Panama

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Panama nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Panamas Republika
República de Panamá  (spāniski)
Panamas Republikas karogs Panamas Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze"Pro Mundi Beneficio"  (latīniski)
"Pasaules labumam"
HimnaHimno Istmeño  (spāniski)
Location of Panama
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Panama
517) 8°58′N 79°32′W / 8.967°N 79.533°W / 8.967; -79.533
Valsts valodas spāņu valoda
Valdība Prezidentālā republika
 -  Prezidents Huans Karloss Varela
 -  Viceprezidents Isabela Senmalo de Alvarado
Neatkarība
 -  no Spānijas 1821. gada 28. novembrī 
 -  no Kolumbijas 1903. gada 3. novembrī 
Platība
 -  Kopā 75 517 km² (118.)
 -  Ūdens (%) 2,9
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. g. 3 608 431[1] 
 -  Blīvums 54,2/km² (156.)
IKP (PPP) 2014. gada aprēķins
 -  Kopā $67,459 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $17 809 
Džini koef. (2009) 52 
HDI (2013) 0,765 (augsts) (65.)
Valūta Panamas balboa, ASV dolārs (PAB)
Laika josla (UTC-5)
Interneta domēns .pa
ISO 3166-1 kods 591 / PAN / PA
Tālsarunu kods +507

Panama, oficiāli Panamas Republika (spāņu: República de Panamá, izrunā: [reˈpuβlika ðe panaˈma]), ir Centrālamerikas galējā dienvidu valsts. Tā izvietojusies Panamas zemesšaurumā uz robežas starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku un tās austrumu apgabals Darjena ģeogrāfiski tiek pieskaitīta Dienvidamerikai. Panama ziemeļrietumos robežojas ar Kostariku, austrumos — ar Kolumbiju, ziemeļos to apskalo Karību jūra, dienvidos — Klusais okeāns. Panama ir starptautisks darījumu centrs un tranzītvalsts. Lai arī Panama ir trešā lielākā ekonomika Centrālamerikā (pēc Gvatemalas un Kostarikas), tā ir lielākā resursu patērētāja šajā reģionā. Valsts teritorijā izvietojies viens no pasaulē svarīgākajiem ūdensceļiem — Panamas kanāls.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Panamas vēsture

Senatne un koloniālais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās eiropiešu rakstītās liecības par tagadējās Panamas teritoriju vēsta, ka to ir apdzīvojušas vairāk kā 60 indiāņu ciltis.[2] Lielākās ciltis bija kuni un gvaimi, kas pieder čibču cilšu saimei, kā arī čoko, kas pieder karībiem.[3] Pēc nodarbošanās viņi bija zemkopji, mednieki un zvejnieki. Līdz Panamas teritorijas kolonizācijai šeit dzīvojošās ciltis lielākoties bija saglabājušas pirmatnējās kopienas attiecības.[2]

Panamas pirmatklājējs ir spānis Rodrigo de Bastidass, kurš 1501. gadā pirmais piestāja Panamas zemesšauruma krastā.[2] 1510. gadā Vasko Nunjess de Balboa šeit izveidoja pirmo kolonistu pastāvīgo apmetni, 1513. gadā viņš šķērsoja Panamas zemesšaurumu, sasniedzot Klusā okeāna ūdeņus.[4] Vēlākā valsts galvaspilsēta — Panama tika nodibināta 1519. gadā.[2] Panama kā province ietilpa Spānijas impērijā vairāk kā 300 gadus. Kolonizatoru atnestās slimības un vardarbīgās akcijas iznīcināja lielāko daļu vietējo iedzīvotāju.[2] Lai arī Panama nekļuva par nozīmīgu kolonizācijas punktu, tomēr tās ģeogrāfiskais novietojums to padarīja par būtisku spāņu tirdzniecības un loģistikas centru.[5]

Pēckoloniālais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūzvelts Panamas kanāla celtniecības darbu apmeklējuma laikā

Neatkarības kara spāņu kolonijās rezultātā 1821. gadā Panama ieguva neatkarību, iekļaujoties Lielajā Kolumbijā[P 1]. 1830. gadā Panama kļuva par federatīvās Jaunās Granadas (no 1886. gada Kolumbija) departamentu. Šis periods panamiešiem bija nemierīgs — separātisku mērķu vadīti, viņi vairākkārt sacēlās pret kolumbiešiem.[2][6] Panama bija galvenais tranzīta punkts zelta drudža laikā, kā rezultātā 1855. gadā tika uzbūvēts dzelzceļš, kas šķērsoja Panamas zemesšaurumu un savienoja Amerikas kontinenta abas daļas, dodot pienesumu reģiona ekonomikai.[5]

