Benedikts Spinoza

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Benedikts Spinoza
Benedict de Spinoza
Benedikts Spinoza
Personīgā informācija
Dzimis 1632. gada 24. novembrī
Amsterdama, Karogs: Nīderlande Nīderlande
Miris 1677. gada 21. februārī (44 gadi)
Hāga, Karogs: Nīderlande Nīderlande
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija Racionālisms
Galvenās intereses Ētika, Metafizika
Idejas Panteisms, intelektuālā un garīgā brīvība.
Ietekmējies no Dekarts, Avicenna, Aristotelis
Ietekmējis Hēgelis, Kārlis Markss, Arturs Šopenhauers, Gotfrīds Leibnics, Gēte

Benedikts Spinoza (ivritā: ברוך שפינוזה, portugāļu: Bento de Espinosa, latīņu: Benedictus de Spinoza; 1632. gada 24. novembrī1677. gada 21. februārī) bija holandiešu filozofs, kurš 1656. gadā tika izslēgts no ebreju reliģiskās kopienas par brīvdomību. Lai gan viņš tika audzināts ortodoksāli ebreju ticības garā, 24 gadu vecumā viņš tika izraidīts no ebreju sabiedrības par brīvdomību. Šis notikums viņu pamudināja mainīt vārdu no ebrejiskā Baruha uz latīnisko Benediku. Spinozu pēc tam nepieņēma neviena reliģiskā draudze, un viņš bija spiests pamest pilsētu. Spinozam nācās atteikties gan no mantojuma, gan no Heidelbergas Universitātes profesora vietas, gan arī no Londonas Zinātniskās biedrības[nepieciešama atsauce] biedra nosaukuma, sākot nodarboties ar optisko stikla slīpēšanu un pulēšanu, gūstot šajā nozarē ievērojumus panākumus. Savas dzīves laikā Spinoza publicēja tikai divus darbus Dekarta filozofijas pamati (1663) un Reliģiski politiskais traktāts (1670). 1677. gadā tika izdots Spinozas darbs Ētika, bet Īss traktāts par Dievu tika atrasts tikai 1852. gadā. Spinoza bija panteists, kas identificē dabu ar Dievu. Spinoza apšaubīja Svēto Rakstu vēsturi un uzskatīja, ka tie ierobežo domas brīvību. Viņš aizsāka t.s augstāko kritiku, kas īpaši uzplauka 19. un 20. gadsimtā.

Spinoza, tāpat kā daudzi citi izcili filozofi, bija daudzpusīgs, apdāvināts un erudīts. Ģimenes apstākļu dēļ viņš bija apguvis spāņu un portugāļu, kā arī holandiešu un ebreju valodu, turklāt prata rakstīt latīniski. Spinoza bija kompetents ne tikai Bībeles studijās, viņš labi pārzrināja arī matemātiku un tā saukto ''jauno zinātni'', nopietni studējot Kopernika, Keplera, Galileja, Hobsa un Dekarta darbus.Patstāvīgi apguvis zināšanas par mikroskopiem un teleskopiem, viņš bija soli priekšā savam laikam, jo ļāva apzināties '' jaunās zinātnes" sniegtās plašās tehnoloģiskās iespējas. Var teikt, ka savā filozofijā Spinoza mēģināja vienā veselumā sakausēt savas daudzpusīgās zināšanas. Filozofu ļoti iespaidoja zinātne. Droši vien tādēļ viņš pārņēma Dekarta uzskatu, ka vienīgais veids, kā celt stabilu zinātnisko zināšanu ēku, ir, balstoties uz neapstrīdamām premisām, veidot loģiskus secinājumus. Tomēr viņš apszinājās, ka Dekarta filozofija neatrisina problēmas. Ja visa realitāte sastāv no divām substancēm- materiālās un garīgās substances jeb saprāta, kā gan iespējams, ka prāts telpā pārvieto matēriju? Dekarta risinājums bija tik acīm redzami vājš, ka viņa sekotājs to neuzskatīja par apspriešanas vērtu. Spinoza bija patiesi tikumisks un dziļi reliģiozs cilvēks, tāpēc viņu mulsināja jaunās zinātnes izraisītās pretrunas. Ja visas realitāte ir deduktīvas sistēmas paraugs un visu tajā pastāvošo un notiekošo iespējams loģiski atvasināt no acīmredzami vienkāršām premisām, kāda vieta šajā sistēmā ir etniskajiem apvērsumiem un gribas brīvībai? Kā iespējama morālā izvēle, gribas brīvība vispār, ja viss ir zinātniski determinēts? Šie jautājumi nodarbināja vēl daudzu domātāju prātus laikā no 17. līdz 20. gadsimtam. Spinoza uzskatīja, ka Dievam ir jābūt visur un visā.[1]

Sociālie uzskati

Līdzsvars, perspektīva un iecietība ir atziņas, kas visprecīzāk raksturo Spinozas sociālo un politisko filozofiju. Viņa dzīves laikā publicētajā grāmatā "Teoloģiski politiskais traktāts" uztverta vārda un domas vērtība. Spinoza uzskatīja, ka runas brīvība ne tikai nav pretrunā ar sabiedrisko kārtību, tā pat ir tās nozīmīgs priekšnoteikums. Šīs atziņas mūsdienās ir neatņemama liberālo uzskatu sastāvdaļa, un tieši Spinoza pirmais to formulēja modernā izpratnē. Viņaprāt, saprātīgi pārvaldītā sabiedrībā "katrs var domāt, ko vien vēlas, un teikt,ko domā", un " īstie miera grāvēji ir nevis brīvdomātāji, bet tie, kas brīvā valstī tiecas ierobežot un kontrolēt domas brīvību". Spinozas galvenais darbs "Ētika" ir veidots līdzīgi ģeometrijas mācību grāmatai. Katras idejas izklāsts sākas ar definīcijām un aksiomām, tad seko argumenti un tās beigas - simboli QED, kas nozīmē," ko arī vajadzēja pierādīt". Tieši ar šo saīsinājumu noslēdzas arī katra Eiklīda nemirstīgā darba "Elementi" nodaļa. Šāds izklāsta veids atspoguļo no Dekarta pārņemto uzskatu, ka pareizā izziņas veida pamatā ir matemātiska metode. "Ētiku" bieži vien min kā piemēru filozofu centieniem visu izskaidrot galīgas, pabeigtas sistēmas ietvaros. Eklīda darba uzbūves principu lietojums apgrūtina lasīšanu. Turklāt daudzi loģiskie secinājumi ir saprotami tikai laika kontekstā un nav pašsaprotami mūsdienās. Piemēram, pieņēmumu par Dieva eksistences neapšaubāmību mūsdienu cilvēks var nepieņemt par patiesu. Tomēr tas neizmaina grāmatas vērtību.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Braiens Megi, Filozofijas vēsture. Tulkojusi Elīna Dzalbe.(Rīga: Zvaigzne ABC, 2000),90.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Braiens Megi, Filozofijas vēsture. Tulkojusi Elīna Dzalbe.(Rīga: Zvaigzne ABC, 2000),94-95.