Ledus kauja

Ledus kauja
	Daļa no Livonijas krusta kariem
	; Ledus kaujas vieta ir atzīmēta uz ziemeļiem no Pleskavas (Pskov).
Datums	1242. gada 5. aprīlis
Vieta	Aizsalušā Peipusa ezera austrumu krasts
Iznākums	Novgorodas karaspēka uzvara, Livonijas ordenis noslēdza miera līgumu ar Novgorodas republiku.
Karotāji
Novgorodas zeme (Zelta Ordas vasaļvalsts)	Livonijas konfederācija; Tērbatas bīskapija; Dānijas karaliste
Komandieri un līderi
Novgorodas kņazs Aleksandrs	Tērbatas bīskaps Hermanis
Spēks
ap 4 000	ap 200 jātnieki kopā ar 300-400 kājniekiem, ; vismaz 1000 igauņu zemessargu
Zaudējumi
nezināms skaits	ap 500 vāciešu (ap 20 ordeņa brāļu) un daudz igauņu

Ledus kauja, arī Peipusa ezera kauja (vācu: Schlacht auf dem Eise, krievu: Ледовое побоище, igauņu: Jäälahing) notika 1242. gada 5. aprīlī uz aizsalušā Peipusa ezera ledus starp Livonijas konfederācijas un Zelta Ordai pakļautās Novgorodas republikas karaspēkiem Ziemeļu krusta karu laikā.

Kaujas priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1236. gada 22. septembrī Zobenbrāļu ordenis bija cietis pilnīgu sagrāvi karā pret lietuviešiem, žemaišiem un zemgaļiem (Saules kauja) un ar Romas pāvesta atļauju 1237. gada 14. maijā tika pievienots Vācu ordenim, izveidojot autonomu Livonijas ordeni. Novgorodas karaspēks 1240. gada 15. jūlijā bija uzvarējis zviedru sirotājus kaujā pie Ņevas upes (Ņevas kauja) divdesmitgadīgā karavadoņa kņaza Aleksandra Jaroslavoviča vadībā, kas vēlāk nodēvēts par Ņevas Aleksandru. Tomēr pēc strīda ar Novgorodas bajāriem karavadonis tika izraidīts no valsts, kas kalpoja par vienu no iemesliem Tērbatas bīskapa Hermaņa no Bukshēvdenas vadītā Livonijas karaspēka iebrukumam Pleskavas zemē un Ingrijā 1240. gada rudenī. Tērbatas bīskapija jau ilgstoši bija iesaistīta karos ar Novgorodas republiku, tagad tajos tika iesaistīts arī Livonijas ordenis un Dānijas karaļa vasaļi Ziemeļigaunijā.

Livoniešu karaspēks, kas sastāvēja no bruņiniekiem un igauņu kājniekiem, ātri vien ieņēma Izborskas un Pleskavas pilis un Koporji, kurā uzbūvēja mūra pili. Kad tie tuvojās Novgorodai, tās veče steigšus atkal aicināja kņazu Aleksandru vadīt tās karaspēku. Turpmākās karadarbības laikā 1241. gadā novgorodieši atguva Pleskavas un Koporjes pilis. Vācu ordeņa spēkus tolaik bija novājinājusi apvienotā kristiešu karaspēka sakāve 1241. gada 9. aprīlī pret mongoļiem pie Ļegņicas Silēzijā (Ļegņicas kauja), kurā piedalījās arī Vācu ordeņa un Templiešu ordeņa bruņinieki.

Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novgorodieši 1241. gada pavasarī nolēma uzbrukt Livonijas ordeņa cietoksnim Izborskā. Tomēr livonieši uzveica uzbrucēju priekšpulku un apmēram 200 jātnieki kopā ar 300-400 kājniekiem un vismaz 1000 igauņu zemessargiem devās novgorodiešiem pakaļ pāri vēl aizsalušajam Peipusa ezeram uz tā austrumu krastu. Lai novērstu livoniešu karaspēka uzbrukumu Pleskavai no ziemeļu puses, novgorodiešu karavadonis Aleksandrs Ņevskis 5. aprīlī kopā ar vismaz 3000 karavīriem devās pretī uzbrucējiem uz ledus pie Kraukļakmens salas. Pirmie novgorodiešu karapulka centram, veidojot ķīli, uzbruka livoniešu jātnieki, atspiežot tos līdz krastam. Novgorodiešu flangi izturēja spiedienu un bruņinieki nokļuva ielenkumā. Tad kaujā iesaistījās Aleksandra Ņevska jātnieku družina un noslēdza bruņiniekiem izeju no "maisa". Kaujas noslēgumā novgorodiešu jātnieki ar garajiem pīķiem norāva ielenktos livoniešus no zirgiem un nodūra uz ledus. Daudzi esot arī ielūzuši trauslajā ledū, jo tas nav izturējis cieši kopā saspiesto bruņinieku smagumu. Pēc Novgorodas hronikas ziņām kaujā esot krituši 500 vāciešu un neskaitāmi igauņu kājnieki. Gūstā esot saņemti 50 dižciltīgi bruņinieki.

Kaujas nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaudētās kaujas rezultātā Livonijas ordenis 1242. gada vasarā noslēdza miera līgumu ar Novgorodas republiku, atteikdamies no turpmākiem plāniem iekarot Ingriju un Pleskavu. Robeža starp ordeni un republiku tika noteikta pa Narvas upi un Peipusa ezeru, kas vēl šobrīd ir robeža starp Igauniju un Krieviju.
Uzvarētā kauja vēl vairāk palielināja kņaza Aleksandra Ņevska prestižu krievu kņazistēs, kas tajā laikā atradās Zelta ordas pakļautībā. Viņa dēlam Daniēlam Aleksandrovičam tika izlēņota tolaik vēl maznozīmīgā Maskavas dalienas kņaziste, kas pamazām kļuva par jaunās Krievijas cara valsts vēsturisko aizmetni.
Aleksandru Ņevski krievu ortodoksā baznīca iecēla svēto kārtā. Pēc tam, kad Rīgu 18. gadsimtā ieņēma Krievijas karaspēks, toreizējā Aleksandra ielā tika uzcelta Aleksandra Ņevska baznīca.
Rīgā dzimušais padomju kinorežisors Sergejs Eizenšteins 1938. gadā uzņēma leģendāro vēsturisko filmu "Aleksandrs Ņevskis", kurai mūziku komponējis Sergejs Prokofjevs. Ar filmas palīdzību mēģināja uzlabot Sarkanās armijas kaujas spējas Ziemas karā pret Somiju un 2. Pasaules karā pret Ass valstīm.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Basil Dmytryshyn, Medieval Russia 900-1700. New York: Holt, Rinehart and Winston, 1973.
Terrence Wise, The Knights of Christ. London: Osprey Publishing, 1984.
David Nicolle, Lake Piepus 1242. London: Osprey Publishing, 1996.
John France, Western Warfare in the Age of the Crusades 1000-1300. Ithaca, NY: Cornell University Press, 1999.
Terry Gore, Military Heritage, August 2005, Volume 7, No. 1, pp.28-33, ISSN 1524-8666.