Reformācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Protestantu reformācija bija XVI gs. notikusī kustība, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā, un kuras rezultātā notika baznīcas šķelšanās un izveidojās vairākas konfesijas, kuras pastāv arī mūsdienās, kā luterānisms, reformisms, prezbiteriānisms, anabaptisms, anglikānisms un citas.

Par reformācijas oficiālo sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri, kad augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pienagloja savas 95 tēzes, vērstas pret indulgenču tirdzniecību, pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm.[nepieciešama atsauce]

Reformatoru pamatprasības pamatiezīmes:

  • Bībeli var lasīt un izprast katrs;
  • cilvēks pats atrod ticībā savas dvēseles glābšanu, tāpēc nav nepieciešamības pēc svētbildēm, mūku ordeņiem, gavēņiem, baznīcas hierarhijas un tās laicīgajiem īpašumiem;
  • pār sabiedrību valda laicīgā vara, pār dvēseli - Dievs, savukārt mācītājs ir no draudzes vidus izvēlēts dievkalpojumu vadītājs;
  • dievkalpojumu jānotur draudzes dzimtajā valodā;
  • starp Dievu un cilvēku nevar būt nekādu citu starpnieku.

Reformācijas priekšnoteikumi un cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Protestantu reformācija brieda līdz ar Baznīcas hierarhu aizvien lielāku iesaistīšanos laicīgajā dzīvē un politikā. Eiropas sabiedrībā, tajā skaitā lielā daļā pašas garīdzniecības brieda neapmierinātība par daudzu augsta līmeņa Baznīcas hierarhu izlaidīgo dzīves veidu, greznību, visatļautību, slinkumu, kas arvien vairāk diskreditēja Baznīcu kopumā un grāva tās reputāciju. Piemēram, Eiropā klīda sašutuma pilni nostāsti par pāvestu Aleksandru VI (1492.-1503.), kurš izcēlās ar neslēptu tieksmi uz zeltu, dārglietām, kāršu spēli un sievietēm. Viņš vairāk šķita norūpējies par savu ārlaulības bērnu karjeru, nekā Baznīcas priekšrakstu ievērošanu [1]. Ja šādu rīcību atļāvās pats pāvests, ko tad varēja sagaidīt no zemāka līmeņa Dieva kalpiem.

Baznīcas tradicionālā mācība un spirituālā prakse izraisīja krīzi intelektuālajos garīdziniekos un lajos. Pāvestu sekulārās pretenzijas un teologu sausā sholastika mudināja lajus un garīdziniekus meklēt jaunu pietāti pret Dievu. Pāvestu acīs šādi meklējumi bija ķecerīgi. Vēlajos viduslaikos sastopam daudzus vienus no otra neatkarīgus laju un garīdzinieku mēģinājumus reformēt reliģisko dzīvi, kā arī eksperimentēt ar jaunām reliģiskām formām.

Sākot ar albigojiem, katariem, valdiešiem, begīniem un beghardiem 13. gs. līdz lolardiem un husītiem 15. gs., laju reformatoriskajām reliģiskajām kustībām bija kopējs mērķis: reliģiska vienkāršība, atgriešanās pie pirmssākumiem. Viņi visi vēlējās reliģiju, kurā valdītu īsta pašuzupurēšanās, kādu radīja Jēzus Kristus un pirmo mācekļu piemērs.

Lielu problēmu radīja piekoptā prakse, pārdot augstākos Baznīcas amatus vairāksolīšanā, turklāt atbrīvojot hierarhus no dzīvošanas rezidencē. Nav jābrīnās, ka vietējā reliģiskā dzīve pamira. Vēlajos viduslaikos reti kāda pilsēta nesūdzējās par savu bīskapu, abatu un prelātu slikto vadību, naudas politiku un konkubinātu. Draudzes jau bija skaļi protestējušas pret baznīcas netaisnīgo naudas politiku ilgi pirms tam, kad Mārtiņš Luters publicēja savu slaveno apsūdzību „Vācu nācijas kristīgai aristokrātijai” (An den christlichen Adel deutsher Nation 1520.).

