Pilsētvalsts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pilsētvalsts Monako

Pilsētvalsts, arī Polisa (sengr. πόλις) un Noma valsts - valstiskā veidojumā apvienota pilsēta un tās tuvākās apkaimes teritorija.

Šādas pilsētvalstis pastāvēja senajā Mezopotāmijā (Divupe), Senajā Grieķijā, olmeku, tolteku, maiju pilsētvalstis Centrālamerikā, viduslaiku Centrālāzijas oāzēs, Ziemeļeiropā (Jomsborga), Renesanses laika Itālijā (Dženova, Venēcija u.c.) un Krievijā (Novgorodas republika). Mūsdienās šim statusam atbilst Monako, Vatikāns, Singapūra.

Pilsētvalstu rašanās senajos Tuvajos Austrumos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar pirmajām pilsētām V-IV g.tūkst.p.m.ē. radās tāds veidojums kā pilsētvalsts (noma valsts) — visbiežāk dabiski norobežotā teritorijā, ko apūdeņoja maģistrālais kanāls. Valsts centrs bija ar mūri apjozta pilsēta, kurā atradās centrālais templis un valdnieka (sākotnējā karavīru vadoņa) rezidence, ap kuru izvietotas pārtikas un ieroču noliktavas, kā arī amatnieku darbnīcas. Tās pakļautībā ir apkārtējie ciemati, kas tai maksā nodevas.

Tāda pilsētvalsts nevarēja būt liela, piemēram, III-II g.tūkst.p.m.ē. Lagašas valsts teritorija Divupes dienvidos nepārsniedza 3000 km2, bet iedzīvotāju skaits — 150 000 cilvēku. Ebla pilsētvalstī mita ap 260 000 cilvēku, bet vairums Šumeras, Sīrijas un Palestīnas pilsētvalstu bija vēl mazākas.

Senajos Tuvajos Austrumos pilsēta bija apgabala centrs ekonomiskajā ziņā, jo tā bija starpniece apmaiņā starp amatniecību, zemkopību un dažādiem dabiskās darba dalīšanas rajoniem. Pilsēta bija apgabala centrs arī politiskā ziņā — kā vieta, kurā koncentrēts valsts varas aparāts. Tāpat pilsēta bija teritorijas ideoloģiskais centrs, jo tur atradās centrālais templis; tur svinēja kopīgus svētkus, tur atradās citadele un tempļu skolas. Visu pilsētas funkciju uzskaitījums liecina par tās izšķirošo lomu civilizācijas un tās kultūras veidošanā.

Tās ietekmes intensitāte un virzība bija atkarīga arī no pilsētas lieluma. Pastāvēja pilsētas, kuru platība bija mazāka par 3 ha un iedzīvotāju skaits mazāks par 1200 cilvēku, pilsētas 3-10 ha platībā ar 1200—1800 iedzīvotājiem un lielās pilsētās, kuru platība bija lielāka par 10 ha un iedzīvotāju skaits sniedzās vairākos desmitos tūkstošu cilvēku. Taču lielo pilsētu, tādu kā Babilona 1. g.tūkst.p.m.ē. (70—100 000 iedzīvotāju), Ninive tai pašā laikā (200—260 000 iedzīvotāju) u.c., bija maz.

Kaut arī seno pilsētu apjoza masīvs mūris, tā bija mazāk sevī noslēgta nekā citas to laiku sociālās kopības, piemēram, lauku kopienas. Iespējams, ka šī pilsētas lielās «atvērtības» priekšmetiskā izpausme bija lielais, ne vienmēr ar transporta vajadzībām saistītais pilsētas vārtu daudzums. «Mūrī visapkārt bija 100 vārtu viscaur no vara,» raksta vēstures tēvs Hērodots par sava laika Babilonu, kurā mita daudz svešzemnieku.

Mazāzijas pilsētā Kanišā (20.-19. gs.p.m.ē.) atrastais arhīvs sevišķi uzskatāmi demonstrē senās pilsētas «atvērtību», kas izpaužas gan dažādu etnisku grupu pastāvīgos kontaktos pašā pilsētā, gan pilsētas sakaros ar apkārtējo pasauli. Kanišai tas, piemēram, nozīmēja pastāvīgus kontaktus ar gandrīz 120 apdzīvotām vietām Ziemeļsīrijā, Divupes ziemeļos un Mazāzijas austrumdaļā aptuveni 1000 km rādiusā. Laika gaitā, attīstoties preču ražošanai un paplašinoties starptautiskajai tirdzniecībai (it sevišķi starpetnisko kontaktu joslās), pilsētu "atvērtība" palielinājās. To apstiprina fakts, ka senajos Tuvajos Austrumos bija plaši izplatīta lingua franca, t.i., plašam areālam kopīga jauktvaloda, kas sākumā kalpoja kā otra valoda, bet vēlāk varēja pārvērsties arī par pamatvalodu, izspiežot vietējās valodas. Tā, piemēram, II g.tūkst.p.m.ē. lingua franca bija akadiešu valoda; pat Ēģiptes faraonu, Palestīnas un Sīrijas valdnieku diplomātiskā sarakste notika akadiešu valodā, šai valodā tika rakstīti saimniecības pārskata dokumenti Ugaritas pilsētvalstī utt. Vēlāk (I g.tūkst.p.m.ē.) visā Persijas lielvalsts rietumdaļā gan par sarunu, gan par oficiālo valsts valodu kļuva aramiešu valoda, ko lietoja gandrīz visā seno Tuvo Austrumu teritorijā.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Veinbergs J., Piramīdu un zikurātu ēnā. — Rīga, 1988.
  • C.C.Lamberg-Karlovsky, Jeremy A.Sabloff. ANCIENT CIVILIZATIONS, The Near East and Mesoamerica.— Menlo Park, California, 1979
  • Chandler, T. 1987. Four Thousand Years of Urban Growth: An Historical Census. Lewiston, NY: Edwin Mellen Press.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • [1] Vēsture: Polisa