Ieleja

Ieleja ir negatīva, lineāri stiepta reljefa forma, kam ir slīpums vienā virzienā un kas radusies erozijas darbības rezultātā.^[1] Visbiežāk ielejas veidojušās tekošu ūdeņu rezultātā, piemēram, caur ieleju plūst upes un strauti. Ielejas veidojas arī ledāju kustības rezultātā. Nereti ielejas malās ir pauguri vai pat kalni. Ielejas iedala tā sauktajās trogielejās (U-veida ielejas) un V-veida ielejās.^[2] V-veida ielejas ir ar stāvākām nogāzēm nekā U-veida ielejām. Ir arī ļoti platas līdzenumu ielejas. Ieleju veids ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tas ir, erozijas veida, reljefa slīpuma, noteiktā teritorijā esošo iežu un augsnes rakstura un ģeoloģiskā laika, kad ieleja veidojusies. Par ielejām dažkārt tiek saukti padziļinājumi okeānos zem ūdens. Tās ir atrodamas arī uz citām planētām.

Ļoti dziļas ielejas Amerikā tiek sauktas par kanjoniem, savukārt šaurus padziļinājumus, īpaši, kalnos, kas arī radušies tekošu ūdeņu rezultātā, dēvē par aizām, ar kurām ielejas nevajadzētu jaukt. Par ielejām sauc arī lūzumzonas, piemēram, Austrumāfrikas lūzumzonu, tikai šajos gadījumos mēdz precizēt un saukt tās par rifta ielejām.

Ieleju veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens straumes (upes un strauti) un ledāju kustība ir nozīmīgākie ieleju veidotāji. Tekoši ūdeņi galvenokārt veido V-veida ielejas, bet ledāju kustība U-veida ielejas.

Tekošie ūdeņi abrāzijas un ūdens plūsmas dēļ rada eroziju, noārda augsnes virskārtu un iežus. Augstu kalnos ielejas parasti ir ar stāvām nogāzēm un šaurāki, jo plūstošo ūdeņu ātrums ir lielāks un līdz ar to spēcīgāk izpaužas erozija. Savukārt līdzenumu ielejas ir ar lēzenākām nogāzēm, jo ūdens erozija tik ļoti neizpaužas. Šādas ielejas veidojušās ilgākā laika posmā.

Ledāju kustības rezultātā tie arī norāda augsnes virskārtu un iežus, bet iedarbība uz to ir lēnāka. Toties ledāji spēj pārnes daudz lielākas zemes un iežu masas, jo to masa un līdz ar to arī spēks, kas darbojas uz iežiem, ir ļoti liels. Ledāju kustību rada gravitācijas spēks.