Durbes kauja
Durbes kauja bija viena no izšķirošākajām kaujām Ziemeļu krusta karos (12.-14. gs). 1260. gada 13.jūlijā žemaišu un kuršu karaspēki bez Lietuvas dižkunigaitijas karaļa Mindauga piekrišanas smagi sakāva krustnešus un viņu sabiedrotos prūšus. Savukārt pēc Atskaņu hronikas ziņām gan kuršu, gan igauņu karavīri atteicās piedalīties kaujā. Vācu ordeņa karaspēks tika pilnīgi sakauts, cīņā krita gan Livonijas ordeņa meistars Burhards fon Hornhūzens, gan Vācu ordeņa landmaršals Heinrihs Botels. Pēc kaujas krustnešu karaspēka atliekas, cauri mežiem slapstoties, atgriezās savās pilīs.
Satura rādītājs |
Kaujas rezultāti [izmainīt šo sadaļu]
Pēc Durbes kaujas sākās plaša kuršu sacelšanās un prūšu (Sembas, Nātangas, Vārmes zemes) sacelšanās, kuru militāri atbalstīja lietuvieši un žemaiši. Tikai vairāku gadu desmitu laikā līdz 1290. gadam Vācu ordenim izdevās daļēji atgūt zaudētās zemes. Tomēr sakāves rezultātā neatgriezeniski tika zaudēta pirms tam iekaroto Kursas un Zemgales dienvidu daļu (Ceklis, Silene, Rakte), kas savienoja ordeņa Livonijas daļu ar Prūsijas daļu. Livonijas ordeņa pils Mēmelē (Pilsāts), tagadējā Klaipēda, integrējās ordeņa Prūsijas daļā.
Literatūra [izmainīt šo sadaļu]
- Peter von Dusburg: Chronik des Preußenlandes. Übersetzt und erläutert Klaus Scholz und Dieter Wojtecki, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1984.
- Dedumietis, D., Zeļenkovs, A. Kuršu loma Durbes kaujā. Tēvijas Sargs. 2000., Nr.7. 29.lpp.