Fotogrāfija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Fotoaparāts - ierīce, ar kuru iegūst fotogrāfijas

Fotogrāfija (grieķu: φως (phos) - gaisma, γραφή (grafè) - rakstīšana) ir attēlu iegūšanas tehnoloģisks process, apkopojot un fokusējot atstarotos elektromagnētiskos starus uz gaismjutīgu materiālu, piemēram, uz fotofilmu vai uz elektrisko sensoru. Tātad attēli tiek iegūti gan ķīmiskā, gan elektroniskā veidā. Šādā veidā iegūtus attēlus sauc par fotogrāfijām vai arī saīsinātā formā vienkārši sauc par foto.

Tehnika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar optiskās sistēmas palīdzību, precīzāk, ar objektīva palīdzību, no objekta izstarotā vai atstarotā gaisma nonāk uz gaismjūtīga materiāla, piemēram, fotofilmas.

Fotouzņēmumus veic ar fotoaparātu, manipulējot optisko sistēmu, t.i., regulējot apertūru un slēdža ātrumu (ekspozīciju), fokusu, krāsu filtrāciju, fokusa attālumu, ekspozīcijas kompensāciju u.c. Pēc tam ļauj gaismai vai citam starojumam nonākt uz fotofilmas, CCD vai CMOS matricas.

Šīs manipulācijas ir savstarpēji saistītas. Gaismas apmērs, kurš sasniedz gaismjūtīgo materiālu, proporcionāli mainās līdz ar slēdža ātrumu, lēcas apertūru un lēcas fokusa attālumu, kurš savukārt mainās līdz ko lēca tiek fokusēta vai ir ticis izdarīts optiskais palielinājums (zoom). Vairāki objektīvi šīs izmaiņas veic paši. Tātad, mainot kādu no optiskās sistēmas parametriem, tiek mainīts gaismas daudzums, kuram būs ļauts sasniegt gaismjūtīgo materiālu.

Slēdža ātrumu mēra sekundes daļās.

Apertūru apzīmē "f" skaitlis, kurš ir proporcionāls fokusa attālumam pret apertūras diametru. Tas nozīmē - jo mazāks "f" skaitlis, jo lielāks apertūras diametrs, līdz ar to uz gaismjūtīgā materiāla nokļūst vairāk gaismas. Standarta apertūras skala ietver sekojošu iedaļu rindu - 1, 1.2, 1.4, 2, 2.8, 4, 5.6, 8, 11, 16, 22, 32, 64, 128 utt. Attīstoties digitālajai tehnikai apertūras atvērumu rinda tika ievērojami paplašināta uz starpvērtību rēķina (piemēram, f/7.1) un no daudziem digitālajai tehnikai paredzētajiem objektīviem pazuda apertūras iestādīšanas gredzens, tā funkcijas ir nodotas vienotajam elektroniskās vadības blokam.

Vienai ekspozīcijai ir iespējamas vairākas slēdža ātruma un apertūras kombinācijas. Piemēram, f/8 uz 1/125 no sekundes un f/4 uz 1/500 no sekundes objektīvā ielaidīs vienādu daudzumu gaismas. Tik un tā šī kombinācija ietekmē galarezultātu. "Asuma dziļumu" ietekmē apertūra. Asuma dziļums nosaka, cik lielā attāluma intervālā no objektīva objekti būs fokusēti. Jo mazāks "f" skaitlis, jo izplūdušāki būs objekti fonā un/vai priekšplānā, tomēr arī viss attēls būs mazāk ass. Izmantojot lielākus slēdža ātrumus kustīgie objekti attēlā var izskatīties "izsmērēti".

