Ebla

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nesajaukt ar rakstu par Elbu
Mūsdienu Sīrijas karte 2. gadu tūkstotī p.m.ē.

Ebla (arābu: إبلا, mūsdienās tiek saukta arī par Telmardihu, Tellmerdīhu) bija antīka pilsēta aptuveni 55 kilometrus uz dienvidrietumiem no Halebas, mūsdienu Sīrijas valsts teritorijā. Tā bija nozīmīga pilsētvalsts divos laika periodos. Senās pilsētas uzplaukums sākās apmēram 2500. gadā p.m.ē., kad tur uzbūvēja pirmo pili. Savos ziedu laikos pilsēta aizņēma 60 hektāru lielu platību un tajā mita ap 30 000 iedzīvotāju. Ap 2320. gadu p.m.ē Eblu nopostīja svešzemju iebrucēji, taču pilsēta atkal pacēlās no drupām un pils tika atjaunota. Nākamajā iebrukumā ap 2000. gadu p.m.ē. Eblu nopostīja līdz ar zemi. Pilsētu atjaunoja vēlreiz, un ap 1800. gadu p.m.ē. tā atkal piedzīvoja uzplaukumu. Pēc hetu valdnieka Mursiļa I iebrukuma apmēram 1610. gadu p.m.ē. Ebla krita pēdējoreiz.

Vārds ebla nozīmē baltā klints un norāda, ka zem pilsētas ir kaļķakmens.

Eblas atklāšana un izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eblas drupas.

1964. gadā Romas universitātes arheologi Paolo Maties (itāļu: Paolo Matthiae) vadībā sāka izrakumus Telmardihā. Pakalns bija neskarts, un tas nozīmēja labas izredzes zinātniskiem pētījumiem.

Uzkalna virsotnē drīz vien atklājās piļu un tempļu drupas. Zemāk tika atraktas privātmājas, kā arī nocietinājumu mūra fragmenti. Atrastie keramikas priekšmeti palīdzēja noteikt ēku vecumu - tās bija celtas dažādos laikos starp trešo un otro gadu tūkstoti p.m.ē.[1]

1968. gada atradums - ap 1900. gadu p.m.ē. veidotas bazalta statujas fragments ar 26 ķīļraksta rindiņām - saturēja veltījumu valdniekam Ibit-Limam ar viņa valdīšanas laiku un Eblas vārdu. Tas apstiprināja, ka šajā vietā atradusies senā Ebla, kas minēta citos rakstu avotos.

1974. gadā tika atrakta visvecākā pils un tās administratīvais korpuss. Šeit arheologi atklāja audienču zāli, kāpnes, noliktavu, kolonādi, aku un atklātu pagalmu. Gadu pēc tam sekoja atradums, kas padarīja Eblu slavenu: pils arhīvs, kurā bija 2000 pilnīgi neskartu ķīļraksta plāksnīšu, kā arī 6000 lielu un vēl tūkstošiem sīkāku fragmentu. Tas ir lielākais atradums Tuvajos Austrumos, kurš aptver laikposmu no 2350. līdz 2300. gadam p.m.ē. un ir nenovērtējams izpētes materiāls zinātniekiem.[2]

Sabiedriskā iekārta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie noteicēji senajā pilsētvalstī bija valdnieks un viņa ģimene, taču savu varu tie īstenoja kopā ar vecajo sapulci, augsti stāvošiem priesteriem un ierēdņiem. Juridisko varu valdnieks dalīja ar tiesnešiem, savukārt ekonomisko varu ar pilsētas bagātākajām dzimtām, kam piederēja zeme, aitu ganāmpulki un veseli ciemi Eblas apkārtnē. Iedzīvotāji bija nodarbināti lauksaimniecībā, lopkopībā, audumu ražošanā un tirdzniecībā. Pārējie lielākoties strādāja pilī vai dažādās amatnieku darbnīcās.[3]

Eblas plāksnītes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils arhīvos ir ap 2000 šādu neskartu māla plāksnīšu, kas vēsta par pilsētas ekonomiku, politiku un reliģiju.

