Tramvajs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tramvajs
JPG 1761.jpg

Tramvajs Rīgā

Pamatinformācija
Izmanto Kopš 1882. gada (zirgu tramvajs)
Kopš 1899. gada (elektriskais tramvajs)
Pielietojums Sabiedriskais transports pilsētas un piepilsētas robežas. Retāk izmanto starppilsētu satiksmei . (Sk. Silēzijas tramvajs, Polija)
Infrastruktūra Sliežu ceļš, kontakttīkls
Ātrums 15 - 120 km/h
Izmantošana

Tramvajs (angļu: tram - vagons, rati; way - ceļš [P 1]) ir pilsētas sliežu sabiedriskā transporta veids, parasti ar elektrodzinēju, kas tiek lietots pilsētās pasažieru pārvadāšanai noteiktajos maršrutos. Tāpat tiek dēvēta ekipāža un atsevišķs šī transporta veida vagons.

T.s. zirgu tramvaji parādījās 19. gadsimta beigās. Pēc tramvaju uzplaukuma laikposmā starp pasaules kariem sākās šī transporta veida panīkums, taču kopš 20. gadsimta beigām tramvaju popularitāte ievērojami pieaug.

Lielāko daļu tramvaju darbina elektriskā strāva, kas tiek pievadīta pa gaisa kontakttīklu ar strāvas uztvērēju palīdzību, tomēr tiek ekspluatēti tramvaji, kuri barojas no trešās sliedes un akumulatoru tramvaji.

Bez elektriskajiem pazīst arī tramvajus ar vilcējzirgu jeb konkas, trošu jeb virves tramvajus (funikulieri) un dīzeļtramvajus. Agrāk tika ekspluatēti pneimatiskie tramvaji, tvaika tramvaji, ka arī tramvaji ar benzīna dzinēju.

Ir arī piepilsētas, starppilsētu, sanitārie un kravas tramvaji.

Tramvajs Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais zirgu vilces tramvajs Latvijas teritorijā bija Rīgas tramvajs, kuru atklāja 1882. gada 23. augustā. Pirmo elektriskā tramvaja līniju Latvijā atklāja 1899. gada 18. septembrī Liepājā. Rīgā elektrisko tramvaju ieviesa tikai 1901. gadā (Rīgas 700 gadu jubilejas gadā), tā izmēģinājuma brauciens notika 1901. gada 20. jūnijā plkst. 22 pa maršrutu Aleksandra vārti (mūsdienās Gaisa tilta rajons) — Aleksandra tilts (mūsdienās tilts pār kanālu pie Brīvības pieminekļa). [1]
1912. gada 3. jūnijā atklāja elektriskā tramvaja līniju ĶemeriJaunķemeri. 1913. gadā kursēja 5 tramvaja motorvagoni un 4 piekabināmie vagoni.[2] Tā pastāvēja apmēram 3 gadus — 1915. gadā pirms Pirmā pasaules kara vagonus un iekārtas izveda uz Krieviju, Staraja Rusas pilsētu. 30. gadu sākumā pa vecajām sliedēm kursēja tramvajs ar gazolīna motoru, vēlāk ar dīzeļdzinēju.[3] Līnija pastāvēja līdz 1933. gadam.[4] Pēc Otrā pasaules kara tramvaja vietā atklāja autobusa maršrutu.
Pēc dažiem avotiem, pirmā tramvaja līnija Latvijas teritorijā bijusi zirgu tramvaja līnija IkšķileBaldone[1], jo Ikšķiles dzelzceļa stacija sākusi darbu 1863. gadā un neilgi pēc tam izbūvēts tramvajs satiksmei ar Baldones kūrortu. Vairumā avotu[5][6] minēts, ka no 1863. līdz 1915. gadam starp Baldoni un Ikšķili kursējis diližanss, bet tramvaja satiksmei izmantota šaursliežu dzelzceļa līnija, kuru (kopā ar pārceltuvi pār Daugavu) 1916. gadā kara vajadzībām uzbūvējusi vācu armija. Zirgu tramvajs (saukts par "trulīti"[7]) kursējis, sākot no 1920. gada. 1941. gadā pēc vācu okupācijas sliedes nojauktas.
Daugavpilī pirmo 6 km garo tramvaja līniju, kas vedusi no depo līdz Daugavpils dzelzceļa stacijai, atklāja 1946. gada 5. novembrī.

Zirgu vilces tramvajs bija arī Tukumā kravu pārvadāšanai un Ventspilī pasažieru pārvadāšanai no Ventspils dzelzceļa stacijas līdz Bērnu sanatorijai Baltijas jūras krastā.

Tramvaju satiksme Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1882. gada 23. augustā tiek atklātas pirmās zirgu tramvaja līnijas, kuras apkalpoja 95 zirgi. Rīgu jauna satiksmes veida ierīkošanā apsteidza Liepāja, kur jau 1899. gadā sāka darboties pirmā elektriskā ielu dzelzceļa līnija Baltijā. 1900. gadā tika nodibināta Rīgas tramvaju akciju sabiedrība un pirmais elektriskais tramvajs pa Aleksandra ielu (tagad Brīvības iela) sāka kursēt 1901. gada 23. jūlijā.

No 1901. līdz 1914. gadam tika uzbūvētas 10 jaunas tramvaju līnijas ar aptuveno kopējo garumu 50 kilometri, tādējādi 1914. gadā darbojās 16 tramvaju līnijas. Vislielākie pasažieru pārvadājumi pirmskara periodā bija 1913. gadā, kad kopējais pasažieru skaits sasniedza 52, 1 miljonus pasažieru. 1915. gadā 9 tramvaju līnijas sasniedza Sarkandaugavu, Ķeizarmežu (tagad Mežaparks), Strazdumuižu, Kuzņecova fabriku (Porcelāna rūpnīca Dienvidu tilta rajonā) kā arī Bišumuižu.

Pirmskara Latvijas laikā, pēc Pirmā pasaules kara, pasažieru pārvadājumi ar tramvaju samazinājās. 1928. gadā darbojās 9 tramvaju līnijas un tika pārvadāti 48, 2 miljoni pasažieru. Pēc Otrā pasaules kara kopējais tramvaju līniju skaits un to garums būtiski nepalielinājās, bet notika kvalitātes uzlabošanas pārmaiņas. Divasu vagoni tika nomainīti pret četrasu vagoniem, kā arī pazeminājās braukšanas tarifi.

Attīstoties trolejbusu un autobusu satiksmei, 1950. un 1960. gados sāka dominēt uzskats, ka tramvajs ir vecmodīgs un atmirstošs satiksmes līdzeklis. Šajos gados tika likvidētas tramvaju līnijas Rīgas galvenajās maģistrālēs, izņemot Krišjāņa Barona ielu. 1980. gados sākās tramvaju satiksmes atdzimšana. Palielinājās pasažieru pārvadājumu apjoms, kā arī tika izbūvēta jauna tramvaju līnija uz Imantu.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēc vienas no versijām nosaukums tramvajs radies no ratu nosaukuma, kuri paredzēti ogļu transportēšanai Lielbritānijas šahtās

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 G. Kušķis. Tramvajs - ne tikai Rīgā. Žurn. Mājas viesis. 2004, №9.
  2. Кемери, часть 2-я (krieviski)
  3. Ķemeru tramvajs (krieviski)
  4. Ķemeru kūrortam – 170
  5. Sajūti skaistumu, ripojot pa Ogres rajonu!
  6. Baldones tramvajs (krieviski)
  7. Latvijas pagasti. 1. daļa. A/S Preses nams, 2001, 93. lpp.