Šī ir būtībā tikai puse no visa procesa, līdz bilde būs taustāma, jo galarezultātu arī ietekmē pieeja un metodes attīstīšanas procesā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēla projicēšana obskura kamerā bija pazīstama jau kopš 15. gs. (Leonardo Da Vinči). 16.-18.gs. būvēja portatīvas obskura kameras, kurās izmantoja objektīvus, spoguļus, diafragmas. Īsāk sakot, jau pirms fotogrāfijas atklāšanas eksistēja primitija fotoaparāti. Gaismas iedarbība uz dažādām vielām bija pazīstama jau sen, tikai to parasti skaidroja nepareizi (ar gaisa vai siltuma iedarbību). Sudraba sāļu gaismjutību izskaidroja vācu zinātnieks Johans Heinrihs Šulce 1727. gadā. Vairāki izgudrotāji 18. un 19. gs. mēģināja iegūt attēlu, ievietojot primitīvus gaismjutīgus materiālus obskura kamerā, tātad pēc būtības veica fotografēšanu (terminu fotogrāfija ieviesis angļu astronoms Sers Džons Heršels 1839. gadā). Lielākos panākumus guva Žozefs Nisefors Njepss, kurš 19. gs. 20. gados ieguva "heliogrāfiskus" attēlus uz platēm, kuras bija pārklātas ar asfaltu, lavandas eļļu un gvajaksveķiem.

Neviena no šīm metodēm nebija piemērota praksei, jo attēlu varēja iegūt, veicot stundām ilgu eksponēšanu. Gaismjutīgākus materiālus atrast neizdevās. Sudraba sāļu gaismjutību (tā nav pārspēta arī mūsu dienās) neprata izmantot, jo nebija atklāta latentā attēla attīstīšanas iespēja. To 1835. gadā nejauši atklāja Njepsa kompanjons Luijs Dagērs. Fotogrāfijas rašanos parasti saista ar 1839. gada 19. augustu, kad franču fiziķis Dominiks Fransuā Arago Parīzes Zinātņu akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā sēdē ziņoja par Dagēra un Njepsa izgudrojumu. Dagerotipija ātri izplatījās visās civilizētajās valstīs, sakarā ar plašo pieprasījumu pēc portretiem.

Viljamss Fokss Talbots 1841. gadā patentēja atšķirīgu, praksē izmantojamu metodi attēla iegūšanai - kalotipiju (uz papīra, kas bija apstrādāts ar sudraba sāļu šķīdumu, izgatavoja negatīvu, no kura varēja iegūt neierobežotu skaitu kopiju). Kalotipija plaši neieviesās tāpēc, ka Dagērs par savas metodes popularizēšanu rūpējās vairāk, kā arī tāpēc, ka abas šīs metodes drīz aizstāja labāki paņēmieni. 1851. gadā angļu zinātnieks Frederiks Skots Ārčers izgudroja mitrās kolodija fotoplates jeb ambrotipus, ko gatavoja fotogrāfi paši neilgi pirms fotografēšanas[1][2]. 1871. gadā anglis Ričards Medokss ieteica izmantot sausās fotoplates ar želatīnā disperģētiem sudraba halogenīdiem. Tās pēc dažiem uzlabojumiem sāka plaši lietot. 1873. gadā Hermans Fogels atklāja metodi, kā fotomateriālus padarīt gaismjutīgākus (sensibilizēt). 1887.g. amerikāņu izgudrotājs Džordžs Īstmens ieteica izmantot fotofilmu ar lokanu nitrocelulozes pamatni, bet dažus gadus vēlāk sāka mehanizēt fotomateriālu ražošanu.

Apmēram 100 gadu laikā fotomateriālu gaismjutība palielinājās desmitiem tūkstošu reižu. Uzlabojās attīstīšanas metodes, fotoaparātu un objektīvu konstrukcija. 19. gs. beigās no fotogrāfijas atdalījās patstāvīga nozare - Kinematogrāfija. Tomēr joprojām pastāvēja šāda problēma - attēls bija tikpat liels, cik mēdijs, tātad, lai varētu iegūt normāla izmēra fotogrāfiju, vajadzēja neērti lielus fotoaparātus. Līdz XX gs. 20. gados tika izgudrota fotofilma, kādu to pazīstam šodien, kā arī Oskars Barnaks, kurš uzkonstruēja fotoaparātu, kas izmanto 35 mm fotofilmu. Tas piešķīra fotogrāfijai lielu vienkāršību, pieejamību un pats galvenais - mobilitāti. Piedevām šis gadsimts ievadīja krāsainās fotogrāfijas ēru.

