Livonija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par teritoriju. Par valstu savienību viduslaikos skatīt rakstu Livonijas Konfederācija.
Gerharda Merkatora Livonijas konfederācijas karte. Parādīts stāvoklis pirms tās sadalīšanas (1561).

Livonija (latviešu: Līvzeme) jeb Māras zeme (latīņu: Terra Mariana vai terra matris) bija 1225. gadā tagadējās Vidzemes, Latgales un Igaunijas dienvidu daļā izveidota suverēna teritorija Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā.

Vēlāk Livonija iekšējo ķildu rezultātā Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas vadībā tika pārveidota par valstu savienību ar metropoli Rīgā, kas tika saukta arī par Livonijas konfederāciju. Tajā ietilpa (pakļaušanas kārtībā) Līvzeme, Letija, Sēlija, Igaunija, Zemgale, Kurzeme un, īslaicīgi, arī Žemaitija. No 1419. gada regulāri tika sasaukti Livonijas landtāgi kā Livonijas konfederācijas augstākais pārvaldes orgāns.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārda etimoloģija, iespējams, saistāma ar somugru liv - smiltis, un igauņu Liivimaa, jo Daugavas līvi bija pirmā kristītā šī reģiona tauta, un to zemēs radās pirmie kristīgās kultūras atbalsta punkti. Tātad apzīmējumu varētu tulkot kā "smilšu zeme", kas saskan ar tās novietojumu gar Rīgas jūras līča piekrasti, Piejūras zemienes smilts augšņu zonā.

Livonijas krusta karu perioda sākumā par Livoniju dēvēja vienīgi 1188. gada 1. oktobrī izveidotās Livonijas bīskapijas teritoriju. Livonijas bīskaps Alberts un ar viņa svētību 1202. gadā izveidotais Zobenbrāļu ordenis pakāpeniski pakļāva ne tikai Daugavas un Gaujas līvu zemes tagadējās Latvijas teritorijā, bet arī latgaļu un sēļu zemes gar Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļiem un sakaliešu un ugauņu zemes tagadējās Igaunijas dienvidu daļā.

Livonijas nosaukums 14.-16. gadsimtā tika lietots kā apzīmējums ģeogrāfiskajam reģionam Baltijas jūras austrumu krastā, kas aptuveni atbilst mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijai. Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma no 17. gadsimta par Livoniju dēvēja Zviedru Vidzemes un Poļu Vidzemes (Latgales) teritoriju. 19. gadsimtā par Livoniju sauca vienīgi Vidzemes guberņas teritoriju. Pēc neatkarīgo Latvijas un Igaunijas Republiku nodibināšanas Livonijas nosaukums kļuva par vēsturisku jēdzienu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Livonijas jeb Līvzemes (vikingu: Iflanti vai Liflandi) vārds pieminēts Trosas rūnu akmens un Vekholmas rūnu akmens uzrakstā un liecina par zviedru vikinga Frejgera (Freygeirr) Livonijas karagājieniem 11. gadsimtā. 1188. gada 1. oktobrī izveidojās Livonijas bīskapija, kuras bīskapiem ar katoļticībā pārgājušo līvu un letgaļu vasaļu palīdzību izdevās pakļaut Jersikas un Kokneses zemes, 1208. gadā sākās arī igauņu zemju pakļaušana. 1214. gada 20. februārī Romas pāvests Inocents III atbrīvoja Livonijas bīskapiju no Brēmenes arhibīskapa uzraudzības. 1218. gadā bīskaps Alberts ieguva tiesības iecelt jaunus bīskapus viņam pakļautajās zemēs, un tajā pašā gadā Daugavas kreisā krasta pakļautajās zemēs tika dibināta Sēlijas bīskapija.

