Apgaismības laikmets

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par laikmetu Eiropā. Par citām jēdziena Apgaismība nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Racionālisma artefakts

Apgaismība bija filozofiskās domas attīstības posms Eiropā, kas radās 18. gadsimtā un ievērojami ietekmēja tā laika izglītotās aprindas.

Radās cilvēku dabisko tiesību (t.i. dzīvība, brīvība, īpašums) teorija, kas sludināja pilsoņu līdztiesību varas priekšā un to, ka valsts vara (likumdošana, tiesu vara, izpildvara) ir dalīta.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apgaismības pamatus lika XVII gs. filozofijas un zinātnes (īpaši matemātikas) attīstība, tai ir tieša saistība ar humānismu un reformāciju XVI gs.

Apgaismības filozofijas spilgtākā izpausme bija racionālisms, cilvēka prātu aicināja meklēt atbildi uz visiem sabiedrības un pasaules attīstības jautājumiem. Vēstures literatūrā sastopams arī viedoklis, ka apgaismes filozofu loks bija visai šaurs, viņu idejas savstarpēji stipri atšķīrās, bet ietekme uz plašākiem sabiedrības slāņiem bija minimāla - šīs idejas sabiedrību ietekmēja caur izglītotiem monarhiem, kas tās bija pieņēmuši. Savukārt apgaismību kā atsevišķu laikaposmu var izdalīt tikai tāpēc, ka šai laikā zināšanas sāk strauji ieņemt nozīmīgāku vietu cilvēku vērtību sistēmā.

Apgaismības tendences stimulēja tas, ka tradicionālās attiecibu formas sāka bremzēt tālāku valstu attīstību. XVI un XVII gs. reformācija un kontrreformācija neapšaubāmi bija spēcīgāks, visaptverošāks process, un līdz pat XVII gs. otrajai pusei laicīgajām vērtībām bija otršķirīga loma. Interese par laicīgajām vērtībām strauji pieauga XVIII gs. un bija cieši saistīta ar filozofiskām atziņām. Šī laika domātāji, veidojot savas filozofiskās teorijas, balstijās uz prāta jēdzienu, ar kura palīdzību centās skaidrot pasauli un sabiedrību. Jaunās filozofiskās nostādnes stipri ietekmēja matemātikas attīstība, kur visa teorija bija cieši saistīta ar prāta darbību. Gan Renē Dekarts, Baruhs Spinoza, Georgs Leibnics, Izaks Ņūtons, gan Džons Loks un Tomass Hobss bija cieši saistīti ar matemātikas teoriju.

Apgaismības filozofijas dažādās izpausmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglijā parādījās deisms - filozofiska sistēma, kura noslēdza reformāciju ar atziņu, ka prāts var būt saistīts ar ticību un ticības atklāsmi, nenonākot pretrunās.

Dž.Loks un T.Hobss akcentēja cilvēku sabiedrības attīstību, saistot to ar līgumu sistēmu; uzsvēra, ka cilvēkam ir individuālā brīvība, bet tautai ir augstākā vara, ko tā ir tikai uzticējusi monarham. Francijā Fransuā Voltērs, Monteskjē, Ruso ļoti lielu uzmanību pievērsa tieši sociālo problēmu risinājumiem utt. Viņi, studējot vēsturi, apkopoja un uzsvēra tos faktorus, kuri ietekmēja vienas vai otras valsts likumdošanu: klimatu, cilvēku raksturu, reliģiju, valsts uzbūves tradīcijas u.c. Domā, ka Monteskjē "Likumu gars" (1748.) bijis pagrieziena punkts valsts un tiesību teorijas attīstībā. Par galveno kategoriju viņi izvēlējās prātu un noraidīja visu, kas bija pretrunā ar racionālo (nenoliedzot emocijas). Šiem filozofiem bija visai sarežģītas attiecības ar Romas katoļu baznīcu.

Vācu apgaismības filozofi (Lesings, Herders u.c.) lielāku akcentu lika nevis uz problēmu un situācijas analīzi, bet uz to risinājumu; nevis uz tīru prātu, bet gan vairāk uz cilvēka emocionālo sfēru. Lesings akcentēja un teorētiski pamatoja reliģiskās tolerances teorētiskos aspektus (tā vēl joprojām bija viena no svarīgākajām sociālajām problēmām).

Apgaismība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izcilākie Rīgas literāti un izglītotākie patricieši no 1750. gadiem pulcējās ap brāļiem Bērensiem, no kuriem ietekmīgākais bija lieltirgotājs, rātskungs un saimnieciskās tiesas prezidents Johans Kristofs Bērenss (1729-1792). Viņa draugu lokam piederēja Domskolas rektors un inspektors Johans Gothelfs Lindners, mācītājs Gotlībs Šlēgels, Johans Kristofs Švarcs un grāmtizdevējs Johans Frīdrihs Hartknohs (1740-1789). Rīgas un Jelgavas tā laika sabiedrību spēcīgi ietekmēja arī rakstnieks un filozofs Johans Georgs Hāmanis (1730-1788), saukts par "Ziemeļu magu" un Johans Gotfrīds fon Herders (1744-1803), kas Rīgā izveidojās par vēlāk slavenu dzejnieku, teologu un filozofu. Kurzemes hercogistes zemnieku, vēlāk visu latviešu izglītības jomā apgaismības idejas izplatīja Sēlpils un Sunākstes mācītājs, latviešu laicīgās rakstniecības dibinātājs Gothards Frīdrihs Stenders ("Vecais Stenders", 1714-1796).

Viņu idejas tālāk attīstīja Rīgas liceja skolotājs, vēlāk konrektors (no 1801) Johans Kristofs Broce (1742-1823), rakstnieks un publicists Garlībs Helvigs Merķelis (1769-1850) un luterāņu mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777-1826).