1970. gadā tika sperts pirmais solis pretī digitālajai fotogrāfijai. Firma "Bell" kontstruēja pirmo fotoaparātu, kas izmanto CCD matricu. 1972. gadā "Texas Instruments" ziņo par pirmo patentu fotoaparātam, kas neizmanto fotofilmu un kurā par skatu meklētāju izmanto televizora ekrānu. 1973. gadā firma "Fairchild Imaging" izgatavo pirmo komerciālo CCD čipu ar 100 x 100 pikseļu izšķirtspēju.

Šo CCD 1975. gadā izmatoja Kodak fotoaparātā. To konstruēja izgudrotājs Stīvs Sassons. Kamera svēra 3,6 kg, bija lielāka par tosteri un tai bija nepieciešamas 23 sekundes, lai 100x100 pikseļu lielu, melnbaltu attēlu ierakstītu magnētiskajā lentā. Lai attēls būtu redzams uz ekrāna, bija nepieciešamas vēl 23 sekundes. 1986. gadā "Canon" ar RC-701 prezentēja pirmo komerciālo Still-Video fotoaparātu ar bilžu magnētisko ierakstu, "Minolta" prezentēja Still Video Back SVB-90 fotoaparātam "Minolta 9000" (šo ierīci nomainīja ar fotoaparāta standarta aizmuguri, padarot "Minolta 9000" no analogā fotoaparāta par digitālo SLR fotoaparātu). Attēli tika saglabāti 2 collu disketēs. 1987. gadā sekoja vairāki modeļi no "Canon RC" sērijas, kā arī digitālās kameras no "Fujifilm" (ES-1), "Konica" (KC-400) un "Sony" (MVC-A7AF). Arī "Chinon" izgatavoja CP9-AF - maināmu aizmuguri digitālajai fotografēšanai. 1988. gadā sekoja "Nikon" ar QV-1000C un 1991. gadā - "Kodak" ar DCS sistēmu (Digital Camera System) kā arī "Rollei" ar Digital Scan Pack. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem digitālo fotogrāfiju var uzskatīt par pilnībā ieviestu komerciāli.

Digitālās fotogrāfijas tehnika arī revolucionēja digitālo mākslu, it īpaši izmantojot fotomanipulāciju.

Latvijas fotogrāfijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19.gs.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā fotogrāfija pirmoreiz ienāk jau fotografēšanas tehnikas izgudrošanas gadā - 1839. Vienā acumirklī, jau 1840. gadā, fotografēšana ieņēma lielāku lomu nekā gleznošana. Lai uzņemtu portretu bija jāpavada mazāks laiks, nekā pozējot māksliniekam. Tas bija arī ievērojami lētāk. Pirmās fotodarbnīcas Rīgā, Jelgavā un Liepājā atver iebraucēji, galvenokārt vācieši, nīderlandieši un franči. Galvenokārt tiek bildēti portreti, pa retam arī lauku un pilsētu panorāmas. Līdz 19.gs. sešdesmitajiem gadiem pasaulē un līdz ar to arī Latvijā ir tā saucamais dagerotipu periods (rezultāts ir nevis pozitīvs, bet gan negatīvs).

