Zemgale

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par kultūrvēsturisko novadu. Par citām jēdziena Zemgale nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Zemgale
Zemgale LocMap.png
Zemgales ģerbonis
Ģerbonis
Republikas pilsētas: Jelgava
Mājaslapa: www.zemgale.lv

Zemgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kas līdz 2009. gada reformai ietvēra Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajonus, kā arī daļu no Saldus, Tukuma un Rīgas rajoniem. Līdz 14. gadsimta sākumam Zemgales dienvidu robeža gāja caur tagadējās Lietuvas Šauļu un Paņevežas apriņķiem. Mūsdienu Zemgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Zemgales bīskapijas dibināšanas 1226. gadā. Zemgale vēsturiski bija cieši saistīta ar Kurzemes un Sēlijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, tādēļ to robežas ir izplūdušas, tāpat kā robeža ar Vidzemes kultūrvēsturisko novadu Daugavas kreisajā pusē ir vairāk politiski noteikta 13. gadsimtā, dalot Rīgas un Zemgales bīskapijas, nekā kulturāla. Lielākā daļa Zemgales teritorijas ir līdzenums, atšķirībā no pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kuros ir arī augstienes.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008.gada 18.decembrī pieņemtā "LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma" Zemgales kultūrvēsturiskajā teritorijā atrodas viena republikas pilsēta Jelgava un šādi novadi:[nepieciešama atsauce]

Zemgales novads (zaļā krāsā) un pilsētas mūsdienās.
  • Auces novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Auces pilsēta ar lauku teritoriju, Bēnes pagasts, Īles pagasts, Lielauces pagasts, Ukru pagasts, Vītiņu pagasts.

  • Bauskas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Bauskas pilsēta, Brunavas pagasts, Ceraukstes pagasts, Codes pagasts, Dāviņu pagasts, Gailīšu pagasts, Īslīces pagasts, Mežotnes pagasts, Vecsaules pagasts.

  • Dobeles novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Annenieku pagasts, Auru pagasts, Bērzes pagasts, Bikstu pagasts, Dobeles pagasts, Dobeles pilsēta, Jaunbērzes pagasts, Krimūnu pagasts, Naudītes pagasts, Penkules pagasts, Zebrenes pagasts.

  • Engures novads, ko veido šādas agrākās teritoriālās vienības:

Engures pagasts, Lapmežciema pagasts, Smārdes pagasts.

Jaunpils pagasts, Viesatu pagasts.

Elejas pagasts, Glūdas pagasts, Jaunsvirlaukas pagasts, Kalnciema pilsēta ar lauku teritoriju, Lielplatones pagasts, Līvbērzes pagasts, Platones pagasts, Sesavas pagasts, Svētes pagasts, Valgundes pagasts, Vilces pagasts, Vircavas pagasts, Zaļenieku pagasts.

Ozolnieku pagasts, Cenu pagasts, Sidrabenes pagasts.

Rundāles pagasts, Svitenes pagasts, Viesturu pagasts.

Augstkalnes pagasts, Bukaišu pagasts, Tērvetes pagasts.

  • Tukuma novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Degoles pagasts, Džūkstes pagasts, Irlavas pagasts, Jaunsātu pagasts, Lestenes pagasts, Pūres pagasts, Sēmes pagasts, Slampes pagasts, Tukuma pilsēta, Tumes pagasts, Zentenes pagasts.

Bārbeles pagasts, Kurmenes pagasts, Skaistkalnes pagasts, Stelpes pagasts, Valles pagasts, Vecumnieku pagasts.

Zemgales kultūrvēsturiskās teritorijas lokalizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemgales (SEMIGALLIA) teritorija pēc pakļaušanas Livonijas ordenim. Karte satur informāciju par ordeņa iekarojumiem senajās kuršu, zemgaļu un sēļu zemēs 14. gadsimtā līdz pat Varņiem, Pasvalei, Paņevēžai un Ramigalai mūsdienu Lietuvas teritorijā (Joann Portantius, 1573)

Jau kopš 18. gadsimta beigām daudzi vācbaltiešu, latviešu un lietuviešu vēsturnieki, arheologi un valodnieki ir pievērsušies jautājuma par zemgaļu apdzīvotās teritorijas izplatību sendienās. A. Tautavičius savā rakstā "Žemaišu etnoģenēze", pamatojoties uz saviem arheoloģiskajiem izrakumiem, apgalvoja, ka zemgaļu un žemaišu kultūra ir vienotas cilmes un arheoloģiskajos izrakumos konstatētās nelielās atšķirības balstās galvenokārt uz nedaudz atšķirīgajām apbedīšanas tradīcijām.


Zemgales rietumu robeža ar Kursu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusts Bīlenšteins pirmais izteica pieņēmumu, ka Zemgales rietumu robeža ar Kursu esot gājusi pa Vadakstes upi (Ventas pieteka) un Aglonas upi. A. Tautavičius zemgaļu rietumu robežu iezīmēja pa Ventas upi tās augštecē līdz pat Rukuižiai, bet M. Atgāzis par to izplatības rietumu galējiem punktiem sauc Zantes un Ezeres apdzīvotās vietas. I. Vaškevičiūte robžu starp zemgaļiem un kuršiem mūsdienu Lietuvas teritorijā atbīda uz rietumiem līdz Ventas kreisajai pietekai Virvītei (Virvytė).


