Augsne

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzeltenzemes lauks Vācijā.

Augsne ir dabiski veidojusies, irdena Zemes virskārta, kura sastāv no dažādu iežu daļiņām un tai ir raksturīga auglība. Augsne sastāv no trim komponentiem: no cietvielas, no šķidrumiem un no gāzēm. Cietvielas galvenokārt sastāv no minerāliem un organiskām vielām. Augsne ir irdena, kas nozīmē, ka starp cietvielas daļiņām ir daudz tukšumu. Līdz ar to cietvielas sastāda vidēji tikai pusi no visas augsnes kopējā tilpuma. Atlikušo daļu aizpilda ūdens (šķidrumi) un gaiss (gāzes).

Latvijā visizplatītākās ir velēnu podzolētās augsnes, velēnu karbonātu augsnes, velēnu gleja augsnes, podzolētās gleja augsnes, purvu augsnes, kultūraugsnes un erodētās augsnes.

Augsnes auglība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augsnes auglība ir augsnes spēja uzkrāt visus augu augšanai un attīstībai nepieciešamos faktorus (barības vielas, ūdeni, siltumu, gaisu). Augsnes auglība nosaka tās granulometriskais sastāvs, ķīm. īpašības, mitruma apstākļi, trūdvielu daudzums. Trūdvielas ir galv. augu barības vielu rezerve, gandrīz vienīgais slāpekļa avots augsnē, tās ietekmē arī pārējos augsnes auglību veicinošos faktorus — augsnes struktūru, gaisa un mitruma režīmu. Latvijā auglīgākās ir velēnu karbonātaugsnes, kas veidojušās uz karbonātiskiem cilmiežiem (morēnas smilšmāla, grants, slokšņu māla). Visneauglīgākās ir viegla meh. sastāva smilts augsnes. Tajās ir nelabvēlīgi mitruma apstākļi (maza mitruma kapacitāte un liela ūdenscaurlaidība), mazāk augiem nepieciešamo barības vielu un zema to adsorbcijas spēja. Mazauglīgas ir arī blīvas smaga māla augsnes. Kaut arī tajās ir samērā augsta barības vielu koncentrācija, šīs augsnes ir ūdens un gaisa necaurlaidīgas, tādēļ bieži cieš no pārlieka mitruma. Sažūstot māla augsnes kļūst cietas, gabalainas un nav pietiekami aerētas. ∆ nav pastāvīgs lielums, to spēj ietekmēt cilvēks, augsni irdinot, mēslojot, meliorējot. (arī trūdvielu uzkrāšanās augsnē.)

Augsnes izmantošana zemkopībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir nozīmīgs pārtikas ražošanas resurss. Aprēķināts, ka vidēji sauszemes ekosistēmas nodrošina aptuveni 95% no cilvēku patērētās pārtikas, savukārt viens no ekosistēmas pamatelementiem ir augsne. Kultūraugus var auzēt arī mākslīgos substrātos, piemēram, siltumnīcās, taču šādi saražotas pārtikas īpatsvars ir ļoti niecīgs.

Cilvēkam nepieciešamo pārtiku var salīdzināt ar graudu bērumu, kas apjož Zemes evatoru 2,5 m biezā un 20 m platā slānī. Šāds graudu daudzums ik gadu jāsaražo no jauna, turklāt papildus nepieciešams izaudzēt graudus vēl 1050 km joslā, lai nodrošinātu vajadzības pēc pārtikas iedzīvotāju pieauguma dēļ.

Zemes iedzīvotāju skaits nepārtraukti palielinās, bet lauksaimniecībā noderīgās zemes kopējā platība sarūk, tāpēc produktīvās zemes platība uz vienu iedzīvotāju pakāpeniski samazinās. Aprēķināts, ka vidēji vienam cilvēkam ir nepieciešama zemes platība

  • pārtikas ražošanai 0,3 - 0,5 ha
  • dzīvošanai, infrastruktūrai 0,07 - 0,09 ha

Mūsdienās šie skaitļi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju ir šādi

  • kopā sauszeme - 2,23 ha
  • lauksaimniecībā izmantojamā zeme- 0,67 ha
  • apstrādājamā zeme - 0,25 ha

Mūsdienu intensīvās lauksaimniecības (kultūraugu agrotehnikas, mājlopu audzēšanas) tehnoloģijas vēl spēj tikt galā ar šo uzdevumu, taču iespēju robeža tuvojas kritiskajam līmenim. Intensīvā lauksaimniecība rada ievērojamu slodzi uz visiem ekosistēmas komponentiem, sevišķi uz ūdens vidi un atmosfēru. Tā patērē ievērojamu daudzumu neatjaunojamo dabas resursu (fosilo degvielu, minerālus) un samazina bioloģisko daudzveidību. Augsnes auglība ir tieši saistīta ar zemesražotspēju (produktivitāti), tā ir resurss, par kura saglabāšanu un atjaunošanu ir jārūpējas tās apsaimniekotājam. Tāpēc sabiedrības interesēs ir būtiski vairāki aspekti. Izmantojot zemi lauksaimniecībai(zemkopībā), ir nepieciešams

  • saglabāt lauksaimniecībā izmantojamās zemes resursus kvantitatīvā un kvalitatīvā aspektā pieejamus gan pašreizējai, gan nākošajām paaudzēm;
  • nodrošināt pārtikas ražošanai nepieciešamo citu neatjaunojamo dabas resursu mērenu patēriņu;
  • līdz minimumam samazināt lauksaimniecības ietekmi uz citiem ekosistēmas komponentiem;
  • nodrošināt saražotās produkcijas kvalitāti, nekaitīgumu, drošumu, ražošanā izmantot no ētikas viedokļa pieņemamas metodes, sevišķi jau attiecībā uz mājdzīvniekiem [1]

Augsnes izmantošana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā 2016. gadā lauksaimniecībā izmantotā zeme bija 1930,6 tūkstoši hektāru, no tiem 1288 tūkstoši ha sastādija aramzeme, 635,1 tūkstoši ha pļavas un ganības. Latvijā augsni izmanto dažādu kultūru audzēšanai.[2]

Augsni apdraudošie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erozija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erozija ir augsnes virskārtas nonešana vai noskalošana. Lietus lāsēm krītot uz zemes, tās atdala augsnes daļiņas. Šīs ietekmes pakāpe ir atkarīga no krītošo lietus lāšu lieluma un krišanas ātruma. Atdalītās augsnes daļiņas aiztek lietus radītajā ūdens straumē. Daļa šo daļiņu aizpilda augsnes poras, noblīvējot augsnes virsmu. Erozija rodas, ja nokrišņu intensitāte pārsniedz ūdens infiltrācijas ātrumu augsnē.[3]

Sablīvēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spiežot uz augsnes virsmu, notiek augsnes sablīvēšanās. Sablīvēšanās rezultātā samazinās augsnes porainība un caurlaidība. Augsnes poras tiek noslēgtas, traucējot ūdens un gāzu apmaiņu augsnē, un tādējādi radot ūdens un skābekļa trūkumu augsnē. Tiek traucēta sakņu augšana.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Augsnes ilgtspējīga izmantošana un aizsardzība.
  2. «Lauksaimniecībā izmantojamās zemes izmantošana».
  3. 3,0 3,1 «Augšņu degradācijas procesu, augsni saudzējošu lauksaimniecības paņēmienu un ar augsni saistītu politikas pasākumu sasaiste».

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]