Par pirmo fotogrāfu latvieti, spriežot pēc bildes datējuma, var uzskatīt Alfonu Bērmani — 1854.g. uzņēmis Smilšu vārtu iekšējo portālu. Sešdesmitajos gados foto apritē ienāca mākslinieki, kuri bija zaudējuši savu klientūru un bija spiesti meklēt citus peļņas veidus, gleznošanu atstājot tikai kā vaļasprieku. Tos arī var uzskatīt par pirmajiem latviešu fotogrāfiem. Latvijas teritorijā novitātes tika ieviestas reizē ar pārējo Eiropu, dažkārt tās tika pieņemtas ātrāk. Viens no sešdesmito gadu populārākajiem fotogrāfiem bija liepājnieks A. Kisners (viņam bija savs fotoateljē «Kisners un dēls»). Viņu var uzskatīt arī par Liepājas sešdesmito līdz astoņdesmito gadu hronistu. Vēl ievērojami fotogrāfi: Liepājā — Osvalds Lange, brāļi Gessau, Kārlis Šulcs, L. Meiers, E. Jakubovičs. Fotogrāfi dažkārt iegūtos uzņēmumus krāso ar akvareļiem un tirgo kā skatu kartītes. Sešdesmito gadu sākumā Rīgā jau strādāja ap 20 fotodarbnīcu — lielākoties Vecrīgā. Ir ziņas, ka arī Daugavpilī bijušas dažas. Lai gan fotodarbnīcu skaits ar katru gadu strauji pieauga, vēl 1888. gadā Liepājas eļļas fabrikas degšanas fotogrāfijā redzams, ka lielāku interesi izraisa fotogrāfs ar savu milzīgo aparātu, nevis ugunsgrēks.

Līdz ar kolodija emulsijas izgudrošanu tika atmesta dagerotipijas metode un attēlus sāka retušēt, izskaistināt līdzināt un pat pārveidot. Kā nerakstīts likums bija fotogrāfijas izgatavot tikai vienā eksemplārā, lai gan tehnika pieļāva bezgalīgu foto skaitu. Tādēļ 1860. — 1900. foto cilvēki izskatās kā lelles. Lauku apvidos, īpaši Latgalē, fotogrāfu skaits ir ļoti neliels un pat Rēzeknē, Valmierā un citās ievērojamās pilsētās fotogrāfi kā amatnieki nemaz nav uzrādīti.

20.gs.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par mākslas foto var sākt runāt tikai ar gadsimta miju, kad fotogrāfu rindās ienāk Mārtiņš Buclers, Artūrs Dulbe, Jānis Rieksts, Jānis Sarkangalvis, Andrejs Saulītis, Lūcija Kreicbergs-Alutis, Mārtiņš Lapiņš, Emīlija Mergupe, Roberts Johansons un Vilis Rīdzinieks. Fotogrāfija uzplauka visā Eiropā. Tautskolotāju Mārtiņu Bucleru var droši saukt par gandrīz visu tuvāko četrdesmit gadu ievērojamo fotogrāfu skolotāju.

Kopš tā laika fotogrāfija ir kā žanrs attīstījusies vienmērīgi un bez lielām pārmaiņām līdz pat deviņdesmito gadu beigām. Kā atskaites punktus var minēt vienīgi abus karus, kuri uz laiku ierobežoja fotogrāfu darbību. Pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa Latvijas brīvvalsts laika fotogrāfi tika izsūtīti tāpat kā visi citi kultūras darbinieki. Gandrīz pilnībā tika iznīcināta salonfotogrāfiju kultūra, taču vēlāk to mēģināja atjaunot. Arī fotogrāfi izjuta cenzūras iespaidu — nevarēja bildēt tiltus, jaunas, stratēģiskas ēkas — elektrostacijas, armijas objektus, no gaisa. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem, aizvien biežāk parādījās privātās fotokameras līdz ar to sadzīves fotografēšana no “skatītāja no malas” pārgāja “dzīves notikumu dalībnieka” rokās.

