Ekonomikas antropoloģija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ekonomikas antropoloģija ir sociālās antropoloģijas apakšnozare, kas cenšas atbildēt uz antropoloģijas pamatjautājumiem caur ekonomikas prizmu. Tādējādi tā ir līdzīga evolucionārajai psiholoģijai, jo cenšas izmantot vienu zinātnisko akademisko disciplīnu, lai izskaidrotu citu. Ekonomikas antropoloģijā pastāv trīs galvenās paradigmas: formālisms, substantīvisms un kulturālisms.

Formālisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Formālistu modelis ir visciešāk saistīts ar neoklasisko ekonomiku, definējot ekonomikulietderības maksimizāciju deficīta apstākļos. Kā mēģinājums izmantot neoklasisko teoriju priekšmetu analīzei ārpus tās tradicionālās jomas, formālismu ekonomiskajā antropoloģijā var saistīt ar jauno institucionālo ekonomiku. Šī pieeja parasti balstās uz sekojošiem pieņēmumiem:

  • Indivīdi nodarbojas ar lietderības maksimizāciju, izvēloties starp diviem alternatīviem līdzekļiem. Viņi vienmēr izvēlēsies alternatīvas, kuras maksimizē viņu lietderību (vai to, kas ar vismazākajiem ieguldījumiem vai nepieciešamo pūļu pielietojumu noved pie dotā lietderības daudzuma), bieži noteiktu informacionālās vai transakciju izmaksu ierobežojumu ietvaros.
  • Indivīdi darīs tā, pamatojoties uz racionālismu, izmantojot visu pieejamo informāciju, lai izmērītu katra līdzekļa vērtību un lietderību, un izvērtējot iespēju iesaistītās izmaksas salīdzinājumā ar laiku un pūlēm, kas jāpatērē citām lietderības maksimizēšanas aktivitātēm. Informācijas trūkumu var izteikt kā informācijas asimetriju vai kā transakciju izmaksas. Vai nu apzināti izdomājot, instinktīvi vai tradīciju vadīti cilvēki spēj veikt nepieciešamos aprēķinus. Lai izdarītu racionālu izvēli, cilvēki meklēs iespēju saņemt visu informāciju līdz brīdim, kur informācijas vākšanas izmaksas kļūst vienādas ar papildu lietderību, kas tiek iegūta, pieņemot labāk informētu lēmumu.
  • Visi cilvēki dzīvo deficīta apstākļos, un tajā pašā laikā to vēlmes ir neierobežotas.
  • Racionālais aktors vispirms piesaistīs savus resursus tām iespējām, kuras nodrošina viņam vislielāko ieguvumu, un tad, kad šī iespēja būs izmantota, piesaistīs resursus mazāk efektīvām iespējām.

Daži formālisti izmanto spēles teoriju kā racionālas uzvedības modeli specifisku kultūras vai starppresonu ierobežojumu apstākļos. Tādi formālisti kā Fērts (Firth) un Šnaiders (Schneider) apgalvo, ka neoklasisko ekonomikas modeli var attiecināt uz jebkuru sabiedrību, ja ir izdarītas atbilstošas modifikācijas, apgalvojot, ka augstākminētajiem principiem piemīt universāls raksturs. Visas cilvēku kultūras sastāv no „cilvēki[em], kuri izdara izvēli un kuru katrā darbībā ir iesaistīta apzināta vai neapzināta izvēle no alternatīviem līdzekļiem, lai sasniegtu alternatīvus rezultātus” (Burlings (Burling) 1962, citēts no Pratis (Prattis) 1982:207),[1], kur rezultāti ir kultūras noteiktie mērķi. Mērķi nozīmē ne tikai ekonomisko vērtību vai finansiālo ieguvumu, bet visu, kas ir vērtīgs cilvēkam - vai nu tas ir prieks, solidaritāte, vai prestižs. Mednieku-augu vācēju un neolīta kultūras kontekstā, formālistu modelis parasti saskaras ar lielām transakciju izmaksām un tādā veidā dažreiz tiek vienkāršots līdz bilaterālā monopola modelim.