Īsi pirms Reformācijas īpaši populāra bija atlaidu pārdošana, kam bija jāatbrīvo dvēseles no reliģiska soda purgatorijā, un ne tikai paša pircēja dvēseli nākotnē, bet arī mirošo tuvinieku dvēseles. Arī pret šo naudas vākšanas veido ļaudis bija protestējuši pirms Lutera. Attiecīgo zemju laicīgie valdnieki nepretojās atlaižu pārdošanai, ja daļa ienākumu nonāca viņu kasēs. Kamēr ienākumi palika uz vietas, viss bija kārtībā, bet, kad sāka pārdot atlaidas tālejošākiem mērķiem, piemēram, Svētā Pētera katedrāles būvei Romā, pret kuru Luters protestēja, vispārējā pretestība pieauga gluži ekonomisku iemeslu dēļ. Atlaižu pārdošana turpinājās, līdz vietējie laicīgie valdnieki nebija atraduši labāku veidu, kā iegūt ienākumus no reliģijas. Un šāds jauns un efektīvs līdzeklis radās pavisam drīz: Reformācija atļāva klosteru slēgšanu un Baznīcas īpašumu konfiskāciju.

Viduslaikos baznīcas un civilie likumi piešķīra garīdzniekiem īpašas personas un īpašuma tiesības. Baznīcām un klosteriem kā svētām vietām nebija jāmaksā nodokļi un jāpilda citi likumi. Tās bija vietas, kurās valdīja „svēts miers” un kuras deva patvēruma tiesības. Apgrūtināt garīdziniekus ar tādiem pienākumiem kā militārais dienests, pilsētas vārtu sargāšana u.c. līdzīgiem pilsoņa pienākumiem bija aizliegts. Laji, lai arī kādu amatu vai stāvokli tie ieņemtu, nevarēja tiesāt garīdziniekus, kas bija vidutāji starp pilsoņiem un Dievu. Tāpēc garīdzinieki baudīja „vietas imunitāti” (baznīcas īpašumiem nav jāmaksā nodokļi, un tiem ir patvēruma tiesības) un „personas imunitāti” (garīdzniecību nevar tiesāt civilās tiesās).

Nozīmīgs faktors bija vēlajos viduslaikos izplatītais humānisms un izglītības līmeņa pieaugums sabiedrībā, galvenokārt pilsētās, kur līdzās skolām latīņu valodā, radās skolas, kur mācības notika tautas valodā. Jau 1382. gadā Džons Viklifs pārtulkoja Bībeli angļu valodā, tomēr baznīca šo tulkojumu pasludināja par ķecerību.[1]

Reformācijas priekšvakarā izdeva rīkojumus, kas sašaurināja šīs tiesības. Likumi mēģināja regulēt jaunu baznīcas īpašumu iegūšanu. Tāpat tie mēģināja regulēt patvēruma tiesības, jo bieži tās traucēja tiesu darbību. Bija arī mēģinājumi piemērot nodokļa likumus baznīcas īpašumiem. Laicīgā valdība vairs necieta baznīcas iejaukšanos politiskās un administratīvās funkcijās.

Mārtiņš Luters un vācu reformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu reformācijas centrā atradās Mārtiņš Luters.

Konflikta sākumu izraisīja t.s. „jubilejas atlaides”, kuras izsludināja pāvests 1517. gadā, lai savāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles restaurācijai Romā. Saksijā to organizēja Maincas arhibīskaps Albrehts, kas reizē bija arī Magdeburgas bīskaps, un Augsburgas baņķieris Fuggers. Atlaidas pārdeva pieredzējis atlaidu pārdevējs slavenais sprediķotājs Janis Tecels.

Sākotnēji Luters neuzstājas pret Romas katoļu baznīcu un pāvesta institutu; viņš protestē pret viņam pašam - augustīniešiem - atņemtajām tiesībām tirgot indulgences (vācu zemēs indulgenču tirdzniecības monopols tikko kā bija pārdots ebreju banķieru Fugeru bankai, kas par tās tehnisko realizāciju maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņiem procentus no ienākumiem.) Romas kūrija sākumā nepievērš uzmanību ķildām ap indulgenču tirgošanos, taču tirdzniecībā ieinteresētie vietējie baznīcas tēvi un dominikāņi ir sašutuši par augustīniešu (Lutera) pretenzijām uz viņu jauniegūto biznesu un aktīvi uzbruka Luteram. Savukārt Luters meklēja Bībelē argumentus savām tēzēm, un šajos meklējumos nāca pie jauniem atklājumiem un atziņām, kas padarīja lielāku plaisu starp viņu un Baznīcu. Lutera acīs apšaubāmas kļūst ne tikai Baznīcas tiesības piedot grēkus, bet arī pats pāvesta varas harismātiskums, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte.

