Ziemeļu krusta kari

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropas karte Ziemeļu krusta karu sākumā (ap 1180).

Ziemeļu krusta kari ir historiogrāfijā lietots apzīmējums vardarbīgai Ziemeļeiropas tautu kristīšanai 12.-14. gadsimtā. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret vendiem. 1171. gadā Romas pāvests Aleksandrs III vēstulē Upsalas arhibīskapam mudināja sākt katolicisma izplatīšanu Somijā. Trešā krusta kara laikā Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189—1191) Lībekas un Brēmenes tirgotāji un mūki izveidoja pirmo kara hospitāli slimo un ievainoto krustnešu kopšanai un ārstēšanai, kas tika nodēvēts par „Jeruzalemes Vācu Svētās Marijas hospitāli". Pēc Akonas ieņemšanas Romas pāvests Celestīns III 1192. gadā šim mūku ordenim piešķīra Augustīniešu mūku ordeņa statūtus.

Pēc tam, kad Romas pāvests Celestīns III 1193. gadā izsludināja krusta karu pret līviem, sākās Livonijas krusta kari, kas tiek uzskatīti par Ziemeļu krusta karu daļu. Tajos aktīvi piedalījās 1198. gada 5. martā Akrā nodibinātais Vācu ordenis. Ziemeļu krusta kari beidzās tikai pēc Lietuvas dižkunigaitijas kristīšanas 1387. gadā.

Iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas krusta karu un Prūsijas krusta karu norise.

Vēsturnieki Ziemeļu krusta karus iedala sekojošos posmos:

Priekšvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1071. gada uzvaras pār Bizantijas impērijas ķeizaru Romānu IV turki seldžuki izveidoja savu lielvalsti, kas historiogrāfijā tiek dēvēta par Lielo Seldžuku impēriju. Turku iekarojumi uz laiku pārtrauca tirdzniecību pa Zīda ceļu no Eiropas cauri Bizantijai uz Ķīnu. 1096. gadā Romas pāvests Urbāns II pēc Bizantijas ķeizara Aleksija I Komnena aicinājuma izsludināja Krusta karu, lai atkarotu Svēto zemi neticīgajiem. Pirmais krusta karš beidzās 1099. gadā ar Jeruzalemes ieņemšanu un sekojošu krustnešu valstu nodibināšanu ar galvaspilsētām Jeruzalemē, Tripolē, Antiohijā un Edesā. Iekaroto zemju aizsardzībai nodibināja Hospitāliešu ordeni (1113) un Templiešu ordeni (1119).

Zīda ceļa tirdzniecības apsīkšana caur Vidusjūras ostām notika vienlaikus ar vikingu tirdzniecības ceļu aktivēšanos Baltijas jūras austrumu krastā, kur kopš seniem laikiem dominēja Gotlandes tirgotāji. Sakarā ar kristietības izplatīšanos dāņu un zviedru vikingi 11.-12. gadsimtā pakāpeniski pārtrauca savus aizjūras sirojumus, kaut arī vēl 1160. gadā senās ticības piekritēji nogalināja zviedru ķēniņu Ēriku IX. 1140. - 1143. gadā sakši Elbas labajā krastā ieņēma pagānu vendu Vagrijas zemi, kur obodrītu apmetnes Ļubices vietā Trāves upes lejtecē nodibināja Lībeku, kas vēlāk kļuva par centru sakšu ekspansijai uz austrumiem.

Pēc tam, kad 1145. gadā seldžuki no jauna iekaroja Edesu, Romas pāvests Eugenijs III izdeva bullu, kurā Francijas karali Luiju VII aicināja doties atkārtotā Krusta karā uz Tuvajiem Austrumiem. Arī vācu ķēniņš Konrāds III nolēma pievienoties karagājienam, bet cieta smagu sakāvi kaujā pie Dorilejas tagadējās Turcijas teritorijā.

Norise[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vendu krusta kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vendu krusta kari

Daļa no sakšu bruņiniekiem konflikta dēļ ar ķēniņu Konrādu III nepiedalījās krusta karagājienā pret turkiem seldžukiem. Tā vietā viņi 1147. gada Frankfurtes reihstāga sanāksmē saņēma atļauju doties krusta karagājienā pret vendu pagāniem tagadējās Mēklenburgas un Brandenburgas teritorijā. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva jaunu krusta karu bullu pret pagāniem aiz vācu zemju robežām, kas pazīstama kā Divina dispensatione. Vendu krusta karos piedalījās dāņu, sakšu, poļu un čehu krustneši, kurus iedvesmoja mūks Vicelīns, kurš sludināja kristietību slāvu pagānu zemēs. Viens no karavadoņiem bija jaunais Saksijas hercogs Heinrihs Lauva. Karš noritēja ar mainīgām sekmēm, tikai 1160. gadā hercogam Heinriham izdevās sakaut vendu ķēniņu Niklotu kaujā pie Verles pilskalna, kas atrodas pie tagadējās Gistrovas. Viņa dēli Pribislavs un Vertislavs aizbēga uz Pomerāniju, no kurienes turpināja cīņu līdz 1164. gadam, kad Vertislavs tika saņemts gūstā un pakārts, bet Pribislavs piekrita kļūt par sakšu hercoga vasali un saņēma daļu no tēva zemes atpakaļ kā lēni. Iekarotā Lībeka 1160. gadā ieguva pilsētas tiesības un saņēma Gotlandes tirgotājiem līdzīgas privilēģijas tirdzniecībā ar Baltijas jūras austrumu krasta zemēm.