Tā kā formālistu modelis parasti definē to, kam jābūt maksimizētam noteiktu izvēļu kontekstā, kuri bieži, bet ne vienmēr, iekļauj sevī kulturāli izteiktus vērtību mērķus, tas, kā uzskata, ir pietiekami abstrakti, lai būtu iespējams izskaidrot cilvēku uzvedību jebkurā kontekstā. Tradicionāls uzskats, ko daudzi formālisti aizņemas no neoklasiskās ekonomikas, ir tāds, ka indivīds izdarīs racionālu izvēli, pamatojoties uz pilnīgu informāciju, vai informāciju, kas ir nepilnīga specifiskā veidā, lai palielinātu visu to, ko indivīds uzskata par vērtīgu. Kaut arī vēlamās izvēles var būt dažādas vai var mainīties, un informācija var būt vai arī var nebūt pilnīga, ekonomijas un maksimizēšanas principi vienalga darbojas.

Antropologa loma tādā gadījumā būtu analizēt katru kultūru saistībā ar šajā kultūrā pieņemamiem veidiem, kā šajā kultūrā tiek sasniegtas atzītās vērtības. Indivīdu izvēles var atšķirties no kultūrā atzītiem mērķiem, un ekonomiskās racionalitātes ietekmē, apkārtējā vidē, kuru ierobežo kultūra, cilvēka rīcību ietekmē individuālās vēlmes, ieskaitot citu vēlmes. Tādai analīzei jāatklāj kultūras noteiktie principi, kuri kalpo par pamatu racionālu lēmumu pieņemšanas procesam. Tādā veidā antropologi pielieto ekonomikas teoriju sabiedrībai, kurā nav cenas regulējošo tirgu (piemēram, Firth:1961; Laughlin:1973). Bez kultūras vērtībām antropologi var pielietot arī evolucionāro psiholoģiju, lai palīdzētu modelēt vēlmes.

Substantīvisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Substantīvisma pozīcija, kuru pirmais piedāvāja Karls Polanji (Karl Polanyi) savā darbā Lielā transformācija[2], apgalvo, ka jēdzienam ‘ekonomika’ ir divas nozīmes: formālajā nozīmē ekonomika ir racionālu darbību un lēmumu pieņemšana, racionāla izvēle starp ierobežoto līdzekļu dažādām izmantošanas iespējām. Otrā, jeb substantīvā, ekonomikas nozīme nepieņem nedz racionālu lēmuma pieņemšanu, nedz deficīta nosacījumus. Šajā izpratnē ekonomika pēta, kā cilvēki pelna iztiku sociālajā un dabiskajā vidē. Sabiedrības izdzīvošanas stratēģija ir uzskatāma par adaptāciju tās vidē un materiālajos apstākļos. Ieguvumu maksimizēšana šajā izpratnē nav universāla, visām sabiedrībām raksturīga iezīme. 'Ekonomikas' substantīvs jēdziens plašākajā nozīmē saskatāms kā ‘ietaupīšana’ vai ‘nodrošinājums’. Ekonomika vienkārši ir veids kā sabiedrība apmierina savas materiālās vajadzības.

Polanji termins „lielā transformācija” apzīmē starpību starp moderno, tirgus dominējošo sabiedrību un nerietumu, nekapitālistisku, pirmsindustriālu sabiedrību. Polanji apgalvo, ka šādas sabiedrības iespējams analizēt, tikai izmantojot ekonomikas substantīvo nozīmi. Bez cenas nosakošā tirgus formālā ekonomikas analīze nav derīga, piemēram, centralizētas plānošanas ekonomikā vai pirmsindustriālajās sabiedrībās. Individuālā izvēle šādās vietās nav tik ļoti balstīta uz ekonomikas peļņas maksimizāciju, kā uz sociālajām attiecībām, kultūras vērtībām, morāles apsvērumiem, politiku vai reliģiju. Vairākumā zemkopju un cilšu sabiedrību lietas tiek ražotas pašu patēriņam un parasti tiek saukta par „produkciju lietošanai” vai iztikas produkciju, kam pretējais ir „produkcija apmaiņai”, kur peļņas maksimizācija ir galvenais mērķis. Šie tipi atšķiras tik radikāli, ka neviena teorija nevar aprakstīt tos visus.