1220. gadā Lundas arhibīskaps paziņoja, ka visa Igaunija piederot Dānijas karalim, pret ko iebilda Livonijas bīskaps Alberts. Dānijas karalis Valdemārs II (1170-1241) dusmās pavēlēja nobloķēt Rīgas tirdzniecību. Nesaņēmis Romas pāvesta Honorija III (1216-1227) atbalstu, bīskaps Alberts piekāpās un 1221. gadā gan Igaunija, gan Livonija tika pakļautas Dānijas karaļa virskundzībai. Pret ko neiebilda arī Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu. 1222. gadā bīskaps Alberts Sāmsalas tikšanās laikā pārliecināja Dānijas karali dot Livonijai suverenitāti. 1224. gadā Livonijas bīskapa pakļautībā tika nodibināta arī Tērbatas bīskapija, 1226. gadā Zemgales bīskapija ar mērķi iekarot visas zemgaļu un žemaišu zemes līdz pat Nemunas upei. Tomēr Albertam I neizdevās iegūt kāroto Livonijas arhibīskapa titulu un viņa diacēzes robežās juridiski ietilpa tikai Līvzeme, Vidzemes latgaļu daļa (Letija) un daļa no Igaunijas.

Par suverēnas Livonijas izveides brīdi uzskatāms 1225. gada 1. decembris, kad Livonijas bīskaps Alberts kļuva par Svētās Romas impērijas firstu. Ar Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas misiju (1224.-1251.) starpniecību 1228. gadā tika nodibināta Sāmsalas-Vīkas bīskapija, bet 1234. gadā Kurzemes bīskapija. Par Livoniju kā reģionu (t.s. Livonijas konfederācija) var runāt kopš 1243. gada 1. oktobra, kad sapulcējušies Rīgā uz kopēju apspriedi, Livonijas zemes kungi, Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapi, kā arī Teitoņu ordeņa vicemestrs, noslēdza valstu sadarbības līgumu. Bīskapa Alberta I sapnis piepildījās tikai pēc viņa nāves 1245. gadā, kad Romas pāvests par arhibīskapa sēdekli izvēlējās Rīgu, kas kļuva par Livonijas metropoli. No šā brīža Livonijas bīskapijas oficiālais nosaukums bija Rīgas arhibīskapija, un tai pakļāvās ne tikai Livonijas bīskapi, bet arī trīs Prūsijas bīskapi.

Līdz 1255. gadam Livonijas jēdziens, lai atšķirtu no Prūsijas, nostabilizējās kā piecu valstu - Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapijas, kā arī Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiju savienības nosaukums.

"Eiropa karaliene" (Europa regina) - alegorisks Eiropas galveno valstu attēlojums 16. gs., kas liecina, ka šajā laikā Livonija (apakšā pa labi) tika uzskatīta par svarīgu Eiropas valsti (Sebastjans Minsters, 1570.)

Jaunajos laikos nosaukumu "Livonija" izspieda lokālie politiskie apzīmējumi, piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogiste, Pārdaugavas hercogiste. Tikai 1790. gadā Vācijā izdotajā Hībnera "Enciklopēdijā" starptautiskā apritē atsāk lietot apzīmējumus latvieši un Latvija nevis Livonijas jeb Vidzemes sakarā, bet attiecinot tos uz visu mūsdienu Latvijas teritoriju.