Vēl šajā uzkalnā tika atklātas nenovērtējamas bagātības. Tās bija četrstūrainas parastas māla plāksnītes, kuras pēc pirmā acu uzmetiena nešķita nekas īpašs. Tās glabājās divās telpās. Vairākums bija novietots plašākajā arhīva zālē. Kokā iededzinātas norādes ļāva secināt, ka plāksnītes glabātas koka plauktos no grīdas līdz griestiem. Blakus bija mazāka telpa, kurā atradās pārejās plāksnītes. Spriežot pēc uzietajām krēslu, galdu un rakstveža skapja pēdām, arheologi izteica minējumu, ka šī telpa izmantota kancelejas vajadzībām.[2]

Taču apjomīgais tekstu kopojums izrādījās ciets rieksts zinātniekiem. Tā nebija kāda no klasiskā ķīļraksta versijām, ko pētnieki pazīst, piemēram, no Mezopotāmijā atrastajām plāksnītēm. Tekstos bija izmantota vietējā ķīļraksta forma, ko nodēvēja par ebliešu rakstu. Par laimi tika atrasts senatnes rakstvežu izveidots krājums ar vietējā dialekta vārdu tulkojumu šumeru valodā. Šajā sarakstā bija ap 1500 vārdu, un tas uzskatāms par vienu no pasaules vecākajām vārdnīcām.[2]

Noskaidrojās, ka ebliešu valoda piederējusi semītu valodu saimei, kas apvieno arābu, senebreju un savulaik izpētīto seno akadiešu valodu. Šo radniecīgo valodu pārzināšana palīdzēja pētniekiem plāksnīšu satura atšifrēšanā. Visbeidzot ķīļraksta teksts kļuva saprotams, un valodnieku rīcībā nu ir māla dārgumu krātuves atslēga.

Atšifrējot tekstus uz plāksnītēm, varēja atklāt ziņas par dzīvi šajā pilsētā pirms 4000 gadiem. Šājās plāsknītēs ir informācija par pilsētas ekonomiku, politiku un reliģiju. Tajās ir arī sniegta informācija par valdnieka kāzām.[1]

Teksts uz vienas no atrastajām plāksnītēm: "4042 drānas gabali, 430 augstākā labuma krāsaini krekli, 2837 raibi krekli glabājas noliktavā otru gadu un pirmo gadu Vilnas namā."[1]

Atrastie teksti iedalāmi divās grupās. Lielākai daļai tomēr ir administratīvs raksturs, tajās atrodamas atskaites, tirdzniecības līgumi, noliktavu dokumenti, pils personālam piešķirto algu un pārtikas saraksti, kā arī teksti par lauksaimniecību, lopkopību un tekstilrūpniecībā. Audumu ražošanai un pārdošanai bija liela nozīme Eblas ekonomikā, tāpēc liela daļa veltīta šai tēmai. Plašas ziņas par dzīvniekiem, zivīm un vietvārdiem sniedz pietiekoši labu priekšstatu par Eblas apkārtni.[2]

Otra grupa aptver literārus tekstus - himnas un reliģiska satura darbus, kas, piemēram, detalizēti apraksta valdnieka kāzu norisi. Reliģiskie teksti vēsta par daudzveidīgu dievību pasauli, kuru vidū ir gan vietējie, gan plašāk pazīstami dievi, tuklāt Eblas iedzīvotāji piekopuši mirušo valdnieku kultu. Māla plāksnītes sniedz nozīmīgas ziņas par senatnes tiesību sistēmu. Tekstos aprakstīta tiesvedība, liecību sniegšānas kārtība un sodu likumi par zagšanu, zaimošanu, vardarbību un slepkavībām. Piemēram, sods atšķiras ar to, vai noziegums izdarīts ar kailām rokām vai arī ar nazi. Tāpat teikts, ka izvarotājam jāpiespriež naudassods, bet par jaunavas izvarošanu jāsoda ar nāvi.[2]

Daļu atrasto tekstu veido arī diplomātu ziņojumi, valdnieku dekrēti un sarakste ar citām valstīm. Piemēram, Ebla vēlas nodibināt draudzīgas attiecības ar Hamazi valdnieku Zizi, tādēļ kāds augsti stāvošs ierēdnis vēršas pie viņa sūtņa ar šādiem vārdiem: "Lai kādu vēlēšanos tu paustu, es to izpildīšu; un, lai kādu vēlēšanos es paustu, tu to izpildīsi. Atved man pašus labākos zirgus. Tu esi mans brālis, un es esmu tavs brālis. Tāpēc es, Ibubu, esmu dāvājis tev, sūtnim, desmit iejūga virves un divus ratus no buksusa koka."[3]

Papildliteratūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ilustrētā Zinātne Nr.12/2005 - "Māla plāksnītes zelta vērtībā"

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Ilustrētā Zinātne Nr.12/2005, 45.lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Ilustrētā Zinātne Nr.12/2005, 46.lpp.
  3. 3,0 3,1 Ilustrētā Zinātne Nr.12/2005, 47.lpp.

Koordinātas: 35°47′53″N, 36°47′55″E