Animācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Animācija ir fotografētu attēlu secīga rādīšana noteiktā ātrumā un noteikta lieluma fiksētā kadrā, lai panāktu kustības ilūziju. Animācijas filma (fotogrāfiju sekvence) parasti tiek rādīta ar ātrumu 24 kadri sekundē (parasti kadri tiek dublēti - tātad zīmēti tiek 12 kadri sekundē), kas ir pietiekami, lai mūsu acs neredzētu kadru maiņu (mirgošanu) un uztvertu atsevišķus attēlus kā vienu, kurā attēlota objekta kustība. Kustības ilūzija ir iespējama pateicoties mūsu redzes īpatnībām. Tiek lietots arī jēdziens multiplikācija. Šo principu izmanto arī kino.

6 kadru animācija (lēkājoša bumbiņa)

Animācijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viktorijas laikmeta zootropa kopija

Par animācijas pirmsākumiem var uzskatīt alu glezniecību paleolītā ap 30 000 p.m.ē. (piem.: Altamiras ala Spānijā), kuros pirmatnējie mākslinieki, piezīmējot skrienošiem buļļiem vairākas kājas, visticamāk mēģinājuši panākt kustības ilūziju.

Kustīgās bildes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Animācija jeb filma sastāv no daudziem kadriem. Šo atsevišķo kadru pirmsākumi meklējami divu bilžu kustības apvienojumā - šis princips tika izmantots taumatropā (angļu: thaumatrope), ko pirmoreiz demonstrēja Pīters Marks Rodžets (Peter Mark Roget) Londonā 1824. gadā. Taumatrops kļuva par populāru rotaļlietu un parasti tas bija apaļš kartona gabaliņš, kuram abās pusēs uzzīmēti dažādi attēli (piemēram: zieds un vāze) un, kustinot abās pusēs iestiprinātās gumijas aukliņas, divi attēli saplūst vienā attēlā (attiecīgi: zieds vāzē).

Vēlāk parādījās fenakistiskops jeb stroboskops. 1834. gadā Viljams Horners (William George Horner) demonstrēja Bristolē savu darinājumu: zootropu, kas ir cilindrs, kura iekšpusē ievietota lente ar zīmējumiem (piemēram cilvēks dažādās kustības fāzēs), augšpusē ir savdabīga perforācijas lente, kas ļauj acij fiksēt kadru un rada kustības ilūziju. Ar šo aparātu palīdzību varēja veidot jau garākas animācijas sekvences par diviem taumatropa kadriem.

Projektors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis (384 - 322 p.m.ē.) ir minējis efektu, kas līdzinās projektoram: tumšā telpā, kuras ārsienā izveidots mazs caurumiņš, uz pretējās sienas projicējas ārpusē redzamā ainava. Renesanses laikā (piem.: Leonardo da Vinči (1452-1680)) mākslinieki lietoja projektora paveidu, lai precīzi uzzīmētu perspektīvi. Ap 17. gs jezuītu priesteris Kirhners (Athanasius Kirchner) uzskicēja ierīci "magia catoptrica" zināmu arī kā "magic latern", kas ir mūsdienu diapozitīvu projektora priekšgājējs.

Kamera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1872. gadā Edvards Meibridžs fotografējot nejauši atklāja filmēšanas principu: secīgi nofotografējot daudz kadrus pēc kārtas viņš ieguva zirga skriešanas sekvenci - vēlāk viņš nofotografēja vēl vairākas kustību sekvences un projicēja tās caur zoopraksiskopa un "magic latern" apvienojumu. 1882. gadā E.Meibridža nofilmētā materiāla ietekmēts Etīna Mareija izgatavoja "gunstock camera" - savdabīgu šaujamieroci filmu uzņemšanai.

View From the Window at Le Gras (1826), Nicéphore Niépce. Pirmā zināmā fotogrāfija, kas uzņemta ārpus telpām.

Animācijas tehnikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīmētā (klasiskā) animācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīmētās animācijas kadri sākumā tiek zīmēti uz papīra un tad zīmējuma kontūras tiek pārzīmētas uz speciālas animācijas plēves , tad izkrāsotas un pēc tam katrs kadrs tiek nofotografēts. Parasti plēves tiek izmantotas līmeņos: atsevišķā līmenī kustīgie tēli un atsevišķā līmenī fons. Lielākā daļa 20. gadsimtā tapušo animācijas filmu ir zīmētās animācijas (piemēram: R.Stiebras un A.Bērziņa filma "Kabata"(1983)).

Leļļu animācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leļļu animācijā tiek izmantotas lelles un dekorācijas - lai panāktu kustības ilūziju lelles tiek kustinātas un fotografētas (piemēram: Arnolda Burova leļļu animācija "Pasaka par vērdiņu" (1969)).

Aplikācijas animācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aplikācijas animācijās izmanto aplikācijas: parasti no papīra izgrieztas detaļas, kas tiek kustinātas uz plakanas virsmas un tad fotografētas pa kadram.

Digitālā animācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Datoranimācija

Digitālā animācija pilnībā tiek taisīta ar datora palīdzību. Tā var būt gan 3D, gan 2D animācija.

Latvijas animācijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas animācijas pamatlicējs ir Arnolds Burovs (1915-2006). 1966. gadā Arnolds Burovs Rīgas Kinostudijā izveidoja pirmo leļļu filmu studiju. Tajā pašā gadā viņš uzņēma pirmo Latvijas leļļu animācijas filmu "Ki-ke-ri-gū". Savas dzīves laikā Latvijas animācijas klasiķis nofilmējis ap 40 filmu ("Dauka" (1968), "Bums un Piramidons" (1969), "Pasaka par vērdiņu" (1969), "Kozete" (1977) "Si-si-dra" (1977), "Bimini" (1981) un citas) .

1969. gadā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš nofilmē pirmo animāciju aplikācijas tehnikā.

1983. gadā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš nofilmē pirmo zīmēto (klasisko) animāciju.

Izmantotā literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Beckerman H., "Animation: the whole story", 2003. gads

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]