Kalns

Šis raksts ir par reljefa formu. Par citām jēdziena Kalns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Demāvenda kalns (aprimis vulkāns) Irānā

Kalns ir reljefa forma, kas paceļas augstu virs tuvākās apkārtnes. No pārējās apkārtnes kalnu nošķir skaidri saskatāma pakāje vai daži mazāki pauguri. Kalni veidojas tektonisko spēku vai vulkānisma rezultātā. Kalnus iedala zemajos (absolūtais augstums 500—1000 m), vidēji augstajos (1000—2500 m) un augstajos (vairāk par 2500 m). Kalniem raksturīgs augstumjoslojums jeb vertikālā zonalitāte — likumsakarīga dabas apstākļu maiņa, mainoties augstumam. Augstos kalnos valda alpīnais klimats, tas ir, jo augstāk, jo zemāka gaisa temperatūra.

Kalni aizņem 64% Āzijas teritorijas, 36% Ziemeļamerikas, 25% Eiropas, 22% Dienvidamerikas, 17% Austrālijas un tikai 3% no Āfrikas teritorijas. Kopumā 24% Zemes virsmas ir kalni. Kalnu rajonos dzīvo 10% (600 miljoni) no visiem pasaules iedzīvotājiem. Daudzas upes sākas kalnos. Upes ūdens, nokrišņu, ledāju un vēju ietekmē kalni erodē.

Uz Zemes augstākais kalns ir Everests (8848 m). Augstākais kalns Saules sistēmā ir Olimpa kalns uz Marsa (22 km virs vidējā planētas līmeņa).

Definīcija

ANO Vides programma piedāvā par kalniem saukt tādas reljefa formas, kas atbilst kādam no sekojošiem kritērijiem:

• absolūtais augstums ir vismaz 2500 m virs jūras līmeņa;
• absolūtais augstums ir vismaz 1500 m virs jūras līmeņa un ar slīpumu, kas lielāks par 2°;
• absolūtais augstums ir vismaz 1000 m virs jūras līmeņa un ar slīpumu, kas lielāks par 5°;
• absolūtais augstums ir vismaz 300 m virs jūras līmeņa, kā arī relatīvais augstums ir 300 m un kalna pakāje nevar būt tālāk par 7 km no kalna virsotnes.

Latvieši par kalnu mēdz saukt nozīmīgu pauguru, piemēram, pēc relatīvā augstuma. Vietvārdi arī norāda uz to, piemēram, Gaiziņkalns, Sirdskalns, Krievukalns. Tomēr globālā mērogā tie nav kalni, tie ir pauguri. Latvieši par kalniem sauc arī vietas, kas mazliet, bet izteikti paceļas pāri apkārtnei, piemēram, Torņakalns, Grīziņkalns.

Ģeoloģija

Kalnu veidošanās ir ģeoloģisks process, kurā ietilpst gan oroģenēze (kalnu pacelšanās), gan to denudācija (noārdīšanās). Šie procesi var būt ļoti sarežģīti un ilgstoši.

Kalnu pacelšanās (oroģenēze) notiek divu tektonisko plātņu sadursmes vietā, vienai otru paceļot uz augšu. Šādā procesā parasti veidoja kalnu virkne, kas tiek saukta par kalnu grēdu. Vairāku kalnu grēdu kopumu sauc par kalnu sistēmu.

Atsevišķi kalni vai kalnu grēdas veidojas vulkānisma rezultātā.

Kalnu noārdīšanās (denudācijas) procesā notiek iežu dēdēšana, erozija un drupu materiāla pārnese uz zemākām vietām, notiek sedimentācija, kas saistīts ar reljefa izlīdzināšanos.

Augstumjoslojums

Ķermeņu sasilšana saules un ēnas pusē, atkarībā no vertikālās zonalitātes

Kalniem raksturīgs augstumjoslojums jeb vertikālā zonalitāte — likumsakarīga dabas apstākļu maiņa, mainoties augstumam. Augstos kalnos valda alpīnais klimats, tas ir, jo augstāk, jo zemāka gaisa temperatūra. Paceļoties par 1 km augstāk, gaisa temperatūra vidēji nokrīt par 6 °C. Samazinās atmosfēras spiediens, tās putekļainums, palielinās saules starojuma intensitāte. Jāpiezīmē, ka saulainajā kalnu pusē ķermeņi var uzsilt vairāk nekā kalna pakājē.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kalns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)