Cīņa par kundzību Livonijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nesaskaņas dažādu Livonijas politisko spēku (bīskapiju, ordeņa un pilsētu) starpā sākās jau krusta karu laikā 13. gs. Galvenie pretrunu cēloņi bija meklējami jaunkristīto zemju un svarīgāko tirdzniecisko ceļu sadalē. Par īpašu "strīdus ābolu" ordeņa un arhibīskapa attiecībās kļuva Rīgas pilsēta kā nozīmīgākais tirdznieciskais centrs Austrumbaltijā. Turpretī rīdzinieki līdzās ekonomiskajai patstāvībai tiecās iegūt arī politisko suverenitāti, atbrīvojoties no bīskapa (arhibīskapa) vai vēlāk ordeņa virskundzības. Savukārt Livonijas ordeni neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums - lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Jāņem vērā, ka Vācu ordeņa brāļi Prūsijā bija pilnīgi zemes kungi un pakļāvās tikai pāvestam, turklāt viņa ietekme nemitīgi saruka. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai. Cīņa par hegemoniju Livonijā nebija tikai iekšēja, izolēta parādība. To iespaidoja tuvāku un tālāku kaimiņvalstu savstarpējās attiecības un pret Livoniju vērstā politika. Livonijas iekšpolitiku ietekmēja Vācu ordenis, Lietuva, Polija, Dānija, Novgorodas un Pleskavas republika, bet kopš 15. gs. - Maskavija un Zviedrija. Zināma loma Livonijas valstiņu attiecībās bija Hanzas pilsētām un Eiropas lielvarām - katoļu pāvestiem un Sv. Romas vācu ķeizariem. Livonijas valdnieki tāpēc savos konfliktos bieži meklēja ārēju politisku un militāru atbalstu, tādējādi Livonijas ķildās iesaistot ne tikai kaimiņvalstis, bet pat pāvestus un ķeizarus. Par regulāru parādību kļuva ordeņa un bīskapu savstarpējā sūdzēšanās pāvesta kūrijā un pāvestu uzpirkšana. Par galvenajiem sāncenšiem Livonijā kļuva ordenis un arhibīskaps.

Ģeogrāfija (1225)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas krusta karu pirmā posma noslēguma 1225. gadā Livonijas teritoriju apceļoja Romas pāvesta pilnvarotais vicelegāts Modenas Viļums. Pēc viņa diplomātiskās misijas pieturas punktiem var izdarīt secinājumus par viņa iecerētās Terra Mariana valsts administratīvo iedalījumu[1]: 1) Līvu zeme Turaida, kas bija pakļauta bīskapam Albertam. Galvenie centri bija Kubesele, Vitisele un Lēdurga, kur pāvesta legāts līviem noturēja misi; 2) Līvu zeme Metsepole; 3) Idumeja ar jauktu iedzīvotāju sastāvu; 4) Letu zeme Letija - tā katoļu ticībā kristītā zeme, kas pirms ķēniņa Visvalža padošanās bija pakļauta Jersikai; 5) Ugaunija ar galveno centru Otepē pilī; 6) Sakala ar galveno centru Vīlandes pilī, ko pārvaldīja Zobenbrāļu ordenis; 7) Piejūras zemes ("Terra Maritima"), pie kurām piederēja Sontagana un Ridala; 8) Tālavas apgabals ar galveno centru Trikātas pilī, kas agrāk maksāja meslus Pleskavai; 9) Vendu un letu apdzīvotais apgabals ar centru Cēsu pilī, ko pārvaldīja Zobenbrāļu ordenis; 10) Siguldas līvu zeme, ko pārvaldīja Zobenbrāļu ordenis; 11) Rīgas pilsēta, 12) Daugavas līvu zemes, kuras galvenie centri bija Salaspils, Ikšķile, Lielvārde un Aizkraukle; 13) Koknese, kurā dzīvoja vācieši, krievi, leti un sēļi.

Robežas (1225)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā Livonijas kaimiņzemes, kuru sūtņi vai valdnieki ieradās pie Romas pāvesta legāta, 1225. gadā minētas Novgoroda, Viestarda pārvaldītā Zemgale, Visvalža pārvaldītā Jersika, dāņu bīskapu pārvaldītā Rēvele, pagaidām vēl patstāvīgā Sāmsala.

Livonijas reģioni pēc tās sadalīšanas (1561)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma Livonijas kara rezultātā 16. gadsimta beigās sadalītās Livonijas teritorijā izveidojās trīs atšķirīgas provinces:

  • Kurzeme un Zemgale (latīņu: Curlandia et Semigallia, vācu: Kurland und Semgallen, krievu: Курляндия и Семигалия);
  • Igaunija (latīņu: Esthonia, vācu: Estland, krievu: Эстляндия) - mūsdienu Ziemeļigaunijas teritorija.