Pāvests sākumā centās Luteru vest pie prāta mierīgā ceļā, taču tas atteicās ierasties Itālijā uz bīskapu tiesu (1518. gadā viņa pretinieki izvirza apsūdzību ķecerībā). Saksijas kūrfirsts Fridrihs pieprasīja izskatīt visas apsūdzības uz vietas. 1519. gadā Leipcigā notiek disputs starp teologu Eku un Lutera piekritēju Karlstadtu, kurā iejaucās arī pats Luters. Te viņš disputa karstumā apšaubīja gan pāvesta, gan koncilu nemaldību, kas jau bija ķecerība.

1520. gadā tika publicēta pāvesta bulla, kurā pavēlēts sadedzināt Lutera grāmatas un draud Luteram un tā piekritējiem uzlikt Baznīcas lāstus, ja tie konkrētā laikā neatsacīsies no saviem maldiem; ja tas nenotiks, pēc šī termiņa notecēšanas, laicīgās varas pārstāvjiem piedraudot ar interdiktu, tika pavēlēts Luteru arestēt un nosūtīt uz Romu. Sākās atklāts konflikts un savstarpēji apvainojumi starp Luteru un Romas kūriju, līdz 1520. gada 10. decembrī pie Vitenbergas pilsētas vārtiem viņš publiski sadedzina pāvesta bullu. Lutera uzsaukumi tā atbalstītājos iesaista gan firstus, kas cer iedzīvoties uz baznīcas īpašumu rēķina, gan bruņiniekus, kam klerikāļi riebj principā, gan pilsētniekus, uz kuru naudas lādēm Baznīca vienmēr metusi kāru aci, gan laicīgā inteliģence, kurai riebj mūku neizglītotība un liekulība, gan zemniekus, kuriem apnicis dot desmito tiesu.

Jau 16. gs. 30. gados Lutera sekotāji izveidoja reģionālās konsistorijas, kurās darbojās teologi un advokāti, kas pārraudzīja un vadīja jauno protestantu baznīcu. Filips Melanhtons bija kustības garīgais vadonis. Protestantisms ātri izplatījās Dānijā un Zviedrijā, un pat dažās Polijas provincēs. Ar 1555. gada Augsburgas miera līgumu bija panākta savstarpēja vienošanās, sekojot principam: cuius regio, eius religio (kurš valda, tas arī nosaka reliģiju). Anabaptisti un kalvinisti netika iekļauti šajā līgumā. Anabaptisti atkāpās, taču kalvinisti organizēja paši savu revolūciju visā Ziemeļeiropā

Žans Kalvins un Ženēvas reformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. gadsimta otrajā pusē kalvinisms nomainīja luterānismu kā dominējošo protestantu kustību Eiropā. Kalvinisti ticēja dievišķai predestinācijai un individuālai atbildībai sabiedrības pārorganizēšanā pēc Dieva plāna. Kalvinisti kļuva dedzīgi reformatori un centās pārveidot cilvēku sabiedrību tā, lai sieviešu un vīriešu ārējā rīcība atbilstu iekšējai ticībai.

Vācu sociologs Makss Vēbers savā darbā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” (1904.) saka, ka šī īpatnējā pašpaļāvības un pašdisciplinēta aktīvisma kombinācija radīja ētiku, kas stimulēja un nostiprināja agrīno kapitālismu, cieši saistot kalvinismu un vēlāko puritānismu ar kapitālistiskās sabiedrības attīstību.

Kalvins piedzima garīdzniecībai tuvā ģimenē, saņēma šim garam atbilstošu izglītību, taču nostājās reformatoru pusē. 1534. gadā viņš piedzīvoja, ka viņa „spītīgo sirdi mācīja pats Dievs”. Kalvins sava Ženēvas protestantisma garā izveidoja teokrātisku valsti. Viņa grāmata „Kristīgās baznīcas institūti” ieņem svarīgu vietu protestantu teoloģijā.