1898. gadā ASV izpirka bankrotējušo franču akciju sabiedrību Panamas kanāla būvniecībai, tomēr pret šī projekta realizāciju iebilda Kolumbija.[5][7] ASV atbalstīja panamiešu separātistus, kuriem pēc veiksmīgas sacelšanās izdevās atdalīties no Kolumbijas, 1903. gada 3. novembrī pasludinot neatkarību.[5] 1903. gada 18. novembrī jaunā valsts parakstīja līgumu ar ASV, saskaņā ar kuru amerikāņi "uz mūžīgiem laikiem" ieguva Panamas kanāla celtniecības un ekspluatācijas tiesības, kā arī neierobežotu kontroli pār kanāla zonu. Ar šo un citiem līgumiem starp ASV un Panamu uz vairākām desmitgadēm tika ierobežota pēdējās suverenitāte.[5] Panamas kanāla būvniecība norisinājās no 1904. līdz 1914. gadam, oficiāli atklāts — 1920. gada 12. jūnijā.[8][2]

Pirmajās Panamas patstāvības desmitgadēs ASV tieši iejaucās tās iekšējā un ārējā politikā. Vairākas prezidenta vēlēšanas notikās amerikāņu uzraudzībā. Tāpat ASV īslaicīgi okupēja Panamas reģionus kārtības uzturēšanai, kā arī ar tās atbalstu tika izbeigti teritoriālie konflikti ar Panamas kaimiņvalstīm.[6][9][10][9] 1940. gadā par valsts prezidentu tika ievēlēts antiamerikāniski noskaņotais nacionālists Arnulfo Arjass, kurš neslēpa savas simpātijas pret Ass valstīm. 1941. gadā viņš zaudēja amatu Nacionālās gvardes organizētā apvērsumā.[5] Sekojot ASV piemēram, Panama 1942. gadā formāli pieteica karu Ass valstīm.[2] Tajā pašā gadā Panamu iznomāja ASV 15 tūkstošus hektārus zemes 134 armijas bāžu un militāro objektu izbūvei.[11][10]

Militārā hunta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara par noteicošo spēku Panamā kļuva militāristi no Nacionālās gvardes, kas aizvien aktīvāk iejaucās valsts politiskajā dzīvē — vairāki Panamas prezidenti, neskatoties uz strīdīgiem vēlēšanu rezultātiem, ar tās atbalstu ieguva amatu. Tāpat vairākkārt gvarde veica apvērsumus, gāžot tautas ievēlētos prezidentus.[5]

ASV karaspēks Panamā 1989. gada invāzijas laikā

1968. gadā pēc apvērsuma par de facto valsts līderi kļuva Nacionālās gvardes komandieris Omārs Torihoss. Lai arī ASV spiediena rezultātā 1978. gadā režīms tika liberalizēts, tomēr kā gvardes komandieris Torihoss saglabāja savu ietekmi valstī līdz 1981. gadam.[5] 1958., 1959. un 1964. gadā notika ievērojamas panamiešu sadursmes ar amerikāņu kontingentu Panamas kanāla zonā.[2] Minētais 1960. gados noveda pie jaunām sarunām par kanāla statusu. 1977. gadā starp ASV un Panamu tika parakstīti Torihosa—Kārtera līgumi par Panamas kanālu, atbilstoši kuram 1979. gada 1. oktobrī tika likvidēta Panamas kanāla zona, ASV vienlaikus atzina panamiešu suverēnās tiesības uz Panamas kanāla zonu.[5]

Pēc Torihosa nāves par Nacionālās gvardes vadītāju 1983. gadā kļuva Manuels Norjega, kurš de facto vadīja Panamu līdz pat 1989. gadam.[5] Norjega atteicās no priekšteču realizētās proamerikāniskās politikas. Viņš aktīvi atbalstīja prosociālistisko Nikaragvu, kā arī izveidoja diplomātiskas attiecības ar Sociālistiskā bloka valstīm.[12][13] ASV, atbildot uz minēto, no 1987. gada pakāpeniski sāka vērst pret Panamu ekonomisko spiedienu.[14] Panamas iekšpolitiskās situācijas eskalācija 1989. gadā noveda pie militāristu mēģinājuma gāzt Norjegu, kam sekoja represijas pret apvērsuma dalībniekiem.[5][15] 1989. gada 20. decembrī ASV karaspēks iebruka Panamas teritorijā, gāžot Norjegas režīmu.[5] Norjega padevās amerikāņiem 1990. gada 3. janvārī, savukārt pati militārā operācija beidzās 12. janvārī.[16]