Zemgales dienvidu robeža ar Žemaitiju un Augštaitiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusts Bīlenšteins uzskatīja, ka zemgaļus no žemaišiem atdalīja meži uz dienvidiem no Sidrabenes (tagad - Kalnelis pie Jonišķiem) un Meškučiem (Meškučiai), bet Zemgales dienvidaustrumu robeža gājusi no Bauskas pa Mūsas upi līdz Paņevežai. J. Puzinas šo robežu vilka pa līniju AkmeneŠauļiRozalimasPumpēni (Pumpėnai)–Birži. M. Alseikaite grāmatā "Balts in the prehistorical times" rakstīja, ka zemgaļiem Lietuvas teritorijā piederēja Saules zeme un Upīte līdz līnijai TauragnaiSvėdasais. R. Volkaite-Kulikauskiene grāmatā "Lithuanians in the 9th–12th century" pauda uzkatu, ka zemgaļu teritorija sākotnēji ir bijusi plašāka, bet līdz 12. gs. žemaiši un aukštaiči tos atspieduši līdz Mūsas upei. A. Tautavičius galējo dienvidu robežu ar žemaišiem iezīmēja ar kapsētām, kas atrodas Vilkančos (Vilkančiai), Vinkšnēnos (Vinkšnėnai) un Račos (Račiai).

Zemgales austrumu robeža ar Sēliju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Augusta Bīlenšteina domām Zemgali no Sēlijas atdalīja mežu josla. Grāmatā "Latviešu vēsture" (Rīga, 1938) iespiestajās kartēs zemgaļu teritorija 1.-4. gs. m.ē. aizņēmusi visu Sēliju, pie kam 13.gs. zemgaļiem piederējusi arī Koknese. A. Tautavičius par zemgaļu izplatības galējo dienvidaustrumu punktu uzskatīja Degešus (Degėsiai), bet apvidū ap Kupišķiem, Rokišķiem un Biržiem ir maz arheoloģisko izrakumu un etniskā robeža ir grūti nosakāma.

Zemgales ziemeļu robeža ar līviem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusts Bīlenšteins rakstīja, ka Zemgale stiepās līdz Rīgas jūras līcim Lielupes ietekas vietā. Grāmatās "The Latvian archaeology" (Rīga, 1926) and "Latviešu vēsture" (Rīga, 1938) iespiestajās kartēs zemgaļu teritorija 1.-4. gs. m.ē. aizņēmusi lielāku gabalu arī gar Rīgas jūras līci un arī vēlākās lībiešu zemes Daugavas labajā krastā, kuras zemgaļi atstājuši 9.-13. gs. Arī M. Atgāzis uzkata, ka zemgaļu zemju ziemeļu robeža sasniegusi Lielstraupes apvidu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Zemgale (valsts)
Pamatraksts: Kurzemes guberņa

Pirmo reizi rakstu avotos Zemgale (Simkala) ir pieminēta rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens pēc 1000. gada m.ē. Pēc senkrievu hronikām zināms, ka 1107. gadā zemgaļi pie Daugmales sakāva iebrukušo Polockas kņazistes karaspēku, kas vēlējās tiem uzspiest meslu atkarību, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus. Upmales zeme (Austrumzemgale) 1219. gadā pieņēma kristīgo ticību un tika iekļauta Sēlijas bīskapijā, bet tās otrais bīskaps Lamberts savu rezidenci 1225. gadā no Sēlpils pils pārcēla uz Mežotni. Zemgales bīskapija tika nodibināta 1226. gadā, un zemgaļu ķēniņš Viestards piekrita atļaut savā zemē sludināt kristīgo ticību, taču pats nekristījās un saglabāja pārvaldību pār savu zemi. Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas karaspēks 1236. gadā iebruka zemgaļu Saules zemes teritorijā, tagadējā Šauļu apriņķī. Apvienotais zemgaļu un žemaišu karaspēks Saules kaujā sakāva krusta karotājus. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, tadēļ Zobenbrāļu ordenis tika likvidēts un izveidots Livonijas ordenisVācu ordeņa daļa. Ar Romas pāvesta rīkojumu par Zemgales bīskapijas dāvināšanu un dalīšanu Rīgas arhibīskaps, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks 1254. gada aprīlī pēc izlozes sadalīja Zemgali trīs daļās. Rīgas arhibīskapam tika Silene un Žagare (vēlāk tika atdotas Lietuvai), Rīgas virsbīskapijas domkapitulam Dobene un Spārnene (vēlāk tika atdotas Livonijas ordenim), bet Vācu ordenim Tērvete un Dobele. Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas 1281. gadā ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili un zemgaļi piekrita maksāt nodevas. Tomēr karadarbība atjaunojās un 1286.-1290. gadā krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji kopā ar zemgaļu karaspēku pārcēlās uz nepakļautajām zemgaļu un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā, kur turpināja cīņas Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka sastāvā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds; Ē.Mugurēviča, K.Kļaviņa komentāri. Vidusaugšvācu un latviešu valodā. Rīga: Zinātne, 1998.
  • Žiemgaliai. The Semigallians. Baltic archaeological Exhibition Catalogue. Lietuvos nacionalinis muziejus, Latvijas Vēstures muzejs, 2005

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]