Ernsts fon Bergmanis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ernests fon Bergmanis
Ernst von Bergmann
Ernests fon Bergmanis
Personīgā informācija
Dzimis 1836. gada 16. decembrī
Rīgā, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1907. gada 25. martā (70 gadi)
Vīsbādenē, Karogs: Vācija Vācija
Dzīves vieta Rūjiena, Tērbata, Vircburga, Berlīne
Tautība Vācbaltietis
Zinātniskā darbība
Zinātne medicīna
Alma mater Tērbatas universitāte
Sasniegumi, atklājumi aseptikas principu ieviešana klīnikā (1886)

Ernests Gustavs Benjamins fon Bergmanis (vācu: Ernst Gustav Benjamin von Bergmann; dzimis 1836. gada 16. decembrī Rīgā, miris 1907. gada 25. martā Vīsbādenē, Vācijā) bija vācbaltiešu ķirurgs un medicīnas profesors Tērbatas, Vircburgas un Berlīnes universitātēs. Pirmais ieviesis aseptikas principus brūču ārstēšanā (1886).

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernests fon Bergmanis Tērbatas periodā
Ernests fon Bergmanis militārajā formā ar apbalvojumiem

Bergmanis dzimis 1836. gada 16. decembrī Pils ielā 11, Rīgā Rūjienas luterāņu mācītāja Riharda fon Bergmaņa (1805-1878) un viņa sievas Bertas Krīgeres (1816-1877) ģimenē ka pirmais dēls 8 bērnu ģimenē. Jaunākie brāļi Reinholds (1850-1913) un Eduards (1852-1900). Bērnībā dzīvoja Rūjienā, mācījās Bērzaines ģimnāzijā pie Cēsīm (1851–1854), studēja medicīnu Tērbatas universitātē (1854-1860), kur pēc promocijas darba aizstāvēšanas strādāja par asistentu ķirurģijas klīnikā. 1864. gadā habilitējās ar darbu par tauku emboliju (Über Fettembolie) un kļuva par ķirurģijas privātdocentu, kopš 1871. gada par profesoru Tērbatas universitātē. Par godu Tērbatas universitātes 75 gadu jubilejai viņš 1876. gadā nolasīja akadēmisko lekciju par modernajiem pētījumiem par vēža izcelsmi (Die gegenwärtigen Forschungen über den Ursprung des Krebses).

Paralēli darbam Tartu, Bergmanis kā kara ķirurgs un prūšu armijas ģenerālārsta Vāgnera asistents piedalījās Prūsijas-Austrijas karā (1866), vadīja Manheimas un Karlsrūes lazaretes Francijas-Prūsijas karā (1870-1871)[1] un piedalījās kaujās pie Pļevnas, pie Gorni Dabnikas un pie Telišas Krievijas-Turcijas karā (1877), kur pūlējās uzlabot sanitāros un aseptiskos apstākļus krievu armijas lazaretēs.[2][3]

1878. gadā viņš pieņēma piedāvājumu pārcelties strādāt uz Vircburgas universitāti, bet 1882. gadā — uz Berlīnes universitāti, kur vadīja I. Ķirurģijas klīniku. 1904. gadā piedalījās vācu ārstu izglītības laikraksta Zeitschrift für ärztliche Fortbildung izviedē. Kopā ar Paulu fon Brunsu un Johanu fon Mikuliču uzrakstīja praktiskās kirurģijas rokasgrāmatu (1907) un vairākas citas ķirurģijas mācību grāmatas, kas publicētas pēc viņa nāves (1926-1929).

Miris 1907. gada 25. martā Vīsbādenē, apglabāts vecajā Potsdamas kapsētā. Ernsta fon Bergmaņa 175 dzimšanas gadadienā 2011. gada 16.decembrī viņa dzimšanas vietā Vecrīgā, Pils ielā 11 atklāja piemiņas plāksni.[4]

Viņa dēls Gustavs fon Bergmanis kļuva par internās medicīnas profesoru un vienu no psihosomatiskās medicīnas pamatlicējiem.

Profesionālā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

E. fon Bergmanis operācijas laikā 1897. gadā.

Kā viens no sava laika izcilākajiem ķirurgiem ieviesa vairākas radikāli jaunas ārstēšanas metodes karalauka ķirurģijā, piemēram, ceļa locītavas ievainojumu ārstēšanu ar antiseptiskas ģipša bandāžas (Listēra metode) palīdzību. 1886. gadā viņš pilnīgi atteicās no ķīmiskās antiseptikas un savā Berlīnes klīnikā lietojis tikai ar tvaiku sterilizētus pārsējus. Bergmanis tālāk attīstīja apendektomijas, barības vada operācijas un hidrocēles operācijas tehniku.

Biedrības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vācu Dabaszinātnieku biedrība Leopoldina (1884-1907)
  • Vācu ķirurģijas biedrības prezidents

Publikācijas un grāmatas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ueber Fettembolie (1864)
  • Ueber die Lepra in Livland (1867)
  • Военно-хирургические афоризмы (1867)
  • Ueber die Enderesultate der Gelenkresektionen im Kriege (1872)
  • Das putride Gift (1877, atkārtoti 1880)
  • Die Behandlung der Schußwunden des Kniegelenkes im Kriege (1878)
  • Die Lehre von den Kopfverletzungen (1880)
  • Die Fermentintoxication (1882)
  • Die Unterbindung der Vena femoralis (1882)
  • Die Schicksale der Transfusion im letzten Decennium (1883)
  • Die chirurgische Behandlung der Hirnkrankheiten (1888)

Mācību grāmatas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Handbuch der praktischen Chirurgie. Enke, Stuttgart 1907 (kopā ar Paulu fon Brunsu un Johanu fon Mikuliču)
  • Chirurgie des Kopfes (1926)
  • Chirurgie der Wirbbelsäule und des Beckens (1927)
  • Chirurgie der oberen Gliedmassen (1927)
  • Chirurgie der unteren Gliedmassen (1929)
  • Chirurgie des Halses und des Brust (1929, 2 sējumos)
  • Chirurgie des Bauches (1929)

Bērni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernests fon Bergmanis bija 1866. gadā precējies ar Hildegardi Luīzi, dzim. Adelmani (1846-1868), pēc viņas nāves otro reizi 1871. gadā ar Paulīni Vilhelmīni Karolīni Luīzi Augusti Margaretu Assbrandu fon Porbeku (dzim. 1842). Viņam bija 5 bērni:[5]

  1. Edīte Zāra Eleonora (1867-1871)
  2. Berta Luīze Hildegarde (dzim. 1872)
  3. Alise Auguste Minna Matilde (dzim. 1874)
  4. Marija Emma (1877-1877)
  5. Gustavs Rihards Francis Augusts fon Bergmanis (1878-1955) - ārsts internists, profesors

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]