Balstoties uz Polanji idejām, modernajās kapitālistiskajās ekonomikās formālisma un substantīvisma nozīmes sakrīt jo cilvēki organizē savu dzīvi, balstoties uz racionālas izvēles principiem. Taču nekapitālistiskajās, pirmsindustriālajās ekonomikās šis pieņēmums nedarbojas. Atšķirībā no cilvēiem Rietumu kapitālistiskajās sabiedrībās, viņi nebalstās uz tirgus apmaiņu, bet gan uz pārdali un reciprocitāti. Reciprocitāte tiek definēta kā savstarpēja apmaiņa ar precēm un pakalpojumiem, kas ir ilgtermiņa attiecību daļa. Pārdale ietver stipra politiskas centra pastāvēšanu, tāda kā uz radniecību balstīta līderība, kas iegūst un tad pārdala iztikas preces pēc kultūrspecifiskiem principiem. Sabiedrībās, kas nebalstās uz tirgu, pārdale un reciprocitāte parasti pastāv kopā. Un otrādi: tirgus apmaiņa tiek uzskatīta par dominējošo integrācijas veidu modernajās industriālajās sabiedrībās, bet savstarpēja reciprocitāte saglabājas ģimenē un vienas saimniecības attiecību ietvaros, un daļēju pārdali uzņemas valsts vai labdarības institūcijas. Katra no šīm trim pārdales sistēmām pieprasa atsevišķu analītisko komplektu.

Cits substantīvismam raksturīgs jēdziens ir 'iedarinātība' ('embeddedness'). Ekonomika nav atsevišķa un nodalīta sfēra, tā ir iedarināta gan ekonomiskajās, gan neekonomiskajās institūcijās. Apmaiņa notiek sabiedrībā un sabiedrība to regulē. Ekomomiskās darbības nenotiek sociālajā vakuumā. Piemēram, reliģija un valdība var būt tikpat nozīmīgi ekonomikai kā ekonomikas institūcijas pašas par sevi. Sociālās-kultūras saistības, normas un vērtības spēlē nozīmīgu lomu cilvēku iztikas līdzekļu stratēģijā. Rezultātā jebkura ekonomikas analīze kā analītiski atšķirīga paradība izolēta no tās sociāli-kultūras un politikas konteksta ir problemātiska jau no pašos pamatos. Substantīvā ekonomikas analīze tāpēc fokusējas uz dažādu sociālo institūciju izpēti, uz kurām balstās cilvēku dzīve. Tirgus ir tikai viens no daudzām institūcijām, kas nosaka ekonomisku darījumu būtību. Polanji centrālais arguments ir tāds, ka institūcijas ir primārie ekonomisko procesu organizatori. Substantīvā ekonomika ir "noteikts mijiedarbības process starp cilvēku un viņa apkārtējo vidi, kas rezultātā noved pie nepārtrauktas apgādes ar vajadzību apmierinošiem materiāliem līdzekļiem" (1968:126).[3]

Iedarinātības jēdziens spēcīgi ietekmēja ekonomikas antropoloģijas nozari. Savā pētījumā par ķīniešu etniskajiem biznesa tīkliem Indonezijā, Granoveters (Granovetter)noradīja, ka indivīdu ekonomiskā aģentūra ir iedarināta stingro personīgo attiecību tīklos. Patrona-klienta attiecību veidošanās procesos personīgo attiecību kultivācija starp tirgotājiem un klientiem pieņem vienlīdzīgu vai lielākas nozīmes pakāpi nekā iekļautie ekonomiskie darījumi. Ekonomiskās apmaiņas nenorisinās starp nepazīstamiem cilvēkiem, bet gan starp cilvēkiem, kas ir iesaistīti ilgtermiņa attiecībās. Granoveters apraksta neoliberālo skatījumu uz ekonomiskajām aktivitātēm kā ekonomikas nodalīšanu no sabiedrības un kultūras, tādā veidā virzot ‘asociālo viedokli’, kas sadrumstalo cilvēku uzvedību: "Aktori neuzvedas un nepieņem lēmumus kā atomi ārpus sociālā konteksta, nedz arī viņi verdziski pieturas pie scenārijiem, ko tiem piedāvā sociālās lomas, ko tie gadījuma pēc ieņem. kā arī viņi nepieturas dubultnieku modelim, kas tika uzrakstīts viņiem sakrustojot specifiskās sociālās kategorijas, kuras viņi dažreiz aizņem. Viņu jēgpilnās darbības ir iedarinātas konkrētās un ilgstošās sociālās attiecībās." (1985:487).[4]

Kulturālisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži antropologi uzskata, ka substantīvistu kritika attiecībā uz mēģinājumiem pielietot Rietumu ekonomiskos modeļus sabiedrībām visā pasaulē nav pietiekoša. Gudemans (Gudeman), piemēram, apgalvo, ka centrālie iztikas līdzekļu ieguves procesi tiek konstruēti atbilstoši specifiskai kultūrai. Savukārt iztikas līdzekļu modeli un tādus saistītos ekonomiskos jēdzienus kā apmaiņa, nauda vai peļņa jāanalizē, izprotot to lokālas īpatnības. Tā vietā, lai izdomātu universālus modeļus, kas pamatojas Rietumu idejās un izmanto Rietumu ekonomikas terminoloģiju, un tad pielietotu to bez atšķirības visās sabiedrībās, ir nepieciešams izprast "lokālos modeļus". Savā darbā par iztikas līdzekļiem Gudemans cenšas prezentēt "pašu cilvēku ekonomiskās konstrukcijas" (1986:1);[5]. Gudemans cenšas ne tikai pētīt vērtību kultūras konstrukcijas kā, piemēram, to, kādus produktus cilvēki labprāt pērk un cik augsti viņi vērtē brīvo laiku, bet gan cilvēku pašu konceptulizācijas vai mentālas ekonomikas un to dažādās mentālās kartes, t.i., viņu izpratni par tādiem jēdzieniem kā apmaiņa, īpašums vai peļņa. Viņa zemnieku kopienas apraksts Panamā parāda, ka vietējie iedzīvotāji nepiedalās savstarpējā apmaiņā, lai gūtu peļņu, bet gan uzskata to par "apmaiņu ar ekvivalentiem", kur preču maiņas vērtību nosaka izdevumi, kas bijuši nepieciešami to ražošanai. Tikai tirgotāji, kas ierodas no citiem apgabaliem, darījumos ar vietējiem zemniekiem gūst peļņu, bet vietējiem iedzīvotājiem ir pilnīgi nesaprotams, kā šiem tirgotājiem tas izdodas.

Gudemans ne tikai noraida formālistu uzskatu par universāla "ekonomiskā cilvēka" pastāvēšanu, bet arī kritizē substantīvistu pozīciju par to, ka viņi attiecina savu universālo ekonomikas modeli uz visām pirmsindustriālajām sabiedrībām, tādējādi pieļaujot to pašu kļūdu, ko formālisti. Atzīstot, ka substantīvisti pareizi uzsver sociālo institūtu nozīmīgumu ekonomiskajos procesos, Gudemans uzskata, ka jebkurš atvasinātais modelis, kurš cenšas būt universāls neatkarīgi no tā, vai tas balstās formālistu, substantīvistu vai marksistu pieejā, ir etnocentrisks un izteikti tautoloģisks. Viņš uzskata, ka šīs pieejas modelē cilvēku attiecības kā mehāniskus procesus, izmantojot materiālajā pasaulē balstītu dabas zinātņu loģiku un attiecinot to uz visu cilvēku pasauli. Tā vietā, lai "piešķirtu sev privileģētas tiesības modelēt pētāmo sabiedrību ekonomiskās sistēmas", antropologiem jācenšas saprast un interpretēt lokālos modeļus. (1986:38).[5] Tādi lokālie modeļi var radikāli atšķirties no to Rietumu modeļiem. Citējot Gudemanu: "Iztikas līdzekļu iegūšana var būt modelēta kā ikdienas instrumentālā darbība, kā dabiska un neizbēgama secība, kā pārdabisko dispozīciju rezultāts vai kā to visu kombinācija" (Gudeman 1986:47). Piemēram, Borneo dzīvojošie ibani rīsu novākšanai izmanto tikai nažus. Neskatoties uz to, ka sirpju izmantošana paātrinātu ražas novākšanas procesu, viņu uztraukums par to, ka rīsu gars var aizbēgt, ir lielāks nekā viņu vēlme ietaupīt laiku ražas novākšanai.

Gudemans noved postmoderno kultūras relatīvismu līdz tā loģiskajai pilnībai. Vispārīgi runājot, kulturālismu iespējams aplūkot arī kā substantīvisma pieejas paplašinājumu, kurā likts lielāks uzsvars uz kultūras konstruktīvismu, detalizētāku lokālo attiecību aprēķinu un ekonomisko nozīmju metaforām, kā arī ar lielāku fokusu uz sociālo/kultūras dinamiku (cf. Hann, 2000).[6] Kulturālisti ir mazāk taksonomiski un vairāk kultūrrelatīvistiski savos aprakstos. Vienlaikus kultūrālisti kritiski attiecas pret varas attiecībām starp etnogrāfu (vai modelētāju) un viņa pētījumu subjektiem. Kamēr substantīvisti galvenokārt balstās uz institūcijām kā savas analīzes vienībām, kulturālisti atbalsta detalizētu un vispusīgu noteiktas lokālās kopienas analīzi. Gan substantīvisti, gan kulturālisti noliedz formālistu pieņēmumu, ka jebkuru cilvēku uzvedību var izskaidrot racionālas lēmumu pieņemšanas un labumu maksimizācijas jēdzienos.