Pašlaik[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašlaik par redzamākajiem fotogrāfiem varētu nosaukt Mārci Bendiku, Leonīdu Tugaļevu, Māru Brašmani, Andreju Grantu, Uldi Briedi un vēl vairākus desmitus lielo avīžu, žurnālu, dažādu salonu, kā arī citās profesijās strādājošus, bet profesionālus fotogrāfus. Protams, profesionāļi nav tikai galvenajās avīzēs un laikrakstos Latvijas Profesionālās Fotogrāfu Asociācijas biedri ir arī Dainis Kārkluvalks. (Talsu Vēstis), Juris Rubenis (Kurzemes Vārds) un citi. Fotogrāfijā ir iestājies ļoti dīvains laiks — digitalizācija — lielākā daļa fotogrāfu ir pārgājuši vai pāriet uz digitālo tehniku. Vairāki to neatzīst — arī daudzi Latvijas Profesionālo Fotogrāfu apvienības biedri — Mārcis Bendiks, Uldis Balga. Tehnikas pieejamība ir palielinājusi fotoamatieru skaitu, taču profesionālo fotogrāfu nišu tas neapdraud, jo to darbs vienalga ir pieprasīts avīzēs, žurnālos un reklāmfirmās.

Izglītību fotogrāfi Latvijā var iegūt vairākās augstskolās — gan Jelgavā, gan Rīgā -, taču fotogrāfu aprindās par nopietnākajām tiek uzskatīta Oslo vai Maskavā iegūtā kino-foto izglītība, jo tur tā ir izkopta vairākus gadu desmitus. Tāpat praksi vai pat kursus iespējams pieteikt pie Latvijas pazīstamākajiem fotogrāfiem.

Starp citu, tieši krievu fotogrāfi ir iecienījuši Latviju un regulāri šeit rīko savus plenērus.[nepieciešama atsauce] Krievijas fotogrāfiem nav sveši tādi vietu nosaukumi kā Tūja vai Skulte.

2007.gada augustā notika unikāls fotopasākums - "Viena diena Latvijā",[3] kuru rīkoja Jānis Krūmiņš, Gunārs Janaitis, Ilmārs Znotiņš un Viesturs Koziols ( fotostudija - "Imagine"). Pasākums parādīja, ka fotogrāfija Latvijā dzīvo un attīstās. Izrādījās, ka Latvija tiešām nevar gausties par profesionālu fotogrāfu trūkumu. Bez šajā sadaļā minētajiem akcijā no Latvijas piedalījās : Aigars Altenbergs, Aivars Borovkovs, Aivars Drāznieks, Aivars Purmals, Andris Tenass, Anrijs Lembergs, Āris Auders, Artūrs Dubrovskis, Boriss Koļesņikovs, Bruno Birmanis, Dainis Kārkluvalks, Gundega Deģe, Haralds Apogs, Ilgvars Gradovskis, Jānis Knāķis, Māris Ločmelis, Normunds Laizāns, Ojārs Lūsis, Pēteris Korsaks, Santa Savisko, Viesturs Koziols, Viesturs Links, Vija Kilbloka, Juris Krūmiņš, Juris Zaļeskis, Andris Šmits, Aivars Liepiņš, Andris Eglītis, Elmārs Rudzītis, Gatis Rozenfelds, Gunārs Binde, Gunārs Janaitis, Gvido Kajons, Ilmārs Znotiņš, Imants Urtāns, Ivars Silis, Jānis Deinats, Jānis Krūmiņš, Jānis Mednis, Juris Kalniņš, Kaspars Goba, Kristaps Kalns, Mārtiņš Plūme, Ojārs Jansons, Oksana Džadan, Oļegs Zernovs, Raimo Lielbriedis, Uldis Briedis, Valdis Brauns, Valts Kleins, Vilhelms Mihailovskis, Vitālijs Stīpnieks, Zigismunds Zalmanis.

Latvijas fotogrāfiju starptautiskās fotoizstādes visregulārāk pārstāv tādi Latvijas fotogrāfi, kā Iveta Vaivode, Alnis Stakle, Arnis Balčus, Reinis Hofmanis un Ieva Epnere.

Fotoklubi un apvienības Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pilsētas Fotoklubs
  • Fotoklubs SIENA
  • Fotoklubs "Rīga"
  • Re Foto
  • Talsu Fotoklubs
  • Tautas Fotostudija Fotast
  • Salacgrīvas Fotoklubs
  • Saldus fotoklubs - ES DARU
  • Foto klubs OGRE
  • Tautas fotostudija "Bauska"
  • Tautas fotostudija "Vidze"

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]