Modernā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Panamas galvaspilsētas panorāma mūsdienās

Pēc ASV iebrukuma Panamas prezidenta amatā stājās Giljermo Endara, kurš bija uzvarējis 1989. gada vēlēšanās. Ekonomikā tika realizētas reformas, tomēr sākotnēji tām bija neliela atdeve iepriekšējā režīma realizētās politikas dēļ. 1994. gadā valstī notika pirmās brīvās vēlēšanas, kurās tika ievēlēts Ernesto Peress. 1999. gadā par prezidenti tika ievēlēta Mireja Moskoso, kļūstot par pirmo sievieti šajā amatā. Saskaņā ar Torihosa—Kārtera līgumos noteikto 1999. gada 31. decembrī ASV militārais kontingents pameta Panamas kanāla zonu, nākamajā dienā kanāla zona pilnībā pārgāja panamiešu kontrolē. Izvirzot par savu mērķi cīņu pret korupciju, 2004. gada prezidenta vēlēšanās par valsts galvu tika izvēlēts Martins Torrihoss. Viņu amatā 2009. gadā nomainīja uzņēmējs Rikardo Martinelli.[17]

Pēdējās desmitgadēs Panamai ir bijuši stabili ekonomiskās izaugsmes rādītāji. Vienlaikus, neskatoties uz vienu no augstākajiem iekšzemes kopprodukta ienākumu uz dvēseli Latīņamerikā, ap 40% panamiešu dzīvo zem nabadzības robežšķirtnes.[17]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Panama izvietojusies Centrālamerikas dienvidaustrumos starp Karību jūru ziemeļos un Kluso okeānu dienvidos. Robežojas ar Kostariku rietumos un Kolumbiju austrumos.

Reljefs kalnains, valsts rietumu daļā dominē Ziemeļamerikas Kordiljeru turpinājums Centrālamerikā Talamankas Kordiljera un Kostarikas robežas un Tavasaras kalni vai Centrālā Kordiljera, kas stiepjas paralēli ziemeļu krastam. Augstākais punkts ir Baru vulkāns (3474 m). Valsts austrumos uz robežas ar Kolumbiju un tās pierobežā Darjenā paceļas Baudo grēda, kas pieder pie Andu kalnu sistēmas. Valsts centrālo daļu aizņem zemiene ar Panamas zemesšaurumu, kura šaurākajā daļā (48 km) izbūvēts Panamas kanāls.

Gan ziemeļu, gan dienvidu krasta līnija stipri izrobota, daudz līču. Karību jūras piekrastē lielākie ir Miskito līcis, Almirantes līcis un Čiriki lagūna rietumos, kā arī Darjenas līcis austrumos. Piekrastē daudz nelielu saliņu: Bokasas del Toro arhipelāgs rietumu daļā un Sanblasas salas ziemeļaustrumu daļā. Klusā okeāna piekrastē valsts dienvidaustrumos plešas Panamas līcis, rietumos — Čiriki līcis. Lielākās salas ir Koiva un Sevako, kā arī Pērļu arhipelāgs Panamas līcī. Piekrastes vidusdaļā okeānā iestiepjas līdz 100 km garā un 70—100 km platā Asuero pussala, kuras dienvidu gals Marjato rags tiek uzskatīts par kontinentālās Ziemeļamerikas galējo dienvidu punktu.

