Autobuss

Vikipēdijas lapa
Autobuss

Autobuss Mercedes-Benz Citaro O530L Rīgā.

Pamatinformācija
Izmanto Kopš 1801. gada (tvaika dzinējs)
Kopš 1886. gada (elektrodzinējs)
Kopš 1894. gada (iekšdedzes dzinējs)
Pielietojums Sabiedriskais transports
tehniskais transports
Infrastruktūra Ielas braucamā daļa
Dzinēja tips Iekšdedzes dzinējs
Elektrodzinējs
Gāzes dzinējs
Izmantošana

Autobuss (saīsinājums no automobilis omnibuss) ir liels mehāniskais transportlīdzeklis, kas paredzēts liela daudzuma (vairāk nekā 8) cilvēku pārvadāšanai. Atšķirībā no trolejbusa un tramvaja, autobusam nav vajadzīgi iekārtie kabeļi un sliedes. Autobusi, kas īsāki par 5,5 metriem un kuros ir no 9 līdz 16 pasažieru vietām tiek saukti par mikroautobusiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais autobuss ar iekšdedzes dzinēju.

Pasaulē pašu pirmo autobusu uzbūvēja Ričards Trevitiks 1801. gadā, tā demonstrācija notika 24. decembrī Kembornā, Kornoulā (Anglija). Tā bija automašīna ar tvaika dzinēju, kura varēja vest 8 pasažierus.

Pirmais elektriskais autobuss 1886. gadā parādījās Londonā. Tā vidējais ātrums bija 11,2 km/h.

Pirmais autobuss ar iekšdedzes dzinēju, kas darbojās ar benzīnu, tika uzbūvēts Vācijā, 1894.—1895. gados rūpnīcā "Benz". Tā ietilpība bija 8 pasažieri un kursēja 15 km starp Vācijas pilsētām Zīgenu, Neftenu un Doicu.

Pirmais pilsētas autobuss ar iekšdedzes dzinēju sāka kursēt 1903. gada 12. aprīlī Londonā.

Autobusu satiksme Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autobusu satiksme Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās autobusu satiksmes līnijas tika atklātas 1924. gadā. Līdz 1938. gadam visas autobusu līnijas piederēja privātiem uzņēmējiem. 19 autobusu līnijās kursēja 151 autobuss, pārvadājot 29,25 miljonus pasažieru. Pašvaldības autobusu sabiedriskā transporta atklāšana notika 1938. gada 1. jūlijā.

Pēc Otrā pasaules kara autobusu satiksme Rīgā bija uz sabrukuma robežas, proti pēc kara 1944. gadā bija palikuši tikai 4 autobusi. 1946. gadā tika dibināts 1. Rīgas autobusu parks, kurš bija Autotransporta ministrijas pakļautībā, bet pēdējos Padomju gados — Rīgas pilsētas izpildkomitejas pakļautībā. Savas pastāvēšanas sākumā tajā bija aptuveni piecpadsmit transportlīdzekļu vienību.

Sākoties satiksmes un infrastruktūras uzlabošanai, 1960. gados tika nomainīts autoparks, no Ungārijas iepērkot Ikarus markas autobusus, kas veica pasažieru pārvadāšanu. Tika pilnveidoti un optimizēti autobusu maršruti. Padomju laikā autobusa biļete pilsētas robežās maksāja 5 kapeikas.

1992. gadā, reorganizējot Rīgas autobusu parku, pasažieru pārvadājumu veikšanai tika izveidoti divi atsevišķi pašvaldības uzņēmumi, autobusu parks "Imanta", kas pasažieru pārvadājumus veica Daugavas kreisajā krastā, un autobusu parks "Tālava", kas pasažieru pārvadājumus veica Daugavas labajā krastā. Ikarus autobusu tehniskais stāvoklis abos jaunizveidotajos uzņēmumos bija ļoti slikts. Pirmie Eiropā ražotie autobusi tika saņemti no Skandināvijas valstīm. Lai atjaunotu ritošo parku iegādājoties jaunus autobusus un uzsāktu tehniskās apkopes centru celtniecību, 1993. gadā uzņēmumi sāka interesēties par Pasaules Bankas kredīta iespējām. 1997. gadā tika parakstīts līgums par aizdevumu, un jau novembrī tika saņemti pirmie 52 Mercedes-Benz autobusi.

1996. gada septembrī eksperimenta kārtībā darbu sāka konduktori. Vēlāk uzņēmumi nolēma konduktorus nodarbināt praktiski visu maršrutu autobusos, izņemot komercekspreša autobusos, kuros konduktora darbu veica autobusa vadītājs. 1997. gadā tika atklāts pirmais komercekspreša maršruts, kas nepieturēja atsevišķās maršruta pieturvietās, tādējādi par nedaudz augstāku biļetes cenu, pasažieriem bija iespēja nokļūt galamērķī ātrāk.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējā saite[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]