Žemaiši

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltu zemes pirms krusta kariem tagadējās Latvijas, Lietuvas, Krievijas (Kaļiņingradas), Baltkrievijas un Polijas teritorijās. Žemaišu (Samogitians) zemes atradās starp kuršu, skalvju, jātvingu un aukštaišu zemēm.
Žemaišu zeme un tās kaimiņzemes Kursas dalīšanas laikā (1253).

Žemaiši (latīņu: Samaitae, Zamaytae, Samattae, senkrievu: Жмудь; viduslaiku vācu valodā: Sameiten; poļu: Żmudzini) ir Lietuvas rietumos kompakti dzīvojoša lietuviešu tauta, kura runā žemaišu dialektā.[1] Domājams, ka žemaiši bijuši ļoti radniecīgi zemgaļiem, jo arheologiem sagādā grūtības atšķirt vidējā dzelzs laikmeta (5.-8.gs.) zemgaļu un žemaišu apbedījumus. Novads, kurā kopš seniem laikiem dzīvo žemaiši, saglabājies kā nacionāls, etnisks novads. Tas vēl tiek dēvēts par Žemaitiju.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žemaišu apdzīvotā teritorija 13. gadsimtā ietvēra mūsdienu Šauļu apriņķa dienviddaļu un Kauņas apriņķa ziemeļdaļu. Vēlāk žemaišu subetnosā ieplūda arī daļas no karšuviešu, zemgaļu un kuršu tautām.

Žemaišu vēsturiskās zemes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vulfstans no Hedebijas ap 880. gadu savā stāstā par ceļojumu uz Truso pieminējis, ka viena no šajā apgabalā mītošajām tautām ir sarmanti, kas, visticamāk, ir sarmatu cilšu savienībai piederošas cilts apzīmējums. No arheoloģiskiem izrakumiem zināms, ka pēc Lielās tautu staigāšanas izraisītās migrācijas līdz 9. gadsimtam tagadējās Žemaitijas teritorijā dzīvoja zemgaļi (ziemeļaustrumos), kurši (ziemeļrietumos) un karšuvieši (dienvidrietumos). Pēc tam no dienvidaustrumiem ieceļoja kareivīgas žemaišu ciltis, kas izraisīja kuršu migrāciju uz ziemeļiem uz tagadējās Kurzemes teritoriju. Lietuviešu filologs Zigmass Zinkevičs[2] savā plašajā pētījumā par lietuviešu valodas vēsturi rakstīja, ka žemaišu valoda radusies aukštaišu valodai sajaucoties ar kuršu valodu. 11. gadsimtā tapusī Nestora hronika no baltu ciltīm piemin vienīgi lietuviešus (литва), zemgaļus (зимѣгола/зимигола), kuršus (корсь) un letgaļus (лѣтьгола). Pēc 1250. gada sacerētajā ģeogrāfiskajā traktātā “Descriptiones terrarum” žemaišu zeme tiek pieminēta kā nepakļauta "pagānu zeme, kas saukta par Samoitu" (latīņu: terra paganorum que Samoita appellatur) uz ziemeļiem no Sembas un rietumiem no Kursas.

Krusta karu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žemaišu zeme (Samogitia) kā Livonijas sastāvdaļa (Livoniae pars ar tumšāku krāsu kartes augšdaļā) senā Polijas kartē.

Hronikās un katoļu baznīcas rakstos žemaiši dēvēti dažādos vārdos kā Samaiten, Samaitae, Zamaytae, Samattae, Samethi. Livonijas krusta karus aprakstošajās hronikās viņi reizēm tiek saukti par lietuviešiem, bet biežāk par atsevišķu tautu. Žemaišu vārds Indriķa hronikā netiek pieminēts, bet Atskaņu hronikā un Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikā lietuvieši un žemaiši tiek pieminēti kā atsevišķas tautas. Žemaišu vārda nekonsekventa lietošana hronikās ir izskaidrojama, jo viņi epizodiski gan pakļāvās topošās Lietuvas centrālajai varai, gan brīžiem pretojās tai. Žemaišu kunigaiši spēlēja ievērojamu lomu Lietuvas valsts izveides procesā. 13. gadsimta 40.-50. gados liela ietekme žemaišu zemēs bijusi kunigaitim Vikintam. Mūsdienu lietuviešu vēsturnieki domā, ka Vikints vadījis žemaišus Saules kaujā 1236. gadā. Žemaišiem ar kuršu palīdzību Tranaiša vadībā izdevās sakaut krustnešus arī Durbes kaujā 1260. gadā.

Karš ar Vācu ordeni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

14. gadsimtā visa Žemaitija pārvērtās par kaujas lauku starp krustnešiem un lietuviešiem. Brīžiem Vācu ordenim izdevās pakļaut žemaišu zemes, uzvarot lietuviešus 1348. gadā pie Strevas un 1370. gadā pie Rudavas. 1398. gadā Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais uz laiku atdeva žemaišu zemes Vācu ordenim, kas to pārvaldei iecēla īpašu Žemaitijas fogtu. Žemaišu sacelšanās 1410. gadā izraisīja jaunu konfliktu starp Polijas un Lietuvas valstīm no vienas puses un Vācu ordeni no otras puses, kas beidzās ar ordeņa sagrāvi Grīnvaldes (Žalgires) kaujā. Tikai 1422. gada miera līgumā Vācu ordenis oficiāli atteicās no pretenzijām uz žemaišu zemēm.

Latviešu filologi par žemaišu valodu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteris Šmits, atsaucoties uz Atskaņu hronikas autoru, 1927. gadā rakstīja, ka

"žemaiši, kuri nav atdalījušies no leišiem, tiek arī tikai Rīmju chronikā pieminēti un turpat ar piezīmi, ka viņi esot leiši. Par zemgaliešiem ir gan chronikā sacīts, ka pēdējā laikā viņi turējušies kopā ar žemaišiem, bet agrāki viņi veduši arī niknus karus ar leišiem. [..] Robežas starp seno Lietavu un Livonijas ordeņa valsti sakrīt pēc chroniku ziņām zināmā mērā ar cilšu robežām un tā tad bija cēlušās jau priekš vācu ielaušanās Baltijā. Kurši un zemgalieši sagājušies robežās ar žemaišiem, kuri pēc valodas stāv latviešiem tuvāki neka īstie leiši jeb augstaiši. Nav pieņemams, ka šīs žemaišu valodas savādības būtu cēlušās tikai pēdējos gadu simteņos, kad jau īstos latviešus varam saukt par žemaišu kaimiņiem. Ja tad nu kurši un zemgalieši stāvēja starp Vidzemes latviešiem un žemaišiem, tad gan viņi būs laikam pieslējušies tuvāki latviešiem neka augšā minētajiem augštaišiem."

.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Baltu valodas (latviski)
  2. Zigmas Zinkevičius. The History of the Lithuanian Language / transl. by R. Plioplys; with a Foreword by W.R. Schmalstieg. – Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų l-kla, 1996. – XVIII, 333 p.: žml. – ISBN 5-420-01363-0.

Ārējas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]