Valsts vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Panama ir demokrātiska, prezidentāla un unitāra republika. Valsts prezidents ir reizē gan valsts galva, gan arī izpildvaras — Panamas valdības vadītājs. Prezidents ieceļ valdības ministrus un tiesnešus. Otra augstākā valsts amatpersona Panamā ir viceprezidents. Likumdošanas vara pieder parlamentam — Nacionālajai asamblejai, kā arī valdībai limitētā apjomā. Tiesu vara ir neatkarīga no pārējām divām valsts varām.[1]

Izpildvara un likumdevējvara tiek ievēlēta vispārējās vēlēšanās ik pēc pieciem gadiem, vēlēšanās var piedalīties personas, kuras ir sasniegušas 18 gadu vecumu. Nacionālā asambleja ir vienpalātas parlaments ar 71 deputātu. Tās deputāti no pilsētām tiek ievēlēti pēc proporcionālās sistēmas, savukārt deputāti no lauku provincēm saskaņā ar mažoritāro sistēmu. Prezidentu ievēl uz vienu termiņu, atkārtota ievēlēšana ir iespējama tikai pēc diviem nākamajiem termiņiem, proti, 10 gadiem.[1]

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Panamas provinces un Panamas pilsētu uzskaitījums

División Política de Panamá.svg

Atbilstoši Panamas konstitūcijai valsts teritorija administratīvi ir sadalīta 13 teritoriālajās vienībās — desmit provincēs un trīs komarkās,[18] kas ir autonomas provinces ar vēlētu indiāņu cilšu pašpārvaldi. Provinces un komarkas tiek sīkāk iedalītas 75 distriktos. Savukārt distrikti ir sadalīti vēl sīkāk 657 subadministratīvajās vienībās (corregimientos), no kurām divām — Madugandi un Vargandí ir noteikts komarkas — autonoms statuss konkrēto provinču ietvaros.

Provinces:

Komarkas:

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Panamax kuģis, šķērsojot Mirafloresas slūžas Panamas kanālā

Saskaņā ar CIA World Factbook datiem 2012. gadā Panamas bezdarba līmenis bija 2,7%.[1] 2008. gada augustā tika reģistrēts pārtikas pārpalikums. Pēc Tautas attīstības indeksa Panama ierindojās 65. vietā (2013. gads).

Pēdējos gados Panamas ekonomika ir piedzīvojusi strauju izaugsmi, laika posmā no 2006. līdz 2008. gadam IKP pieaugot par 10,4%. Latin Business Chronicle paredzēja, ka periodā no 2010. līdz 2014. gadam Panamas ekonomika būs straujāk augošā Latīņamerikā, sasniedzot Brazīlijas 10% rādītāju.[19]

Turpmāku ekonomisko izaugsmi nodrošina noslēgtais brīvās tirdzniecības līgums ar ASV un plānotā Panamas kanāla paplašināšana.

Lai arī Panamas IKP rādītājs to ierindo valstu ar augstu ienākumu līmeni skaitā, tajā joprojām sastopami lieli kontrasti. Tos izraisa lielas atšķirības izglītības līmenī. 2013. gadā 25% Panamas iedzīvotāju tika uzskatīti par nabadzīgiem, un saskaņā ar Pasaules Bankas datiem 3% no iedzīvotājiem ir galēji nabadzīgi.[20][21]

Ekonomiskie sektori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Panamas ekonomika tās atrašanās vietas dēļ ir pamatā balstīta uz labi attīstītu pakalpojumu sektoru, galvenokārt banku darbību, komerciju, tūrismu un tirdzniecību. No ASV pārņemtais Panamas kanāls un militārie objekti ļāvuši attīstīt lielus būvniecības projektus.

2006. gada 22. oktobrī ar pārliecinošu pārsvaru (tiesa, ar zemu aktivitāti) referendumā tika apstiprināta Panamas kanāla papildināšana ar trešo slūžu grupu. Oficiālie aprēķini šo pārbūvi novērtēja ar 5,25 miljardiem ASV dolāru. Kanālam ir liela ekonomiskā nozīme, jo tas ekonomikā nodrošina miljoniem dolāru no tā izmantošanas maksas un nodrošina lielu skaitu ar darbavietām. 85 gadus kanāla monopoltiesības piederēja ASV, bet 1977. gadā parakstītais Torrihosa—Kārtera līgums uzsāka kanāla nodošanas proces Panamas valdībai līdz 1999. gadam.

