Eritrocīti

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Eritrocīts)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cilvēka sarkanās asins šūnas

Eritrocīti jeb sarkanās asins šūnas ir asiņu formelementi, kuru galvenā funkcija ir skābekļa transportēšana uz ķermeņa audiem, izmantojot asinsrites sistēmu.

Eritrocītu citoplazma satur daudz hemoglobīna - dzelzi saturošas olbaltumvielas, kas saista skābekli un piešķir asinīm sarkano krāsu.

Cilvēkiem nobrieduši eritrocīti ir abpusēji ieliektas šūnas, kurām nav kodola un vairākums organellu. Šūnas attīstās sarkanajās kaulu smadzenēs. To dzīves ilgums ir apmēram 100 - 120 dienas, pirms tās pārstrādā makrofāgi.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais zinātnieks, kas aprakstīja eritrocītus, bija holandiešu biologs Jans Svammerdams, kurš 1658. gadā izmantoja mikroskopu, lai pētītu vardes asinis. Nezinot par šo atklājumu, Antons van Lēvenhuks 1674. gadā izveidoja daudz precīzāku aprakstu par sarkanajām asins šūnām, pat minot to aptuvenos izmērus.

1901. gadā Vīnes ārsts Karls Landšteiners atklāja 3 asins grupas - A, B un C (kuru viņš vēlāk pārdēvēja par 0). Landšteiners aprakstīja reakciju modeļus, kuros asins serums tika sajaukts ar eritrocītiem, tā atklājot saderīgas un nesaderīgas kombinācijas starp asinsgrupām. Ārsts par savu atklājumu saņēma Nobela prēmiju.

Gadu vēlāk Alfrēds fon Dekastello un Adriano Sturli, divi Landšteinera kolēģi, noteica ceturto asinsgrupu - AB.

1924. gadā matemātiķis Fēlikss Bernšteins atklāja asins grupas iedzimšanu.

1959. gadā ārsts Makss Perucs, izmantojot kristalogrāfiju, izpētīja hemoglobīna struktūru.

Mugurkaulnieku eritrocīti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eritrocīti galvenokārt sastāv no hemoglobīna - sarežģīta proteīna, kas satur hēma grupas, kuru dzelzs atomi plaušās vai žaunās saistās ar skābekļa molekulām. Skābeklis viegli difundē cauri eritrocītu šūnas membrānai. Hemoglobīns arī atbrīvo audus no oglekļa dioksīda, kuru tas transportē atpakaļ uz plaušu kapilāriembikarbonātu (HCO3) un izšķīdina asins plazmā. Mioglobīns, ar hemoglobīnu saistīts savienojums, uzglabā skābekli muskuļu šūnās.

Eritrocītu krāsa ir saistīta ar hēma grupām hemoglobīnā. Asins plazma ir pelēcīgā krāsā, bet eritrocīti maina krāsu atkarībā no hemoglobīna stāvokļa: savienojumā ar skābekli oksihemoglobīns ir gaiši sarkans, bet, kad skābeklis ir atbrīvots, tad deoksihemoglobīns ir tumši sarkanā krāsā.

Mugurkaulnieku eritrocītu izmēri variē atkarībā no to sugām. Eritrocītu platums ir apmēram 25% lielāks par kapilāru diametru, un ir pierādīts, ka tas uzlabo skābekļa pārnesi no eritrocītiem uz audiem.

Vienīgie zināmie mugurkaulnieki bez eritrocītu šūnām ir krokodilu leduszivis jeb baltasiņu zivis, tās dzīvo ar skābekli ļoti bagātā aukstā ūdenī un pārnēsā skābekli, brīvi izšķīdušu asinīs. Lai gan tās nelieto hemoglobīnu, tā gēnu paliekas var atrast zivju genomā.

Zīdītāju eritrocīti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīdītāju eritrocītiem ir kodols eritropoēzes (eritrocītu veidošanās) agrīnajās fāzēs, bet vēlāk tas izzūd, lai būtu vairāk vietas hemoglobīnam. Zīdītāju eritrocītiem izzūd arī citi organoīdi, kā mitohondriji, Goldži komplekss un endoplazmatiskais tīkls. Kā rezultātā tam, ka eritrocīti vairs nesatur mitohondrijus, šūnas neizmanto skābekli, ko tās transportē. Tā vietā tās ražo ATP (adenotrifosforskābi) no glikozes glikolīzes ceļā. Sarkanajām asins šūnām nav insulīna receptoru un līdz ar to glikozes uzņemšanu neregulē insulīns.

Nesaturot kodolu un organoīdus, nobrieduši eritrocīti nesatur DNS un nevar sintezēt RNS, kā arī tiem ir ierobežotas atjaunošanās spējas.

Cilvēka eritrocīti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tipiska cilvēka eritrocīta diska diametrs ir 6-8 μm, biezums 2 μm. Tas ir daudz mazāks nekā lielākā daļa citu cilvēka šūnu. Eritrocītu virsma ir ap 136 μm.

Pieaugušiem cilvēkiem ir ap 2-3 x 1013 eritrocītu. Sievietēm ir ap 4-5 miljoni eritrocītu 1 mikrolitrā, bet vīriešiem - 5-6 miljoni. Cilvēkiem, kas dzīvo lielā augstumā, kur ir mazāk skābekļa, eritrocītu daudzums ir lielāks.

Asins sarkano krāsu nodrošina dzelzs joni hemoglobīnā. Katrs eritrocīts satur ap 270 miljonus hemoglobīna biomolekulu, kas katra satur 4 hēma grupas.

Dzīves cikls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēka eritrocīti rodas eritropoēzes procesā, kas attīstās no cilmes šūnām līdz nobriedušiem eritrocītiem apmēram 7 dienās. Kad eritrocīti ir nobrieduši, tie cirkulē asinīs apmēram 100-120 dienas.

Eritropoēze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eritropoēze ir attīstības process, kurā tiek radīti jauni eritrocīti. Tie veidojas garo kaulu sarkanajās kaulu smadzenēs. Embrijam eritrocītu galvenā veidošanās vieta ir aknas. Eritrocītu veidošanos var stimulēt hormons eritropoetīns (EPO), kas tiek sintezēts nierēs.

Jauni eritrocīti tiek saukti par retikulocītiem, kuri sastāda apmēram 1% no cirkulējošajām sarkanajām asins šūnām.

Novecošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novecojošajiem eritrocītiem notiek izmaiņas plazmatiskajā membrānā, padarot tos vieglāk atpazīstamus makrofāgiem un turpmākajai fagocitozei. Procesu, kurā tiek iznīcināti vecie un bojātie eritrocīti, sauc par eriptozi. Eriptoze notiek vienādā attiecībā ar eritropoēzi, tā līdzsvarojot cirkulējošo eritrocītu daudzumu. Daudzi no eritrocītu sadalīšanās produktiem turpina cirkulēt organismā.

Hemoglobīna sastāvdaļa hēms tiek sadalīts šādās sastāvdaļās: Fe3+ un biliverdīnā. Biliverdīns tiek pārvērsts par bilirubīnu, kas nonāk asins plazmā un cirkulē uz aknām. Dzelzs arī nonāk asins plazmā, un to pārvieto proteīns transferīns.