika atstāts ķīniešu rokās. Kareivīgie nomadi kļuva par zemniekiem un aizvien vairāk pārņēma daudz augstāko ķīniešu kultūru un budismu. 495. gadā Ziemeļu Vei pārcēla savu galvaspilsētu uz seno ķīniešu galvaspilsētu Luojaņu, kas iezīmēja vēl straujāku ķīniešu kultūras un paražu pārņemšanu Vei aristokrātijā. Laika gaitā pat tika aizliegta Tuoba valoda un tautas tērpi. Šis process noveda pie aristokrātijas atsvešināšanās no armijas, kas joprojām nedrošajos ziemeļu pierobežas rajonos saglabāja nomadu paražas. 523. gadā ziemeļu garnizonos sākās armijas sacelšanās, kas pierima pēc tam, kad 528. gadā Huanhe upē tika noslīcināta imperatora ģimene un 2000 galminieki. Dumpinieku ģenerālis Erzhu Rong pārņēma reālo varu, līdz 530. gadā viņu nogalināja pēc imperatora pavēles. Šī slepkavība atsāka pilsoņu karu, kura rezultātā Ziemeļu Vei dinastijas valsts sašķēlās Austrumu Vei (534.-550.) un Rietumu Vei (535.-556.) valstīs, pēc kuru sabrukuma izveidojās jaunā Sui dinastija.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu Vei dinastijas kontrole pār valsts ziemeļiem nodrošināja netraucētu tirdzniecību ar Centrālāziju, turpinājās arī aktīva tirdzniecība ar Ķīnas dienvidiem. Valstī tika īstenota zemes reforma un iedzīvotāju pārvietošana uz zemēm, kuras bija pametuši uz dienvidiem aizbēgušie aristokrāti un zemnieki. Dinastijas pirmā imperatora Daovudi valdīšanas laikā (386.-409.) šādi tika pārvietoti ap 460 000 zemnieku un amatnieku. 486. gadā tika ieviesta jauna zemes īpašuma reforma, kuras modeli pārņēma arī sekojošās dinastijas. Visa zeme tika pasludināta par imperatora īpašumu, kurš katram valsts vīrietim piešķīra zemes gabalu. Pēc šī īpašnieka nāves zeme atgriezās imperatora īpašumā, kurš izlēma, kam nākamajam to piešķirt.[1]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu Vei dinastijas laikā par valsts reliģiju kļuva budisms, kas bija pretējs tradicionālajām ķīniešu reliģijām daoismam un konfuciānismam. Tika izveidota budistu reliģiskā hierarhija, kurā valdnieks iecēla augstāko budistu mūku. Augošie budistu klosteri samazināja valsts nodokļu ieņēmumus un vienlaikus, prasīja valsts atbalstu. Imperatora Taivudi valdīšanas laikā (424.-452.) par galveno reliģiju tika pasludināts daoisms. 438. gadā tika ierobežotas budistu klosteru privilēģijas, un laikā no 446. līdz 452. gadam pret budistiem tika īstenota īsta terora politika – budistu mūkus un mūķenes sodīja ar nāvi, klosterus un mākslas darbu izpostīja. Taču jau nākamā imperatora laikā terors beidzās un ar valsts atbalstu budisms atkal kļuva par vadošo reliģiju; tiek celti grezni tempļi, klintīs izcirstas milzīgas Budas statujas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]