Ārvalstu investori veic vara un zelta atradņu attīstību, pret ko iestājas vairākas dabas aizsardzības grupas, jo visi projekti atrodas aizsargātās zonās.[22]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa (70%) Panamas iedzīvotāju ir jauktas indiāņu un eiropiešu izcelsmes (metisi). 14% ir melnādaino un mulatu, 10% balto un 6% indiāņu. Panamas indiāņi pārstāv septiņas etniskās grupas: gvaimi, bokoti, kuni (guni), emberi, vounaani, nazo (teribe) un bribri. 93% iedzīvotāju dzimtā valoda ir spāņu. Lielākā no indiāņu valodām ir gvaimu valoda, kura ir dzimtā 170 000 cilvēku. Kunu valodā runā 60 000 cilvēku. Vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju dzīvo Panamas aglomerācijā.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas katoļu katedrāle Santjago de Veragvasā

Panamas valdība neapkopo statistiku par iedzīvotāju reliģisko pārliecību, bet dažādi avoti vērtē, ka 75 līdz 85% no iedzīvotājiem sevi identificē kā Romas katoļus un 15—25% kā evanģēliskus kristiešus.[1][23] 2% (aptuveni 60 000 iedzīvotāju) sevi pieskaita bahāistiem,[24] ieskaitot ap 10% no gvaimiem.[25] Bahāisti Panamā uztur vienu no pasaulē esošajiem septiņiem bahāistu lūgšanu namiem.[23] Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca apgalvo, ka Panamā tai ir vairāk kā 40 000 biedru.[26] No mazākām reliģiskām grupām ir pārstāvēti Septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, episkopālisti ar 7000 līdz 10 000 biedriem un citi kristieši. Ebreju un musulmaņu kopienās ir ap 10 000 biedru katrā. Ir nelielas hinduistu un budistu kopienas.[23] Pamatiedzīvotāju vidū izplatītas tradicionālās reliģijas ibeorgun (starp kuniem) un mamatata (starp gvaimiem).[23] Pastāv arī neliela rastafari kopiena.[23]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārējā izglītība, kuras iegūšana Panamā ir obligāta bērniem 6 — 18 gados, sastāv no pamatizglītības — septiņām klasēm pamatskolā un vidējās izglītības — trīs klasēm vidusskolā. Valstī kopumā ir 88 augstākās izglītības iestādes, no kurām lielākās ir Panamas universitāte un Panamas Tehniskā universitāte.[27] Lasītprasmes līmenis — vairāk kā 90%.[1]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Panamas kultūra ir atvasināta no Eiropas mūzikas, mākslas un tradīcijām, kuras ieviesa spāņu ieceļotāji. Tā ir saplūdusi ar afrikāņu un Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru, veidojot dažādas hibrīdformas. Piemēram, tamborito ir spāņu deja, kura ir sajaukusies ar Āfrikas ritmiem, tematiku un deju kustībām.[28] Deja ir Panamas kultūru dažādības simbols. Vietējo folkloru var sajust dažādos svētkos, dejās un tradīcijās, kuras nodotas no paaudzes paaudzē. Pilsētās bieži notiek reggae en español, reggaeton, haitiano (compas), džeza, blūza, salsas, regeja un rokmūziķu uzstāšanās.

Tradicionālā virtuve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāla panamiešu Ziemasvētku maltīte parasti satur vistas tamale, arroz con pollo (vista ar rīsiem), puerca asada, pernil, pavo (tītars) un relleno (pildīti paipari). Blakus citiem ēdieniem tiek novietoti augļi un augļu kūkas. Kopā ar šiem ēdieniem un desertu tiek pasniegts tradicionāls dzēriens Ron Ponche (olu kokteilis), kurš sastāv no divām bundžām kondensēta piena, trīs bundžām tvaicēta piena, sešām olām un puspudeles ruma un muskatriekstiem papildus garšai.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sportā izpaužas ASV ietekme. Nacionālais sporta veids ir beisbols. Profesionālā līmenī beisbolu ASV ir spēlējuši vismaz 140 Panamas pārstāvji, kas ir labākais kādas Centrālamerikas valsts rādītājs.[29] Pazīstamākie spēlētāji ir Brūss Čens, Rods Kerjū, Mariano Rivera, Karloss Lī, Menijs Sangvillens un Karloss Ruiss.

No Panamas nāk arī daudzi atzīti bokseri, četri Panamas pārstāvji ir iekļauti Starptautiskajā boksa Slavas zālē: Roberto Durans, Eusebio Pedrosa, Ismaels Laguna un Panama Al Brauns.

Panamā populārs ir arī basketbols, kur ir sava līga ar reģionālām komandām un nacionālā izlase. Populārākie basketbola pārstāvji ir Rolando Blekmens (četrkārtējs NBA Visu zvaigžņu spēles dalībnieks) un Hārlemas "Globetrotters" zvaigzne Kevins Deilijs.