Kalvins un viņa sekotāji vēlējās uzlabot sabiedrības morāli. Viņš domāja, ka ticība nav saistīta tikai ar prātu, tā maina katra cilvēka darbību un saskaņo to ar Dieva likumu. Dieva izredzētajiem jādzīvo tā, lai tas labpatiktu Dievam. Kalvins pūlējās šo mērķi sasniegt ar konsistorijas palīdzību, kura sastāvēja no vecākajiem un mācītājiem un kuru vadīja 4 sindiki. Konsistorija ieviesa stingru tikumisku disciplīnu un sodīja katru morālu un reliģisku pārkāpumu: par neiešanu uz baznīcu — 2 sū soda naudas, par „nešķīstu dzīvošanu” — sešas dienas pie ūdens un maizes un 60 sū soda naudas. Vēlāk ļaudis sodīja arī par Kalvina un konsistorijas kritizēšanu.

Skat. arī Miķeļa nakts

Katoļu reformācija un kontrreformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reformācija nepārsteidza Baznīcu, jo arī pašā baznīcā regulāri notika iekšējas reformas, kurus veica koncili. Baznīcas atbilde uz reformāciju ievadīja katoļu reformāciju, kas sākās ar Trentas koncilu (1545.-1563.). Koncila īstenotās reformas attiecās uz baznīcas iekšējo disciplīnu: tika ierobežota baznīcas amatu un citu reliģisku īpašumu pārdošana, bīskapi kas nedzīvoja savās diecēzēs, bija spiesti atgriezties savās vietās, lai tur piedalītos reliģiskajā dzīvē. Nekādas doktrinālās maiņas netika ievestas. Baznīca palika pie labajiem darbiem kā žēlastības vairošanas līdzekļa, septiņiem sakramentiem, maizes pārvēršanas miesā, vīna aizlieguma lajiem, garīdznieku celibāta, purgatorija realitātes, svēto, relikviju un svētbilžu kulta, kā arī atlaidu pārdošanas.

Taču ar koncila lēmumiem visā katoļu Baznīcā pieauga arī centralizācija, tā kļuva vēl konservatīvāka. Daudz stingrāka kļuva arī attieksme pret to, ko katoļu baznīca uzskatīja par ķecerību. Tā, 1557. g. tika ieviests tā sauktais Indekss — aizliegto (ķecerīgo) grāmatu saraksts. Kā obligāta katru nedēļu tika noteikta piedalīšanās misē. Koncils noteica arī stingrākus ierobežojumus kristībām, kā arī precībām. Tika pārtraukta indulgenču tirdzniecība.

  • 1540. gadā tiek oficiāli atzīts Jezuītu ordenis (dib. 1534.g.) ar Ignāciju no Lojolas vadībā - izmantoja dzelzs disciplīnu un zinātnes sasniegumus Romas katoļu baznīcas stiprināšanai, Eiropā daudz spēka veltīja kontrpropagandai un rekatolizācijai.
  • Tika aktivizēta sv.inkvizīcijas darbība.
  • 1536. gadā tiek izdota bulla (pāvests Pāvils III) par protestantu izslēgšanu no baznīcas.

Reformācija un politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīcas ideoloģiskās vienotības sabrukums sašķēla lielāko Eiropas sabiedrības daļu arī politiski. Protestanti sāka masveidā dedzināt raganas un citus citādi domājošos, vajāt katoļus. Katoļi atbildēja ar to pašu. Eiropa sašķeļas divās politiskās nometnēs: katoļu zemes valda Habsburgu dinastija, bet pret Habsburgiem orientētās zemes un valdnieki pieņem reformāciju. Sākas 30 gadu karš u.c. ticības kari, kuros Eiropa ieslīgst uz 100 gadiem, paralizējot ekonomisko un kultūras attīstību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rubenis, Andris. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. Zvaigzne ABC. Rīga. ISBN 5-405-01417-6 168.lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. - Rīga: "Karogs", 1995, 205.-210.lpp.
  • Лютер. Избранные сочинения. - СП-Б. 1994

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]