Paradigmu kritika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Formālistu pozīcija ir daudz kritizēta. Tikuši apšaubīti centrālie pieņēmumi par cilvēku uzvedību. Formālistu kritizētāji apšauba racionālās izvēles universālumu un lietderības maksimizāciju, apgalvojot, ka tie nepastāv vienādi visās kultūrās. Bet arī attiecībā uz modernajām Rietumu sabiedrībām tika kritizēts ekonomikas redukcionisms cilvēku uzvedības skaidrošanā. Pratis atzīmē, ka lietderības maksimizācijas priekšnoteikums ir tautoloģisks, jo neatkarīgi no tā, kāds ir cilvēks, vai viņš strādā, vai atpūšas, tas tiek skaidrots ar lietderības maksimizāciju. Ja viņš vai viņa necenšas vairot naudu, tad tam ir jāsniedz bauda vai kādas citas vērtības. Citējot: "Šādai cēloņu meklēšanai, pamatojoties uz iepriekšpieņemtiem apsvērumiem pēc tam, kad fakts jau noticis, ir minimāla zinātniska vērtība, jo tas nepakļaujas falsifikācijai." (1989:212).[7] Piemēram, persona var upurēt savu privāto laiku, finanses vai pat veselību, lai palīdzētu citiem. Formālisti skaidrotu, ka viņš/viņa augsti vērtē palīdzību citiem, un tādā veidā upurē citus mērķus, lai maksimizēto šo vērtību, un tādā veidā gūtu lietderību (piemēram, jēgu, apmierinājumu no palīdzības sniegšanas, apkārtējo atzinību utt.). Bet tas ir tikai pieņēmums, šī cilvēka motivācija var sakrist vai nesakrist ar minēto uzvedības paraugu. Līdzīgi Gudemans apgalvo, ka Rietumu ekonomikas antropologi vienmēr "uzskatīs", ka cilvēki, kurus tie pēta, uzvedas "racionāli", jo tā viņiem rīkoties liek viņu modelis. Atbilstoši tam formālisms traktēs jebkuru uzvedību, kas nemaksimizē lietderību, balstītu uz pieejamiem līdzekļiem, kā iracionālu. Taču tādas "nemaksimizējošas darbības" var šķist pilnīgi racionālas un loģiskas pašam aplūkotajam indivīdam, jo viņa darbības motivācija var balstīties uz pilnīgi atšķirīgiem nozīmju un attiecību komplektiem.

Visbeidzot, pastāv substantīvistu viedoklis, ka gan ekonomiskās institūcijas, gan individuālās ekonomiskās aktivitātes ir iedarinātas sociālās kultūras sfērā un līdz ar to nevar tikt analizētas izolēti. Sociālās attiecības ieņem nozīmīgu vietu cilvēku iztikas līdzekļu stratēģijās. Tāpēc šaurs fokuss uz atomizētu individuālo uzvedību, ignorējot viņa vai viņas sociālo kultūras kontekstu, noteikti būs kļūdains.