2008. gadā pirmo Panamas olimpisko zelta medaļu izcīnīja vieglatlēts Irvings Saladino tāllēkšanā.

Tāpat Panamā populārs ir volejbols, tekvondo, futbols, golfs un teniss. Šobrīd tiek iekārtota tūrisma taka Transpanama visā valsts garumā no Kolumbijas uz Kostariku.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tā šī perioda valsti sāka saukt tikai pēc 1886. gada, kad tika izveidota Kolumbija

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 The World Factbook. Atjaunināts: 2014. gada 25. oktobrī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 495 — 497. lpp.
  3. Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Izdevniecība «Zvaigzne», Rīga, 1978, 552. lpp
  4. H.Kinders, V.Hilgemenis. Pasaules vēstures atlants (I daļa), Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. gads, 222. — 225. lpp.
  5. 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 dic.academic.ru — Энциклопедия Кольера. — Открытое общество. 2000. (krieviski)
  6. 6,0 6,1 Panamas vēsture (krieviski)
  7. Musicant, I, The Banana Wars, 1990, New York: MacMillan Publishing Co., ISBN 0025882104 (angliski)
  8. Гальский Дезигер. Великие авантюры.— Москва: Прогресс, 1986.— С.287-288. (krieviski)
  9. 9,0 9,1 Панама // Большая Советская Энциклопедия. / под ред. А. М. Прохорова. 3-е изд. том 19. М., «Советская энциклопедия», 1975. стр.135-138
  10. 10,0 10,1 Панама // Латинская Америка. Энциклопедический справочник (в 2-х тт.) / редколл, гл.ред. В. В. Вольский. Том II. М., «Советская энциклопедия», 1982. стр.290-298 (krieviski)
  11. Панама // Советская историческая энциклопедия / редколл., гл. ред. Е. М. Жуков. том 10. М., Государственное научное издательство «Советская энциклопедия», 1967. ст.668-776
  12. Stephen Kinzer. Anti-Sandinistas say U. S. should end Embargo // "The New York Times" 1989. gada 12. janvāris
  13. Панама // Ежегодник Большой Советской Энциклопедии, 1988 (вып. 32). М., "Советская энциклопедия", 1988. стр.324-325
  14. Julie Johnson. Reagan halts all payments to Panamanian government // «The New York Times» от 9 апреля 1988
  15. Р. Эрнест Дюпюи, Тревор Н. Дюпюи. Всемирная история войн (в 4-х тт.). книга 4 (1925 — 1997). СПб., М., «Полигон — АСТ», 1998. стр.857-858
  16. army.mil — Operation Just Cause: the Invasion of Panama, December 1989 (angliski)
  17. 17,0 17,1 Panama — Worldmark Encyclopedia of Nations, 2007 (angliski)
  18. Administrative Divisions of Countries ("Statoids") — Provinces of Panama (angliski)
  19. Latin Business Chronicle. Latin Business Chronicle (2009. gada 7.oktobris). Atjaunināts: 2015. gada 5. janvārī.
  20. Panama. World Bank (2010. gada 15. aprīlis). Atjaunināts: 2014. gada 5. janvāris.
  21. Poverty headcount ratio at $1.25 a day (PPP) (% of population). World Bank. Atjaunināts: 2015. gada 5. janvārī.
  22. Oancea, Dan (January 2009). Mining in Central America. Magazine.mining.com, pp. 10—12.
  23. 23,0 23,1 23,2 23,3 23,4 International Religious Freedom Report 2007: Panama. ASV Demokrātijas, cilvēktiesību un darba birojs (14. septembris, 2007).
  24. Panama. WCC > Member churches > Regions > Latin America > Panama. World Council of Churches (2006. gada 1. janvāris). Atjaunināts: 2015. gada 5. janvārī.
  25. International Community, Bahá'í (October–December 1994). "In Panama, some Guaymis blaze a new path". One Country 1994 (October–December).
  26. Panama. LDS Newsroom.2008. gada 13. decembris
  27. Kongresa bibliotēka[1] (angliski)
  28. The online almanac of Panama culture with travel links. Panama Culture. Atjaunināts: 2015. gada 5. janvārī.
  29. Baseball in Panama. The Baseball Cube. Atjaunināts: 2015. gada 5. janvārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]