1168. gadā Dānijas ķēniņš Valdemārs kopā ar bīskapu Absalonu iekaroja Rīgenes salu un iznīcināja vendu galveno templi Arkonas ragā.

Livonijas krusta kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1165. gadā ar Romas pāvesta Aleksandra III svētību Lundas arhibīskaps Eskils iecēla Benediktīniešu ordeņa mūku Fulko par pirmo zināmo bīskapu "Aistu zemē". Neilgi pēc tam ap 1180. gadu kopā ar vācu tirgotājiem Līvzemē ieradās augustīniešu mūks Meinards un apmetās Ikšķilē, 1185. gadā viņš ataicināja mūrniekus no Gotlandes (Visbijas) un uzcēla akmens pili un baznīcu Ikšķilē, kā arī akmens pili Mārtiņsalā Salaspilī (Holme, Holmia).

1195. vai 1196. gadā pāvests Celestīns III pēc Livonijas bīskapa Meinharda sūtņa Teoderiha lūguma izsludināja Livonijas Krusta karu pret līviem, kas atkrituši no kristīgās ticības. 1197. gadā apstiprināja Brēmenes arhibīskapa lēmumu par otrā Ikšķiles bīskapa Bertolda iecelšanu amatā un izdeva jaunu krusta karu bullu pret līviem.

1202. gadā cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga izveidoja Zobenbrāļu ordeni, kam bīskaps Alberts atļāva paturēt trešo daļu no iekarotajām teritorijām. Lietuvieši un zemgaļi pilnīgi sakāva zobenbrāļus 1236. gada Saules kaujā. Nākamajā gadā ordeņa atliekas pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā vietējo atzaru - Livonijas ordeni.

Prūsijas krusta kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1217. gadā Pāvests Honorijs III izdeva bullu, kas atļāva bīskapam Kristiānam uzsākt krusta karu Prūsijā. Tomēr 1218. gadā senprūši iebruka Kulmā un Mazovijā izlaupot un nopostot vairāk nekā 300 baznīcu un katedrāļu. 1225. gadā Mazovijas Konrāds un bīskaps Kristiāns nolīga 14 vācu bruņiniekus militārā Dobrinas ordeņa dibināšanai. 1226. gadā bīskaps Kristiāns un Mazovijas Konrāds ar Mazovijas augstmaņu piekrišanu prūšu pakļaušanai un kristianizēšanai aicināja talkā Vācu ordeni. Tikai 1233. gadā sākās pirmās spēcīgās sadursmes, kad Vācu ordenis uzcēla Marienverderes pili, sagrupēja 10 000 karavīru iebrukumam Prūsijā un Pamedes iekarojumam. Līdz 1242. gadam Vācu ordenis pa lielai daļai bija iekarojis Kulmu, Lubavu, Pamedi, Pagudi, Vārmi, Bārtu un Nātangu. 1242. gadā kristīgais Pomerēlijas kņazs Svantepolks II, nobijies no Vācu ordeņa pārmērīgās izplešanās, sabiedrojās ar prūšiem, tomēr 1248. gadā Vācu ordenis pierunāja Svantepolku II atvilkt savu karaspēku no Prūsijas. 1255. gadā milzīga krustnešu armija Bohēmijas karaļa Otokāra II vadībā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas. Blakus prūšu pilsētai Tvangestei (Tvankstai) uzcēla cietoksni un par godu Otokāram II nosauca par Kēnigsbergu (Kēniņkalnu). Tika uzcelta arī Vēlavas pils, kas stratēģiski apsargāja ieeju Sembā.

Somijas krusta kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Somijas krusta kari

Iespējams, ka jau ap 1150. gadu zviedru ķēniņš Ēriks Svētais kopā ar Upsalas bīskapu Indriķi (latīņu: Henricus) devies krusta kara gājienā pāri Baltijas jūrai pret pagāniem tagadējās Somijas dienvidrietumu daļā. Krusta karagājiens uz Somijas dienvidu daļu (Hēmi) notika jarla Birgera vadībā periodā starp 1238./1239. gadu un 1248.-1250. gadu. Somijas krusta kari beidzās pēc tam, kad 1293. gadā zviedru karaspēks iekaroja Karēlijas dienvidu daļu un nodibināja Viborgas cietoksni.