Substantīvisms arī nav izticis bez kritikas. Pratis (1982)[8] uzskata, ka strikta atšķirība starp primitīvo un moderno ekonomiku substantivismā ir problemātiska. Ierobežojumi transakciju veidiem ir atkarīgi no situācijas, nevis sistemātiski (līdz ar to viņš pieņem, ka substantīvisti fokusējas uz sociālām struktūrām, aizmirstot par individuālo aģentūru analizēšanas nozīmību). Nemaksimizējošas adaptācijas stratēģijas pastāv visās sabiedrībās, nevis tikai "primitīvajās". Līdzīgā veidā Platners (1989)[7] apgalvo, ka daži atšķirīgu kultūru vispārinājumi joprojām ir iespējami, uzskatot, ka Rietumu un nerietumu ekonomikas nav pilnīgi atšķirīgas. Globalizācijas laikmetā diez vai pastāv kāda "pilnīgi" pirmsindustriāla sabiedrība. Var pieņemt, ka resursu nepietiekamības apstākļi pastāv jebkurā pasaules daļā. Nozīmīgi atzīmēt antropoloģijas lauku pētījumus, kas demonstrē racionālo uzvedību un ekonomiskās izvēles sarežģītību starp zemniekiem (cf. Plattner, 1989:15).[7] Arī indivīdi, t.s. komunistu sabiedrībās, joprojām var pieņemt racionālus lēmumus, maksimizējot uzvedību, piemēram veidojot attiecības ar birokrātiem, kas kontrolē sadali, vai izmantojot mazu zemes gabalu savos dārzos, lai papildinātu oficiālo ēdienu racionu. Kuks (Cook) domā, ka pastāv nozīmīgas konceptuālas problēmas substantīvistu teorijās: "Viņi definē ekonomiku kā vienu aspektu no jebkā, kas nodrošina sabiedrību, bet nekas, kas apgādā sabiedrību, netiek definēts kā ekonomika" (1973:809)[9].

Kamēr tirgus apmaiņa ir dominējoša Rietumos, daudzās sociālistiskajās vai Rietumu labklājības valstīs (piemēram, Francijā, Vācijā vai Zviedrijā) arī pārdalei ir ļoti nozīmīga loma. Valsts un labdarības vai reliģiskās organizācijas vāc ziedojumus un tad piešķir tos trūcīgajām grupām (vai izmanto fondus, lai piedāvātu bezmaksas vai nedārgus sociālos pakalpojumus).

Kultūrālismu arī var kritizēt no dažādām perspektīvām. Marksisti apgalvo, ka kulturālisti pārāk ideālistiski konstruē sociālo realitāti un pārāk vāji analizē ārējos (t.i.materiālos) indivīdu ierobežojumus, kas ietekmē viņu iztikas līdzekļu izvēli. Ja, kā uzskata Gudemans, lokālos modeļus nav iespējams objektīvi novērtēt vai salīdzināt ar universālu standartu, tad arī nav veida, kā tos dekonstruēt analizējot varas turētāju veicinātās ideoloģijas, kas ar hegemonijas palīdzību cenšas neitralizēt pretošanos. To vēl vairāk apgrūtina fakts, ka globalizācijas laikmetā lielākā kultūru daļa tiek integrēta globālajā kapitālistiskajā sistēmā un tiek ietekmēta, lai atbilstu Rietumu domāšanas un rīcības modeļiem. Lokālie un globālie diskursi ir sajaukti, un atšķirība starp tiem kļūst neskaidra. Pat ņemot vērā, ka cilvēki saglabās savus pasaules uztveres aspektus par savu eksistenci, universālais modelis var tikt izmantots, lai pētītu viņu integrācijas dinamiku pārējā pasaules daļā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Prattis, J. I. (1982). "Synthesis, or a New Problematic in Economic Anthropology". Theory and Society 11: 205-228
  2. Polanyi, Karl (1944), The Great Transformation. Boston: Bacon Press
  3. Polanyi, K. (1968). "The Economy as Instituted Process", in E. LeClair and H. Schneider (eds.) Economic Anthropology. New York: Holt, Rinehart and Winston.
  4. Granovetter, M. (1985). "Economic action and social structure: the problem of embeddedness". The American Journal of Sociology 91: 481-510.
  5. 5,0 5,1 Gudeman, S. (1986). Economics as culture : models and metaphors of livelihood. London: Routledge.
  6. Hann, C. M. (2000). Social Anthropology. London: Teach Yourself.
  7. 7,0 7,1 7,2 Plattner, S. (1989). Economic Anthropology. Stanford: Stanford University Press
  8. Prattis, J. I. (1982). "Synthesis, or a New Problematic in Economic Anthropology". Theory and Society 11: 205-228
  9. Cook, Scott. 1973. "Economic anthropology: Problems in theory, method, and analysis" In John Honlgnlan (ed.) Handbook of social and cultural anthropology. Chicago: Rand McNally.

Turpmākai lasīšanai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Linda, J.T (1994) Trust, Ethnicity, and Identity: Beyond the New Institutional Economics of Ethnic Trading Networks, Contract Law, and Gift-Exchange. Michigan: University of Michigan Press.
  • Orlove, B. S. (1986). "Barter and Cash Sale on Lake Titicaca: A Test of Competing Approaches". Current Anthropology ,volume 27 pp. 85-106


Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]