Dagerotipija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dagerotipijas obskura kameras Parīzes Mākslas un Amatniecības muzejā

Dagerotipija ir pats pirmais atklātais fotogrāfiska attēla iegūšanas veids. Tā nav tradicionālā fotogrāfija, bet pozitīva attēla iegūšana uz apsudrabotas vara plates, kas īsi pirms uzņemšanas apstrādāta ar jodu, lai iegūtu gaismjutīga sudraba jodīda slānīti. Gaismas iedarbībā tajā rodas slēptais attēls, ko attīsta dzīvsudraba tvaikos un fiksē ar nātrija tiosulfāta šķīdumu. Ar dagerotipijas metodi iegūtu attēlu sauc par dagerotipu.

Dagerotipiju izgudroja franču mākslinieks un dizainers L. Ž. Dagērs 1838. gadā. Viņš prezentēja savu atklājumu Francijas Zinātņu akadēmijas komisijai 1839.gada 9. janvārī. Francijas valdība izsniedza izgudrotājam patentu[1].

Dagerotipija bija populāra apmēram desmit gadu laikā pēc tās izgudrošanas un tika samērā ātri izkonkurēta ar ambrotipiju, ferotipiju un vēlāk ar klasisko fotogrāfiju. Šī metode bija sarežģīta un darbietilpīga, padarot to dārgu un maz pieejamu plašai sabiedrībai. Turklāt attēla uzņemšanas process bija vairāk piemērots arhitektūras un dabas ainu iemūžināšanai, nekā portretam, jo ilga vairāk par 30 minūtēm, kuru laikā objektam bija jāpaliek nekustīgam. Visbeidzot, galvenais bija negatīva trūkums, kas neļāva pavairot attēlu.

Latvijā pirmais dagerotips tika uzņemts 1840.gadā, tas attēloja Jelgavas augstskolas "Academia Petrina" ēku (tagad Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs)[2].

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]