Pirmo Livonijas karti sastādīja Antverpenes astronoms un matemātiķis Jans Portancijs ap 1570. gadu un tā publicēta Ortēlija un Merkatora atlantos. Pirmo Rīgas aprakstu sniedza Sebastjans Minsters savā enciklopēdiskajā darbā "Kosmogrāfija" (Bāzele, 1544., 1550. g.).

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova Livonijas hronika par Livonijas ģeogrāfiju (1577):

RussowChronicle.jpg

"Igaunijas provincēs atrodas šādas pilsētas un pilis kopā ar viņu miestiem: Harijā - pilsēta un pils Rēvele kopā ar mūku klosteri Pādisu un biskapa pili, sauktu Fegefüer - šķīstītava. Virijā atradās Vezenbergas, Tolsbergas un Borholmas pils; Alentakā - cietokšņi Narva, Ece un Nišlote. Odenpejā jeb Tērbatas biskapijā atrodās pilsēta un pils Tērbata, kopā ar Vernebeķi, Kirienpeju, Oldentorni, Helmeti, Ringeni un Randeni. Jervē atradās Vitenšteinas, Laizas, Oberpāles, Vīlandes, Tarvestes un Karkas pils. Vīkā - [[|Lihula|Leale]]s, Lodes, Hāpsalas pils, Fiķele kopā ar pilsētu un Pērnavas pils. Uz Sāmsalas atradās Arensburgas un Zonenburgas pils, kopā ar viņu miestiem.

Otrā Livonijas galvenā provincē Latvijā, kuŗā ietilpst arī lībiešu zeme, runā citādā valodā, kuŗu igauņi nesaprot. Pilsētas un cietokšņi, kopā ar viņu miestiem, šinī provincē ir: Rīga, Koknese, Cēsis, Valmiera, Lielvārde, Ādaži, Salaspils, Daugavgrīva, Dole, Limbaži, Sēlpils, Alūksne, Daugavpils, Ikšķile, Rauna, Cesvaine, Sigulda, Aizkraukle, Smiltene, Turaida, Krimulda, Gulbene, Saldus, Ludza, Rēzekne, Viļaka, Jaunpils, Straupe, Burtnieki, Trikāta, Rūjiena, Puiķele, Ērģeme, Augstroze, Mujāni, Ērgļi, Bērzaune, Kalsnava un daudz citas.

Trešā galvenā province Kurzeme. Viņā ietilpst arī Zemgale. Šīs provinces iedzīvotāji runā kuršu un lībiešu valodu un dažos apgabalos arī leišu valodu. Daugava ir robeža starp viņiem un latviešiem. Pilis un miesti Kurzemē ir šādi: Jelgava, Kuldīga, Kandava, Dobele, Durbe, Ventspils, Tukums, Jaunpils, Talsi, Grobiņa, Piltene, Engure, Dundaga, Embūte kopā ar miestu Aizputi. Bauskas pils atrodas Zemgalē.

Visās šinīs trijās galvenās provincēs un salās, pilīs un miestos ir tikai 9 pilsētas, mazas un lielas, ap kuŗām ir celti akmeņu mūŗi: Rīga, Rēvele, Tērbata, Narva, Vilande, Pērnava, Cēsis, Valmiera, Koknese. Šīs pilsētas, pilis un viņu miesti atrodās zem ordeņa vadības, un tās apdzīvo un pārvalda vācieši.

Austrumos šai zemei robeža ar maskaviešiem, dienvidos ar leišiem un prūšiem, vakaros viņu apskalo jūŗa, un ziemeļos taisni pāri par jūŗu atrodas Somija".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]